Vjetnama: Brauciens uz Hojanu un laternu festivāls

Saklausījušies, cik neērti ir vietējās satiksmes autobusi un cik naski to šoferi ir uz ārzemnieku naudas izspiešanu, nolemjam uz 125km attālo Hojanu (Hội An) doties ar tūristu guļambusu. Cenas starpība ir neliela, tomēr ir cerība vismaz uz minimālu komforta līmeni un iespēju izstiept kājas. Norunātajā laikā mums pakaļ uz viesnīcu atbrauc neliels mikroautobusiņš ar ļodzīgām durvīm un cietiem, izdilušiem dermantīna krēsliem. Raucam degunus, līdz saprotam, ka šis ir mūsu transports līdz lielajam autobusam, kas mūs gaida kur citur. Busiņš riņķo pa pilsētu un piepildās ar tūristiem no citām viesnīcām.

Pirmais mums pievienojas kāds garš un izstīdzējis, bet savam pensijas vecumam neparasti enerģisks kungs no Lielbritānijas – šī ceļojuma laikā pirmais sastaptais svešinieks, kas ne tikai zina, kur atrodas Latvija, bet arī ir to apmeklējis. Vjetnamas apceļošanu viņš apvienojis ar iegriešanos Kambodžā un Laosā, un pēc Āzijā pavadītā mēneša nu dodas uz Saigonu, lai lidotu mājup.

- Vai arī mēs vecumdienās būsim tādi? jautāju Kasparam.

- Bet protams! Vēl trakāki!

Kad pēc divdesmit minūšu izbrauciena pa pilsētu busiņā vairs nav nevienas brīvas vietas un viens no pasažieriem ir ietupināts arī bagāžas nodalījumā, tiekam nogādāti līdz lielajam autobusam. Tas ir krietni vien vairāk nolietots par mūsu iepriekšējo nakts autobusu, turklāt jau pa pusei pilns ar pasažieriem, jo uzsācis savu ceļu jau Hanojā. Pie sevis nopriecājamies, ka brauksim tajā tikai pāris stundas. Sirmais brits ir norūpējies mazliet vairāk, jo viņam šajā autbusā būs jāpavada teju diennakts. Viņa garajām kājām tāpat kā mūsējām guļvietas nodalījums ir krietni par īsu. Vienīgais risinājums ir kājas diskrēti uzlikt uz priekšā esošā sēdekļa galvgaļa.

Autobuss notarkšķ, izpūš zili melnu dūmu mākoni un mēs dodamies ceļā. Vismaz tā sākumā šķiet. Aizbraucis līdz tādam kā nomaļam laukumam, kuram pa vidu ir saules izdeldēts zāliens, šoferis ap to met riņķus vien. Lēnām, neizslēdzot motoru, itin kā būtu apmaldījies vai kādu pacietīgi gaidītu, līdz beidzot pēc kāda stundas ceturkšņa neiztur un pievilta brūtgāna gaitā dodas tālāk uz nākamo riņķošanas vietu, jau mazliet tālāk no pilsētas centra. Izpildījis gana ilgu riņķa danci tur, autobusa vadītājs – mazs, korpulents vīriņš ar vairākām sudraba ķēdēm ap kaklu – beidzot neiztur un ķer pēc mobilā telefona, kādu sazvana, vairākas reizes nobrēcas un jau nākamajā goda aplī mums pievienojas bariņš vietējo jauniešu, kas sagulst uz dermantīna matračiem ejās starp krēslu rindām, un mēs beidzot uzņemam ātrumu Hojanas virzienā.

125 km attāluma mērošanai ar šo autobusu ir nepieciešamas četrarpus stundas un tam ir divi iemesli. Pirmais ir vismaz pusstundu ilgā pauze kādā vientuļā lauku ēstuvē šosejas malā, kurā gan neviens neiestiprinās. Vienu plastmasas krēslu ēdamzālē aizņēmusi maza meitene, droši vien ēstuves īpašnieka atvase, kas gluži kā nohipnotizēta veras pie griestiem piekārtajā televizorā. Daži pasažieri pērk Vjetnamā plaši izplatītos amerikāņu cepumus ar šokolādes glazūru, bet lielākā daļa sastājas rindā uz pieticīgo mazmājiņu ēstuvei ap stūri. Virs gaidītāju rindas savelkas tumši mākoņi un sāk smidzināt pelēks lietus.

Otrais ilgās braukšanas iemesls ir pats ceļš. Tikko esam izkļuvuši no pilsētas, šoseja kļūst stāva un līkumaina. Braucot pa piekrastes klintīm, autobuss mētājas no vienas debespuses uz otru, paverot skatam te pelēka okeāna malu, te zaļu palmu pudurus, aiz kuriem slēpjas milzu rūpnīcu tvertnes un torņi. Tā lēnām, velkot sev nopakaļ dīzeļa smirdīgo asti, sasniedzam Hai Van pāreju, bet mums par lielu vilšanos tā vietā, lai turpinātu braukt pa mākoņiem piesprūdušo kalnu seprentīnu, ko tik ļoti lielīja mūsu motociklisti, autobuss iešmauc pazemes tunelī, melnā kā dienvidu nakts.

Pec teju piecām stundām izkāpuši Hojanā, secinām, ka lietus ir pieņēmies spēkā, tomēr atraidām taksistu uzstājīgos piedāvājumus un ceļu uz viesnīcu mērojam kājām. Lietusūdens, sajaucies ar rīsu lauku rūsganajiem putekļiem, pa asfaltēto ceļu kopā ar sīkiem atkritumiem tek virzienā uz jūru un dažu minūšu laikā izmērcē arī mūsu kājas. Ielai abās pusēs ir zemas mūra ēkas, daži drēbnieku veikali un vienkāršas nūdeļu ēstuves, taču jo tālāk ejam savas naktsmītnes virzienā, jo vairāk vienkāršā mazpilsēta sāk atgādināt tipisku tūristu slazdu. Klusās ielas pārtop neona izkārtņu, populārās popmūzikas un angliski tulkotu ēdienkaršu jūklī, kas draud aprīt jebkādu laika un telpas izjūtu – tikpat labi mēs varētu atrasties jebkurā citā pasaules ciemā, kur tūristi ir galvenais vietējo iedzīvotāju ienākumu avots.

