Vjetnama: Ilgās atvadas no Ninh Binh

Atgriezušies pilsētā, klīstam apkārt kā Dieva nepieņemti. Lietus joprojām nav mitējies, nogurums pieņemas spēkā, bet līdz nakts autobusam uz Hue atlikušas vēl sešas garas stundas. „There is nothing to do in Ninh Binh itself,*” bez liekiem izskaistinājumiem mums pavēsta WikiTravel, kad cenšamies apzināt iespējas sevi kaut kā nodarbināt. Kaspars ierosina atrast kādu lielveikalu un iepirkt pirmo mājās vedamo saldumu partiju. Ņemot talkā kafejnīcas wi-fi, uz labu laimi kartē atzīmējam pirmo punktu, kas tiek atrasts pēc atslēgas vārdiem „shopping center”.

Kad, izpeldējuši cauri motorolleru un satiksmes autobusu rēcošajai jūrai, esam nonākuši galamērķī, mums atliek vien pasmaidīt par to, cik rietumnieciski naivs tomēr bijis mūsu domu gājiens. Atzīmētajā vietā ir nevis daudzstāvu tirdzniecības centrs, bet gan tirgus. Skaļš, juceklīgs, smaržīgs un smakojošs vienlaikus, tas acumirklī mūs aprij. Slēgtajā daļā divos stāvos stāvgrūdām pārbāztos stendos juku jukām tiek tirgotas lētas drēbes ar pasaulslavenu logotipu uzdrukām, milzu mīkstās rotaļlietas, trauki, higiēnas un saimniecības preces, savukārt ārpusē pa perimetru turpat uz asfalta viens otram cieši blakus izvietojušies augļu un dārzeņu, kā arī gaļas un zivju pārdevēji. Smidzinot smalkam lietum, savus īpašniekus turpat ceļā malā maina spilgti rozā pūķa augļi, zaļu banānu ķekari, prāvi citronzāles saišķi, dzīvas garneles un pat apsvilinātas suņu galvas, no kurām rēgojas baltu zobu sastingušās rindas.

Protams, vēl vairāk nekā iepirkties mums gribas to visu iemūžināt bildēs. Pēc pāris kadriem mūsu iedzimtā kautrība izgaist, sastopoties ar platiem pārdevēju smaidiem un labprātīgu pozēšanu kameras priekšā. Tikai retā kundzīte noķiķina un aizgriežas prom vai arī apmaiņā pret bildēšanos mēģina mums kaut ko pārdot, kas parasti vainagojas ar panākumiem. Nosauktās cenas par augļiem ir krietni zemākas nekā Hanojā un mēs pat necenšamies kaulēties. Galu galā, cik liels būs mūsu ieguvums, ja par kilogramu banānu tiek prasīti 50 santīmi? Beigās priecīgi ir visi – mēs par bildēm un saldajiem augļiem, pārdevēja par nopelnīto, bet viņas kaimiņienes par aizraujošo šovu. Šajā tirgū, šķiet, ārzemnieki iemaldās gaužām reti, un mēs te jūtamies kā aizraujošas izpētes objekti, ko tirgoņi uzlūko ar neviltotu interesi un sajūsmu. Tirgū pavadām krietnu laika sprīdi un iznākam ārā jau daudz labākā noskaņojumā. Kādā ēstuvē uzpildījušies ar kārtējo sātīgās nūdeļu zupas devu, dodamies uz viesnīcu savākt savas glabāšanā atstātās mugursomas un gaidīt autobusu.

Līdz pat šim brīdim vjetnamieši ir izcēlušies ar ļoti striktu precizitāti laika ziņā, un arī autobuss no Hanojas pienāk uz mata kā solīts pulksten astoņos vakarā. Baltais milzenis ar neona gaismām izrotātiem logiem sāk nelabi taurēt vēl aiz viesnīcas stūra, lai laikus varam sagatavoties lekt tajā iekšā, jo te tas piestāj, tikai garām braucot. Jau pa gabalu ir redzams, ka tas ir kaut kas ģeniāls – šādos guļamautobusos (pazīstamos kā open un sleeping bus) pasažieri trīs rindās un divos stāvos tiek pārvadāti guļus, jo sēdekļi tajos ir izvietoti tā, ka kājas var izstiept zem priekšā esošo pasažieru galvām.

Iekāpjot autobusa salonā, mums liek novilkt apavus un ielikt tos  celofāna maisiņos, ko pēc tam var iebāzt speciālā nodalījumā zem sēdekļa atzveltnes. Pirmā stāva guļvietas ir grīdas līmenī un starp tām ir salikti mīksti paklāji – gluži tādi, kādus skolās fizkultūras stundās izmanto kūleņu mešanai. Tur lielākā daļa vietu jau ir aizņemtas, jo daudzi pasažieri ceļu uz Hue sākuši jau Hanojā, kas ir divarpus stundu brauciena attālumā, tādēļ autobusa pārzinis, izveicīgs vīriņš labākajos gados, ierāda mums vietas otrajā stāvā. Sākumā nelielā apjukumā pat nevaru īsti saprast, kā lai tur uzrāpjos.

Autobusa salons ne tikai izskatās moderns, bet arī ir pavisam svaigs un jauns. Ādas krēsli vēl joprojām smaržo pēc rūpnīcas, bet gaišā salona apdare vēl nav pasažieru roku nodancota. Katram braucējam ir piešķirta arī individuāla plīša sedziņa. Pēc garās un iespaidiem bagātās dienas esmu gatava iekārtoties uz dusu līdz rītam, taču autobusā valda gulēšanai pagalam nepiemērota atmosfēra. Pa visu salonu skaļi dārd jestri vjetnamiešu estrādes ritmi, kas komplektā ar spilgti zilajām un sarkanajām gaismām rada iespaidu, ka atrodamies uz riteņiem braucošā karaoke bārā. Lāgā nelīdz pat Rīgas lidostas aptiekā iegādātie ausu aizbāžņi.

Vispārējā rosība autobusa salonā norimst tikai pirms pusnakts, un man beidzot izdodas aizmigt, lai pēc 12 stundās mērotiem 700 kilometriem pamostos jau pavisam citā Vjetnamas nostūrī – imperatoru pilsētā Huế.

*”Pašā Ninh Binh nav nekā, ko darīt.” (angļu val.)

Iesaki citiem:
  • Twitter
  • Facebook
  • draugiem.lv

6 komentāri: “Vjetnama: Ilgās atvadas no Ninh Binh

  1. Vita

    Interesanti piedzīvojumi!:) Mums Vjetnamā pāris autobusi salūza. Kambodžā arī braucām ar guļamautobusu, kurš bija ļoti ērts, bet pirmā stāva aizmugurējā guļvieta bija laikam domāta toksikomāniem, jo tur bija tāds izplūdes gāžu aromāts, ka bija bail