Savā naktsmītnē nonākam noguruši un slapji. Mirkli pat apsveram iespēju mesties ar visām drēbēm nelielajā baseinā viesnīcas iekšpagalmā, lai kaut cik atžirgtu, bet tam priekšā ir šiltīte “Slēgts”. Tomēr atžirgt mums patiesi vajadzētu, jo Hojanā esam ieradušies speciāli uz gaismas svētkiem, kas tiek svinēti mēneša pirmajā pilnmēness naktī. Internetā bijām lasījuši, ka šajos vakaros vecpilsētā ierobežo satiksmi un ielas izgaismo tikai ar krāsainu zīda un papīra laternu palīdzību. Viss mākslīgais apgaismojums tiek izslēgts un, lai piesauktu laimi, vietējie iedzīvotāji laiž upē papīra kuģīšus ar aizdegtām svecēm. Šī tradīcija izklausījās tieši tik romantiski, lai mēs speciāli tai pieskaņotu sava ceļojuma maršrutu. Palīduši zem viesnīcas lietussarga, dodamies vecpilsētas virzienā, lai redzētu šo neparasto skatu savām acīm.

Taču skats izpaliek. Vecpilsētas piķa melnajā tumsā nevaram saskatīt pat savas kājas, kas uz UNESCO atzīto bruģakmeņu spīdīgi slapjajām mugurām slīd uz visām pusēm. Elektrība patiesi ir izslēgta jeb precīzāk – izmantota tikai gaismas laternu darbināšanai. Rindas ar zīda un papīra lukturiem visās varavīksnes krāsās – dažiem ķirbja izmērā, bet citiem ne lielākiem par tējas krūzēm – gluži kā Ziemassvētku lampiņu virtenes sniedzas pāri gājēju ielām un izstaro vāru gaismu, bet lietussargs aizsedz pat to.

Cilvēku masa grūstās un spaidās gluži kā pie skatuves rokkoncerta laikā. Nemitīgi uztriecoties virsū citiem kājāmgājējiem un lielajam lietussargam aizķeroties teju aiz katras izkārtnes, pavisam drīz atklājam, ka Hojanas vecpilsētu veido vien trīs paralēlas ieliņas, kuras lielajai tūristu gūzmai ir krietni vien par šauru. Daži pilsētas viesi tālredzīgi ir rezervējuši sev galdiņus smalkās ēstuvēs ielu malās un nu, sveču gaismas apspīdēti, uz drūzmēšanos noskatās caur vīna glāžu prizmām.

Svētku sajūtas meklējumos pa vienu no sķērsielām izspraucamies līdz promenādei pie upes. Gar tās malu ik pēc desmit metriem sasēduši mazi bērni un tirgo papīra turziņas, kurās ieliktas pie putuplasta gabala piekausētas svecītes. “One dollar!” un tās nonāk tūristu rokās, kas atbilstoši senajai tradīcijai cenšas ieslidināt tās upes straumē. Vējš pūš no otra krasta un visas svecītes, fotoaparāta zibšņu pavadītas, sadrūzmējas starp ūdenszālēm turpat pie krasta.

Mums svētku ir gana. Vīlušies un atkal slapjām kājām mēs dodamies atpakaļ uz viesnīcu, vienaldzīgi atraidot daudz bodīšu pārdevēju entuziastiskos aicinājumus “nopirkt kaut ko”, nemaz neprecizējot – ko. Smagajai galvai piezemējoties uz viesnīcas stērķelētās spilvendrānas, man pietiek spēka izdvest vairs tikai vienu vienīgu jautājumu:

- Kur mēs esam atbraukuši?!

 


Vjetnama: Dalība TV raidījumā un izbrauciens ar motocikliem

My friends, where you from?” uz ielas netālu no viesnīcas pilsētā Huế mūs uzrunā kalsns vīrelis ar dzelteniem darvas pleķiem klātu smaidu. Izdzirdējis vārdu „Latvia”, viņš manāmi apjūk, bet ne uz ilgu laiku. „Look here! I don’t know this Latvia, but here are other people from other country. Look, all like my motorbike tour! All very satisfied and happy!” stiegrainais vīriņš, plati smaidot, nober savu pantiņu. Un patiesi, nez no kurienes viņam rokās pēkšņi uzrodas divas kladītes, kuru mazliet apskretušās rūtiņu lapas rotā sajūsmas pilni teksti dažādās valodās. „Look, all happy, very happy, 110% satisfied! I give you good price! Come!

Pie bodītes, kurā mēs abi burtiski tiekam vilti iekšā aiz rokas, rēgojas plāksnīte ar uzrakstu „Easy Riders”. Vjetnamā pēdējo gadu laikā saražotas simtiem, tūkstošiem šādu reklāmas izkārtņu, kas vēsta, ka konkrētajā vietā nolīgšanai pieejamas motociklu tūres. Šī pakalpojuma pirmsākumi meklējami Vjetnamas pilsētā Dalatā, kur reiz vietējiem vīriem dzimusi ideja drosmīgākos tūristus apmaiņā pret naudu izvizināt ar saviem braucamrīkiem un labskanības labad nosaukt savu rūpalu slavenās Denisa Hopera filmas vārdā. Bizness gāja no rokas, tādēļ pavisam drīz, gluži kā daudz kas cits Vjetnamā, tas tika neskaitāmas reizes kopēts un atdarināts, un nu vārdu salikums „Easy Riders” kļuvis teju par sinonīmu vārdiem „motociklu tūre”. Tagad, šķiet, katrs otrais sevi cienošs vjetnamietis pašrocīgi to uzšņāpis uz savas sētas un cer uz drīzu peļņu.

Ko dara prātīgi cilvēki, kad viņiem tiek izteikts piedāvājums, kas izklausās pārāk labi, lai būtu patiess? Droši vien pieklājīgi atsaka. Taču šoreiz, skaidri vizualizējuši to, kā jau nākamās dienas rītā dodamies izbraucienā pa grūti sasniedzamām imperatoru kapenēm un budistu lūgšanu vietām, un nokaulējuši cenu līdz 15 dolāriem par personu, mēs tomēr nolemjam riskēt.

Vēlāk vakarā, ieturot vakariņas ar dīvānu sērfotāju Fuongu un viņa paziņu Kuonu, mūs gan sāk mākt nelielas bažas par savu vieglprātību. Abi jaunieši uz vakariņu vietu – vietējo ēstuvi pilsētas nomalē – mūs aizvizina ar motorolleriem un mēs pirmoreiz uz Vjetnamas satiksmi lūkojamies tās dalībnieku acīm. No šī skatu punkta raugoties, tā šķiet vēl haotiskāka, nekā skatoties no malas. Braucamrīku plūsma šķiet pa galam neprognozējama un bīstama. Kamēr Kuona cenšas ar mani uzturēt sarunu, vienlaicīgi manevrējot starp motociklu, velosipēdu un kājāmgājēju straumi, es vairākkārt satrūkstos, jo esmu svēti pārliecināta par sadursmes neizbēgamību. Taču katru reizi Kuona tik nospurdz savus meitenīgos smiekliņus un sadursmes draudi izkūp gaisā kopā ar biezo izplūdes gāžu mākoni.

Kamēr uz vakariņu galda silst plītiņa ar zivju zupu (lẩu cá), Fuonga drauga divpadsmitgadīgais dēls, kas pie mūsu galda pieaicināts valodas prasmes pārbaudes nolūkos, neticami raitā angļu valodā pastāsta par Vjetnamas izglītības sistēmu. Fuongs piestrādā par angļu valodas pasniedzēju un puikas atbildes noklausās ar savaldītu lepnumu.

Vjetnamā bērni skolā mācās 12 gadus, taču mācību nedēļa ir sešas dienas gara. Lielākoties mācības notiek divās maiņās un bērnu skaits klasē ir ap 40. Vispār bērnu un jauniešu Vjetnamā ir ļoti daudz – pēc statistikas datiem aptuveni 65% iedzīvotāju ir vecumā līdz 35 gadiem. Katrā pilsētā, kuru šeit esam apmeklējuši, redzam daudzus specializētos kāzu kleitu un grūtnieču apģērbu veikalus – demogrāfijas rādītāji iet uz augšu, lai gan jau vairākus gadu desmitus Vjetnamā ir spēkā divu bērnu ģimenes politika (par trešo un nākamajiem bērniem ir jāmaksā nodeva valstij).

No kreisās: Fuongs, 12 gadīgais puika, viņa tēvs – TV operators, mazais dēls, Diāna, Kuona

Vakariņu gaitā mums pievienojas arī citi Fuonga draugi un paziņas, un vakars izvēršas neparasti jautrs. Tiekam pat iemūžināti reģionālās televīzijas sižetā par restorānu, kurā ieturam vakariņas. Tā kā pirms gada kas līdzīgs ar mums jau atgadījās Portugālē, nolemjam, ka laikam taču esam īpaši fotogēniski. Šoreiz gan izskaidrojums ir daudz prozaiskāks – lai arī TV pārraide domāta vietējiem iedzīvotājiem, bālādainu cilvēku klātbūtne kādā iestādē Vjetnamā liecina par tās augsto kvalitāti, tādēļ mūsu parādīšanās restorāna TV komandas viesošanās laikā īpašniekam ir kā debesu dāvana. Vēlāk viņš pats, manāmi apmierināts un gandarīts, apsēžas pie mūsu galdiņa un, ne vārda nesacīdams, vien plati smaidot, nosēž labu brīdi.

Viens no vjetnamiešu jauniešu izklaides veidiem ir karaoke dziedāšana uzreiz pēc vakara maltītes ieturēšanas. Arī Huế, kas ir viena no lielākajām Vjetnamas pilsētām, ir daudzi karaoke bāri, taču mēs atrodamies labu gabalu ārpus pilsētas, tādēļ neatliek nekas cits kā, sekojot blakus galdiņu priekšzīmei, uzrīkot improvizētu dziesmu karu turpat restorānā. Nez no kurienes pie mūsu galdiņa uzrodas gan ģitāra, gan mutes sintezators (vai kā nu sauc šo brīnišķīgo mūzikas instrumentu) un mēs tiekam iepazīstināti ar pāris vjetnamiešu tautas dziesmām, uz kurām savukārt atbildam ar „Ai, jel manu vieglu prātu”, kam Fuongs turpat uz vietas izdomā savu aranžējumu.

Nākamajā rītā mūsu nolīgtie motociklu šoferi ir klāt kā likts – precīzi laikā. Tā ir laba zīme, pie sevis nodomāju. Laba zīme man šķiet arī tas, ka pat vēl pirms esam paguvuši uzvilkt ķiveres un uzrāpties pasažieru krēslā, abi vīriņi jau sāk piedāvāt mūs izvizināt arī nākamajā dienā, kad no Huế plānojam doties tālāk uz četras stundas attālo Hojanu (Hội An). „Tas labi, mēs viņiem esam vajadzīgi dzīvi,” es klusībā mierinu savu satrakojušos prātu.

Astoņos no rīta Huế satiksme ir vēl intensīvāka nekā iepriekšējā vakara pulksten astoņos. No visām ielām un vārtrūmēm divriteņu braucamrīki plūst straumēm un saplūst vienā lielā, mutuļojošā motorolleru un mopēdu upē, lai ik pa laikam pie kāda luksofora vai krustojuma negribīgi uzmestu burbuli un tad atkal, haotiski pīpinot, ritmiski rūcot un bagātīgi dūmojot, izšķīstu smalkās straumītēs uz visām pusēm. Gods godam, mūsu šoferi brauc samērā ātri, bet uzmanīgi. Sākotnējais satraukums lēnām norimst. Kad esam izbraukuši ārpus pilsētas un ar 70 km/h stundā traucamies pa nelielu šoseju kalnainā apvidū, skatam paveras zaļi lauki, ko apjož kokosriekstu palmas, vējjakas kapuci sāk pluinīt atsvaidzinošs vējelis un prāts beidzot ļauj braucienu vienkārši izbaudīt.

Dienas gaitā apmeklējot divas seno imperatoru kapenes, kas izbūvētas kā grezni ēku kompleksi ar plašiem parkiem, un četras budistu svētvietas, dēvētas par pagodām, mūsu spriedums ir skaidrs – dzīvo cilvēku mītnes mums tīk krietni labāk par mirušo atdusas vietām. Budistu tempļos jūtamies tāda miera ieskauti, ka nemaz negribas doties prom. Aspēžamies uz Tu Hieu tempļa vēsās flīžu grīdas līdzās pāris citiem lūdzējiem un ļaujamies mūka mantras un vīraka dūmu transam. Turpat tempļa pagalmā mūki iekopuši ziedu un augļu dārzu, kur kuplo orhidejas un mandarīnkoki. Otrā pagalmā saulē izliktas bļodas, kurās drīzajam pusdienlaika mielastam tiek žāvēti simtiem koka irbulīšu. Starp palmu zariem pie tempļa ieejas viens no jauniņajiem mūkiem spēlējas ar mobilo telefonu. Laicīgās izklaidēs pieķerts, viņš vien kautri nosmaida.

Atpakaļceļā mans šoferis no šosejas pēkšņi nogriežas uz šaura zemes ceļa. No motocikla riepām vairoties, nebalsī kladzinot, pa labi un pa kreisi pamūk vistu bars un mēs metam līkumu līkumus starp lauku māju sētām. „This is local road. Country. More beautiful,” paskaidro mans easy-riders. Priekšā uz ceļa pašķiras skolnieku bariņš uz riteņiem, sarkanie kaklautiņi noplīvo vien. Pēc brīža lauku ceļš pārtop par asfaltētu celiņu pie pašām vilciena sliedēm. Rokas stiepiena attālumā uz striķiem izžauta veļa. Pagrieziens, vēl viens un brīnumainā kārtā mēs esam nonākuši atpakaļ pilsētā, tieši savas viesnīcas priekšā. „Happy?! Satisfied?!” mūs tirpina abi vīri, un, atvāzuši dzeltenos zobus viltīgā smaidā, izliekas, ka nevar atrast sīknaudu, lai izdotu mums atlikumu. „Come again tomorrow?

 


Vjetnama: Ilgās atvadas no Ninh Binh

Atgriezušies pilsētā, klīstam apkārt kā Dieva nepieņemti. Lietus joprojām nav mitējies, nogurums pieņemas spēkā, bet līdz nakts autobusam uz Hue atlikušas vēl sešas garas stundas. „There is nothing to do in Ninh Binh itself,*” bez liekiem izskaistinājumiem mums pavēsta WikiTravel, kad cenšamies apzināt iespējas sevi kaut kā nodarbināt. Kaspars ierosina atrast kādu lielveikalu un iepirkt pirmo mājās vedamo saldumu partiju. Ņemot talkā kafejnīcas wi-fi, uz labu laimi kartē atzīmējam pirmo punktu, kas tiek atrasts pēc atslēgas vārdiem „shopping center”.

Kad, izpeldējuši cauri motorolleru un satiksmes autobusu rēcošajai jūrai, esam nonākuši galamērķī, mums atliek vien pasmaidīt par to, cik rietumnieciski naivs tomēr bijis mūsu domu gājiens. Atzīmētajā vietā ir nevis daudzstāvu tirdzniecības centrs, bet gan tirgus. Skaļš, juceklīgs, smaržīgs un smakojošs vienlaikus, tas acumirklī mūs aprij. Slēgtajā daļā divos stāvos stāvgrūdām pārbāztos stendos juku jukām tiek tirgotas lētas drēbes ar pasaulslavenu logotipu uzdrukām, milzu mīkstās rotaļlietas, trauki, higiēnas un saimniecības preces, savukārt ārpusē pa perimetru turpat uz asfalta viens otram cieši blakus izvietojušies augļu un dārzeņu, kā arī gaļas un zivju pārdevēji. Smidzinot smalkam lietum, savus īpašniekus turpat ceļā malā maina spilgti rozā pūķa augļi, zaļu banānu ķekari, prāvi citronzāles saišķi, dzīvas garneles un pat apsvilinātas suņu galvas, no kurām rēgojas baltu zobu sastingušās rindas.

Protams, vēl vairāk nekā iepirkties mums gribas to visu iemūžināt bildēs. Pēc pāris kadriem mūsu iedzimtā kautrība izgaist, sastopoties ar platiem pārdevēju smaidiem un labprātīgu pozēšanu kameras priekšā. Tikai retā kundzīte noķiķina un aizgriežas prom vai arī apmaiņā pret bildēšanos mēģina mums kaut ko pārdot, kas parasti vainagojas ar panākumiem. Nosauktās cenas par augļiem ir krietni zemākas nekā Hanojā un mēs pat necenšamies kaulēties. Galu galā, cik liels būs mūsu ieguvums, ja par kilogramu banānu tiek prasīti 50 santīmi? Beigās priecīgi ir visi – mēs par bildēm un saldajiem augļiem, pārdevēja par nopelnīto, bet viņas kaimiņienes par aizraujošo šovu. Šajā tirgū, šķiet, ārzemnieki iemaldās gaužām reti, un mēs te jūtamies kā aizraujošas izpētes objekti, ko tirgoņi uzlūko ar neviltotu interesi un sajūsmu. Tirgū pavadām krietnu laika sprīdi un iznākam ārā jau daudz labākā noskaņojumā. Kādā ēstuvē uzpildījušies ar kārtējo sātīgās nūdeļu zupas devu, dodamies uz viesnīcu savākt savas glabāšanā atstātās mugursomas un gaidīt autobusu.

Līdz pat šim brīdim vjetnamieši ir izcēlušies ar ļoti striktu precizitāti laika ziņā, un arī autobuss no Hanojas pienāk uz mata kā solīts pulksten astoņos vakarā. Baltais milzenis ar neona gaismām izrotātiem logiem sāk nelabi taurēt vēl aiz viesnīcas stūra, lai laikus varam sagatavoties lekt tajā iekšā, jo te tas piestāj, tikai garām braucot. Jau pa gabalu ir redzams, ka tas ir kaut kas ģeniāls – šādos guļamautobusos (pazīstamos kā open un sleeping bus) pasažieri trīs rindās un divos stāvos tiek pārvadāti guļus, jo sēdekļi tajos ir izvietoti tā, ka kājas var izstiept zem priekšā esošo pasažieru galvām.

Iekāpjot autobusa salonā, mums liek novilkt apavus un ielikt tos  celofāna maisiņos, ko pēc tam var iebāzt speciālā nodalījumā zem sēdekļa atzveltnes. Pirmā stāva guļvietas ir grīdas līmenī un starp tām ir salikti mīksti paklāji – gluži tādi, kādus skolās fizkultūras stundās izmanto kūleņu mešanai. Tur lielākā daļa vietu jau ir aizņemtas, jo daudzi pasažieri ceļu uz Hue sākuši jau Hanojā, kas ir divarpus stundu brauciena attālumā, tādēļ autobusa pārzinis, izveicīgs vīriņš labākajos gados, ierāda mums vietas otrajā stāvā. Sākumā nelielā apjukumā pat nevaru īsti saprast, kā lai tur uzrāpjos.

Autobusa salons ne tikai izskatās moderns, bet arī ir pavisam svaigs un jauns. Ādas krēsli vēl joprojām smaržo pēc rūpnīcas, bet gaišā salona apdare vēl nav pasažieru roku nodancota. Katram braucējam ir piešķirta arī individuāla plīša sedziņa. Pēc garās un iespaidiem bagātās dienas esmu gatava iekārtoties uz dusu līdz rītam, taču autobusā valda gulēšanai pagalam nepiemērota atmosfēra. Pa visu salonu skaļi dārd jestri vjetnamiešu estrādes ritmi, kas komplektā ar spilgti zilajām un sarkanajām gaismām rada iespaidu, ka atrodamies uz riteņiem braucošā karaoke bārā. Lāgā nelīdz pat Rīgas lidostas aptiekā iegādātie ausu aizbāžņi.

Vispārējā rosība autobusa salonā norimst tikai pirms pusnakts, un man beidzot izdodas aizmigt, lai pēc 12 stundās mērotiem 700 kilometriem pamostos jau pavisam citā Vjetnamas nostūrī – imperatoru pilsētā Huế.

*”Pašā Ninh Binh nav nekā, ko darīt.” (angļu val.)


Vjetnama: Izbrauciens pa rīsu laukiem un skrējiens džungļos

„Xin chào!*” es atņemu bērneļu priecīgo „Hello!” ik pēc pārsimt metriem. Viņi tik līksmi nospurdz savus skanīgos smieklus, ka šķiet, viņiem nav pasaulē aizraujošākas izklaides par lempīgu bālģīmju sveicināšanu uz lauku ceļa. Mēs tik tiešām esam lempīgi. Viesnīcā noīrētie velosipēdi mums ir krietni par mazu un straujākos pagriezienos pēdas strīķējas gar priekšējo riteni.

Esam Ninh Binh provinces lauku apvidū un cenšamies atrast ceļu uz vietējo tūristu magnētu – Tam Coc klintīm, taču mums galīgi neveicas. Viesnīcnieka uzskicētā karte mūs ir atvedusi milzīga rīsu lauka vidū, kur abās ceļa pusēs cītīgi rosās vietējie zemnieki. Laukam nav ne gala, ne malas un mūsu acīm tas izskatās pēc milzīga salātzaļa deķa. Vjetnamā gadā tiek novāktas trīs rīsu ražas un tieši šobrīd ir rīsu izstādīšanas laiks. Sievas salmu cepurēs rīsu stādiņus no koši zaļiem puduriem izretina pa appludinātiem taisnstūra zemes pleķiem, kamēr blakus vīri apstrādā lauku ar arklos iejūgtiem bifeļiem.

Kad taujājam pēc ceļa, visi ar lielāko prieku iesaistās un cenšas palīdzēt, taču norādes ir ļoti pretrunīgas. Sekojot tām, mēs atrodam kalnu tempļa drupas, ceļu uz klinšu alu un iemaldāmies vietējā ciematā, bet no Tam Coc klintīm nav ne vēsts. Šādi maldoties ir pagājušas pāris stundas laika. Pēcpusdiena jau pārtapusi novakarē un arī lauku strādnieki pošas mājup. Mēs pieņemam, ka šis ir viens no tiem gadījumiem, kad ceļš bijis svarīgāks par galamērķi un labā noskaņojumā minamies atpakaļ uz pilsētu.

Nākamajā rītā pa līdzīgiem lauku ceļiem mēs nonākam Cuc Phuong nacionālajā parkā. Līņā smalks lietus. Tas raso pāri kā smalka migla un dienas laikā ar to piesūcas viss – drēbes, mati, mugursomu saturs. Tualetes papīrs vannas istabā izšķīst pie pirmā pirkstu pieskāriena, miklums salien aiz atlupušā sienu krāsojuma. No blakus istabiņas skan vienmērīga dūkoņa, tur viesu nama personāls ar milzu ventilatoriem cenšas izžāvēt nesen mazgātus palagus.

Lietus dēļ šeit ir nesezona, tādēļ uz meža takas esam vienīgie gājēji. Lapu biezoknis virs galvas savijies tik ciešs, ka līdz zemei nokrīt tikai retā lietus lāse. Bet lietu joprojām var dzirdēt. Tas bungo pa milzīgajām palmu lapām un sūcas lejup pa liānu mezglotajām virvēm un apsūnošajiem koku stumbriem. Taču ne vienmēr var saprast, vai pa palmu lapām čabinās lietus lāses vai tomēr rosās kāds putns vai pērtiķis. Reiz, kad zaru čīkstēšana kļūst pārlieku neritmiska, kāda koka galotnē samanām divu milzīgu sudrabmelnu vāveru kažokus. Garām aizlido daži plaukstas lieluma tauriņi. Mežs ir dzīvs.

Cuc Phuong ir lielākais nacionālais parks Vjetnamā. Tas slavens ar 1000 gadus vecu milzu koku un spokainu alu, ko septiņarpus tūkstošus gadu atpakaļ par savu mājvietu izmantojušas senās civilizācijas. Vēl parka teritorijā ierīkots primātu glābšanas centrs, kurā tiek rehabilitēti apdraudēto sugu pērtiķi, kas konfiscēti melnajā tirgū. Rehabilitācijai ir trīs soļi – sākumā dzīvnieki tiek turēti būros, tad septiņus hektārus plašā meža ielokā, bet beigās tiek atgriezti savvaļā.

Svaigais gaiss un garā pastaiga pa parku dara savu un jau deviņos vakarā, uzreiz pēc pieticīgajām vakariņām, kurās viesu nama meitenes, darot kaunu pašas sev, mums cenšas iebarot ātri pagatavojamo nūdeļu zupu (pie mums Latvijā dēvētu arī par roltonu), mēs liekamies uz auss. Lietus joprojām pakšķina pa jumtu un kaut kur virs galvas svilpo ķirzaka. Pie auss uzmācīgi sīc odi, no kuriem mūs šķir mitrais moskītu tīkls.

Veselīgais miegs mums nākamajā rītā ļauj īstenot sen loloto ieceri pa Vjetnamas džungļu ceļu noskriet savu šogad pirmo treniņu brīvā dabā. Lietus joprojām nav mitējies un pavada mūs visu 10 kilometrus garo distanci. Ar daudziem 10% kāpumiem un kritumiem šis droši vien paliks atmiņā kā viens no izaicinošākajiem skrējieniem šī gada maratona sezonā. Ieraujam plaušās mitro džungļu gaisu un beigu beigās pat mazliet tā kā noreibstam, gluži kā uz mirkli tikuši pie skābekļa maskas.

Iepriekšējā vakarā iepazinuši viesu nama personāla vājās kulinārijas prasmes, pusdienas sarunājam kioskā pie parka ieejas. Par mūsu mēģinājumu nokaulēt cenu kundzīte vien gardi nosmej, jo droši vien zina, ka viņa ir mūsu vienīgā cerība šajā vietā tikt pie cienīga ēdiena. Savu rosīšanos virtuvē, cepot rīsus un taisot nūdeļu zupu, viņa pavada ar aizrautīgu un melodisku dziedāšanu. Varbūt savu darījis rīta skrējiena izraisītais bads vai ķermeņa saražotie endorfīni, bet salīdzinot ar neveiksmīgajām vakariņām, ēdiens garšo debešķīgi labi.

Un arī mūsu šoferis šodien izskatās priecīgs. Kopš vakardienas viņš vairs nekautrējas ieslēgt mašīnas audio iekārtu un ir sācis ar pāris universāliem angļu valodas vārdiem atbildēt uz mūsu jautājumiem, bet šorīt no viesu nama administrācijas pats pēc savas iniciatīvas pat izņēmis mūsu pases, lai varam bez liekas kavēšanās sākt savu atpakaļceļu uz Ninh Binh. Viņa labā oma ir saprotama. Šovakar mūsu ceļi šķirsies un pēc četrām ar mums pārbraucienos pavadītām dienām viņš varēs doties mājup. Skanot Selīnas Dionas izpildītajai tituldziesmai no filmas „Titāniks”, mēs izbraucam no parka teritorijas. Ārā joprojām līst.

*Izrunā kā „sīn-čao”, kas vjetnamiešu valodā nozīmē „sveiki”.


Mazliet atrakciju Halongas līcī

Otrajā naktī Hanojā gulējām jau gandrīz bez mulsinošiem pārtraukumiem, kad nakts vidū pēkšņi šķiet, ka ir jau jāceļas, un sajūta ir kā pēc labas diendusas. 6.50 atkal iezvanījās telefons – nospriedām, ka kāds no iepriekšējiem iemītniekiem ir ieprogrammējis uz šo laiku modinātāju. Numuriņā bija veseli divi telefona aparāti – viens pie gultas, bet otrs tualetē blakus podam.  Kaut kāda loģika tajā visā noteikti bija. Visam pa virsu pēc atslēgu nodošanas ar rācijas palīdzību tika norīkots personāls, kas zibenīgi ātri pārbaudīja, vai tik tiešām neesam kaut ko izdzēruši no minibāra. Droši vien mūsu noraidošā atbilde neizklausījās gana pārliecinoši.

Turpmākās četras stundas mēs pavadījām ceļā uz piekrasti, no kurienes devāmies dienu ilgā izbraucienā ar kuģīti pa Halongas līci. Tas slavens ar neparastajiem klinšu veidojumiem, kas no ūdens iznirst kā zaļi akmens stabi. Kopā līcī ir aptuveni divi tūkstoši šādu saliņu, kas komplektā ar zilzaļo jūras ūdeni nodrošina iespaidīgus skatus, pateicoties kuriem Halongas līcis iecelts par vienu no septiņiem jaunajiem pasaules brīnumiem.

Pirmās pāris stundas ceļā pagāja, vērojot aiz mašīnas loga notiekošo – daudz rīsu lauku ar strādniekiem tajos, dažādas tirogtavas un, protams, līdzbraucēji motorolleristi un velosipēdisti. Savam redzēto motokravu sarakstam pievienojām arī metāla būros sakrautus dzīvus sivēnus (vismaz 15). Beigu beigās es uz mašīnas aizmugurējā sēdekļa pamanījos arī saldi nosnausties.

No mašīnas uzreiz pa taisno kāpām uz kuģīša klāja, uz kura kopā bijām 10 pasažieri – divas argentīniešu meitenes, kas par spīti savam jauneklīgajam izskatam izrādījās mūsu vecumā; holandiešu pāris gados ar diviem dēliem tā ap 30, bet vēlāk vakarā mums pievienojās franču pāris, kas atšķirībā no pārējiem bija paņēmuši trīs dienu tūri un, kad ieradāmies, līcī bija pavadījuši jau divas dienas.

Holandieši bija ļoti vērsti uz komunikāciju un jau pirmajās piecās minūtēs klātesošos bija iztaujājuši par daudzām dzīves gājuma detaļām. Mātei par visu bija viedoklis un viņa nepārtraukti jokoja, pati par saviem jokiem ļoti skaļi smejoties. Kā vēlāk izrādījās, viņa bija atradusi savam raksturam ideāli piemērotu profesiju, proti, kļuvusi par zobārstu – droši vien viņa ar saviem pacientiem runāja un jokojās caurām dienām, kamēr viņi sēdēja pretī ar atvāztu žokli un pretī nevarēja pateikt ne vārda.

Tā nu mēs visi kāpām uz klāja, kur ap mums acu mirklī vismaz pieci apkalpes locekļi sāka iepriekš labi ietrenētu riņķa danci, droši vien uz mata tādu pašu, kādi tajā pašā brīdī tika atkārtots vēl vismaz 20 citos kuģīšos un arī mazliet lielākos kruīza kuģos, kas pameta piestātni vienlaicīgi ar mums.

Mūsu gids bija pajauns puika vārgā Hungs, kas ne īpaši labi runāja angliski un acīmredzot tieši šī iemesla dēļ savu sakāmo mēdza atkārtot divreiz. Hungs mums ar ļoti nopietnu sejas izteiksmi izrādīja apkārtnes karti un pastāstīja par plānoto maršrutu. Šķita, ka brauciens ieplānots ar nakšņošanu tā iemesla pēc, lai mēs varētu apskatīt arī visattālākās salas un nostūrus un pagūtu ieraudzīt pēc iespējas vairāk. Liels bija mūsu pārsteigums, kad jau pēc divu stundu brauciena bijām (līdz ar visām pārējām 20 laivām) ieradušies uz pirmo un galveno apskates vietu –  alām, ko gadu tūkstošos lietusūdens bija izgrauzis kaļķakmens klints iekšpusē, un Hungs mums teica, ka pie tām arī pavadīsim nakti.

Pašas alas bija diezgan iespaidīgas, ar skaistiem akmens veidojumiem, ko vjetnamieši savā centībā pilnīgi lieki nolēmuši izgaismot ar dažādu krāsu gaismiņām. Tomēr atmosfēru krietni pabojāja daudzie tūristu pūļi un Hunga bērnišķīgais stāstījums, kas aprobežojās ar uzskaitījumu par to, ko tik nevar saskatīt dažādajos akmens veidojumos – kāds tur reiz ieraudzījis gan Budu, gan sievieti ar bērnu, gan pūķa asti, par bruņurupučiem un citiem dzīvniekiem nemaz nerunājot. Beigu beigās holandiešu kundze neizturēja un skaļi pateica to, ko klusībā pie sevis droši vien nodomāja daudzi: „Ja uzpīpētu zālīti un te kādu laiciņu pasēdētu, tad droši vien akmeņos ne to vien ieraudzītu.” Šķiet, Hungs mazliet tā kā apvainojās par šo piezīmi.

Kopš tā brīža mani uzstājīgi vairs nepameta sajūta, ka tūristus uz šiem atrakciju kuģīšiem uzskata par tādiem kā bērnudārzniekiem, kuru interese beidzas līdz ar dažu skaistu bilžu uzņemšanu, pāris amizantu figūru atpazīšanu klintīs (piemēram, vai varat iedomāties, ka viena no saliņām pa gabalu atgādina tējkannu?) un labi piestumtu vēderu. Šķiet, tiešo šo iemeslu dēļ divās stundās tikām atvizināti uz galveno atrakciju vietu un tur tikām turēti atlikušās 19 stundas, kuru ietvaros mūs izguldīja privātās kajītēs, daudzas reizes pabaroja (taisnības labad gan jāatzīst, ka baroja tiešām labi) un vienubrīd pat lika noskatīties, kā kuģīša personāls no dārzeņiem veido ziedus ēdiena dekorēšanai (tas tiešām bija mulsinoši un neveikli).

Bet es nedusmojos, nebūt ne, jo daba tur patiesi bija brīnumskaista. Žēl, ka mūsu gids un daudzi citi vietējā tūrismā iesaistītie cilvēki nesaprot, ka ar to pilnībā pietiek, ka tas, kas viņiem jau ir, nav jācenšas padarīt vēl pievilcīgāks ar dažāda veida uzlabojumiem – tādiem, kā uz vienas no salām iemitināto pērtiķīšu ģimeni, ko barot tūristiem, vai  spilgtu krāsu apgaismojumu. Pietiktu jau ar to vien, ka viņi mums atvēlētajā laikā nobrauktu pēc iespējas lielāku attālumu.

Galu galā pat laikapstākļi, kas tradicionāli netiek uzskatīti par labāko laiku apmeklējumam, mūsu pieredzi patiesībā padarīja pavisam īpašu. Migla, kas ieskāva klintis, šai vietai piešķīra mazliet mistisku noskaņu. Itin viegli varēja iztēloties, ka atrodamies kādā pasaku valstībā, kur aiz kuras katras klints pēkšņi skatam varētu pavērties elfu karaļvalsts vai kāda cita pasakaina vieta. Spriediet nu paši:

Nākamās dienas rītā pēc kāpiena kādā no klintīm, uz kuras izveidots skatu laukums, iepazināmies tuvāk ar francūžu pāri. Mūsu minējums par to, ka viņi nav ieradušies vis pāris nedēļas ilgā atpūtā, izrādījās pareizs. Abi izceļojušies pa Jaunzēlandi un Āzijas dienvidiem teju trīs mēnešus un rītvakar lido mājup. Atlikušo ceļu līdz piestātnei pavadījām sarunās par ceļojumiem un ļoti priecājāmies par šo satikšanos.

Bet nu jau esam mērojuši piecas stundas ilgu ceļu tālāk uz dienvidiem. Tās ir vēl piecas stundas tuvāk saulei un siltumam, un gaisa temperatūra no Hanojai šobrīd raksturīgajiem 20 grādiem pakāpusies vēl par pāris grādiem.


Pirmās dienas Vjetnamā

Esam aizvadījuši savas pirmās dienas Vjetnamā. Droši vien, ja iepriekš nebūtu apceļojuši visu Dienvidameriku un bijuši arī Taizemē, kultūršoks būtu bijis vēl lielāks, taču arī šobrīd tas nebūt nav mazs. Nez kādēļ pirms tam bijām iedomājušies, ka Hanoja, Vjetnamas  galvaspilsēta, kurā iedzīvotāju skaits tiek lēsts ap 10 miljoniem būs… modernāka? Taču patiesībā tā vairāk atgādina bezgalīgi lielu lauku ciematu, kuram pa vidu pavisam nejauši uzbūvētas dažas augstceltnes un biroju ēkas.

Jau tikko izbraucot ārpus lidostas teritorijas, lielceļam abās pusēs bifeļi apstrādāja zaļus laukus un sievietes tradicionālajās salmu cepurēs, līdz ceļiem iebridušas mālainās mitrainēs, stādīja rīsus. Manas bažas, ka slavenās konusveida cepures mūsdienās ir vairs tikai tūristiem domāts teātris, izrādījās veltas.

Mēs paši droši vien nebūtu izvēlējušies tik smalku viesnīcu, bet par ekstra komfortu, īpaši šajās pirmajās dienās, kad vēl joprojām cīnāmies ar pārlidojuma radīto nogurumu un laika pagriešanu par 5 stundām uz priekšu, galīgi nesūdzamies. Mums ir milzīga gulta, karstais ūdens dušā, ļoti labas brokastis un pat tik absurdas lietas kā TV ar 63 kanāliem un portjē, kas atver viesnīcas durvis. Turklāt viesnīca atrodas vecpilsētā un tādēļ šajās dienās mums ne mirkli nav radusies vajadzība izmantot sabiedrisko transportu vai kādu citu braucamrīku, jo visur itin viegli var aiziet kājām.

Tomēr iešana ar kājām Hanojā mēdz būt diezgan izaicinošs pasākums. Iedomājieties skudru pūzni, kurā skudrām ir iedoti mopēdi – tieši tāda ir šī pilsēta. Aptuveni ¾ no visas satiksmes veido motorolleri un mopēdi, un satiksme ir diezgan intensīva, jo cilvēku te ir ļoti daudz un viņiem visiem ir kaut kur nemitīgi jābrauc. Šodien diezgan daudz laika pavadījām, stāvot pie krustojumiem ar diezgan intensīvu satiksmi un cenšoties iemūžināt fotogrāfijās visa šīs nekontrolētās kustības ārprātu, līdz nonācām pie vairākiem secinājumiem par lietu kārtību Hanojas ielās:

  1. Uz viena braucamrīka var pārvietoties neierobežots cilvēku skaits, bet ideālā gadījumā – ne mazāk kā trīs pasažieri;
  2. Jebkurš mototransports ir īpaši piemērots zīdaiņu un mazu bērnu pārvadāšanai; lai bērni brauciena laikā negarlaikotos, viņus ir vēlams uzcienāt ar saldējumu;
  3. Motrollerus var izmantot jebkuru lielgabarīta mantu un saiņu pārvadāšanai, jo īpaši pilnu kokakolas pudeļu un svaigi grieztu liliju transportēšanai;
  4. Ietves ir paredzētas motorolleru stāvvietām un ielu ēstuvju ierīkošanai, nevis gājēju kustībai. Gājēji ir tādi paši transporta satiksmes dalībnieki kā auto, mopēdi un velosipēdi.
  5. Taisnība un priekšroka ir tam, kas pirmais un skaļāk uztaurē;
  6. Lai lietus laikā, braucot ar motorolleru, nesaslapinātu kājas, uz kurpēm ir jāuzmauc celofāna maisiņi vai jābrauc basām kājām; sievietēm kurpju krāsu vēlams saskaņot ar braucamrīka krāsu;
  7. Luksofori ir domāti autobraucējiem, bet neattiecas uz motorolleriem;
  8. Ar motorolleri var braukt visur, kur var izbraukt;
  9. Ja gājējs vēlas šķērsot ielu, tad viņš ne mirkli nedrīkst apstāties; ideāls ielas sķērsotājs visu laiku ietur vienmērīgu, iepriekš paredzamu tempu – tādu var apbraukt no jebkuras puses;
  10. Ja gājējs nemāk šķērsot ielu, pats vainīgs.

Šo sarakstu droši vien vēl varēsim papildināt. Bet pagaidām esam lepni par to, ka mums ielu šķērsošanas atrakcija ir beigusies bez starpgadījumiem un saņemšanās laiks, līdz speram pirmo soli, lai pārietu ielas otrā pusē, no dažām minūtēm sarucis krietni vien īsāks.

Ielās nepārprotami virmo komunisma dvesma. Daudzviet izkārti sarkani karogi ar dzeltenu sirpi un āmuru. Valdības ēkas apsargā miliči pelēkzaļos formas tērpos. Šodien jau pāriz reizes šie vīri dabūja mūsu virzienā raidīt spalgas svilpes skaņas. Pirmoreiz neuzmanīgi apsēdāmies uz sētas valnīša pie kādas svarīgas ēkas. Otrajā reizē gribējām iešmaukt kādreizējā Vjetnamas vadoņa Hočimina mauzoleja teritorijā no nepareizās puses. Uz beigto Hočiminu tā arī neaizgājām paskatīties, jo rinda pie pareizās ieejas bija, šķiet, vismaz pusotras stundas garumā. Toties kādā parciņā apskatījām biedra Ļeņina pieminekli, kura pakājē notika varen liela rosība – bērni brauca ar spēļu auto un jaunieši spēlēja badmintonu, bet vakarā pastaigājām pa Ļeņina vārdā nosauktu parku.

Pēcpusdienā apmeklējām arī vairākas svētvietas, kas lielākoties ir neliela izmēra tempļi ar vairākām apzeltītām dievību statujām, kuru priekšā vietējie saliek rokas un vairākas reizes tās lūdzoties nobrauka gar seju. Pēc tam pie altāriem tiek atstātas nelielas naudas zīmes vai citi ziedojumi, tostarp, arī ziedi, augļi, kūkas un šokolādes cepumi. Dažviet dievību statujām ap galvu ir aplikti vainagi no mirgojošām neona gaismiņām. Izskatās diezgan neparasti.

Kā parasti, Kaspars ir ļoti aizrāvies ar vietējās virtuves iepazīšanu. Šķiet, viņš ik pa laikam rēķina, cik laika pagājis kopš iepriekšējās ēdienreizes, lai varētu saprast, cik drīz varēs atkal iet ēst. Tā kā no ēdienu nosaukumiem neko nesaprotam, tad pagaidām esam pilnībā atkarīgi no ēstuvju īpašnieku gaumes un godaprāta. Pirmajā dienā mums ļoti paveicās ar uz labu laimi pasūtītu nūdeļu zupu. Šodien ēdām rīsu miltu „ pelmeņus” ar cūkgaļu, bet vakarā pagaršojām vārītus gliemezīšus. To visu notiesājām gardu muti, saliekušies trīs līkumos, jo vietas un naudas taupīšanas nolūkos ielu ēstuvēs šeit lielākoties ir bērnu izmēru plastmasas krēsliņi un galdiņi. Ēšana uz ielas varbūt arī neizsaktās pēc vishigiēniskā un sanitārajām normām atbilstošākā pasākuma pasaulē, toties ēdiens ir tik garšīgs un lēts (1-2 lati par porciju), ka iet uz kaut kādiem smalkāmiem restorāniem iekštelpās pagaidām nav itin ne mazākās vēlmes.

Hanojā uz ielas norit visa dzīve. Te cilvēki ēd un dzer, iet un sēž, pērk un pārdod pilnīgi visu. Uz asfalta joprojām mirguļo ķīniešu jaungada naktī izšautie spīguļi, turpat blakus ar izbirušām saulespuķu sēklām mielojas žurka, uz stūra maza auguma sieviete tirgo milzīgu bunti ar krāsainiem mikimaušu baloniem, bet mēs jau rīt pošamies tālāk – uz Halongas līci.


KONKURSS | Laimē Ilonas Balodes grāmatu “Rīga-Pekina”

Nu tā, tas beidzot ir noticis – mēs laižam gaisā savu pirmo konkursu! Šoreiz saviem lasītājiem piedāvājam iespēju laimēt aizraujošu grāmatu par divu mūsu tautiešu trako ceļojumu ar mugursomām (bet bez naudas un, es gribētu teikt, arī veselā saprāta).

IMPRO Ceļotāju klubiņš

IMPRO Ceļotāju klubiņš

Pirms pāris nedēļām abi ar Kasparu apmeklējām visai izklaidējošu “IMPRO Ceļotāju klubiņa” pasākumu, kurā humorīgais gids Raitis Strautiņš publiski intervēja Ilonu Balodi un Rolandu Ūdri (“Ūdrīti”) par abu stopēšanu no Rīgas uz Pekinu, ko Balode vēlāk aprakstīja savā pirmajā grāmatā “Rīga-Pekina“. Domāju, ka lielākā daļa aizrautīgo ceļotāju jau ir to lasījuši vai vismaz krietni daudz par to dzirdējuši, jo grāmatu “Zvaigzne ABC” izdeva vēl vasarā. Arī mēs abi jau bijām paguvuši to aizņemties un izlasīt, tādēļ bija īpaši interesanti dzirdēt grāmatā neiekļautos stāstus un uzzināt par ceļojuma aizkulisēm no šī ekscentriskā pārīša mutēm.

pekinaPasākuma noslēgumā abi nekautrējāmies arī piedalīties konkursā un ar savām zināšanām par grāmatas saturu vieglu roku laimējām vienu grāmatas eksemplāru (kopā ar ceļojuma laikā tapušās mūzikas CD). Tā kā abi jau esam grāmatu izlasījuši, bet mūsu salīdzinoši nelielajā grāmatu plauktā starp iemītniecēm notiek nemitīga cīņa par izdzīvošanu, nolēmām, ka šis laimests ir labs iemesls aizsākt jaunu tradīciju – ik pa laikam aplaimot mūsu lasītājus ar grāmatām par un ap ceļošanu. Sacīts, darīts!

Tātad, kas jums jādara, lai piedalītos Ilonas Balodes grāmatas “Rīga-Pekina” izlozē?

Šeit, šī raksta komentāros jāiesaka mums izlasīšanai kāda interesanta un aizraujoša ceļojumu grāmata un jāpaskaidro, kāpēc mums vajadzētu to izlasīt + jāiesaka šis raksts citiem, izmantojot sociālo tīklu ikonas šī raksta beigās (jāizmanto vismaz viens no piedāvātajiem variantiem). Svarīgi – grāmatu ieteikumi nedrīkst atkārtoties! Ja kāds jūsu iecerēto grāmatas nosaukumu ir minējis pirms jums, lai piedalītos izlozē, jums jāizdomā cita rekomendācija.

Laimīgo starp visiem komentāru autoriem izlozēsim ceturtdien, 27.decembrī plkst. 15.00  un paziņosim šī raksta komentāros!

P.S. Vēl tikai piebildīšu, ka mūsu rīcībā ir ekskluzīvs grāmatas eksemplārs ar abu grāmatas galveno varoņu autogrāfiem!

Aiziet!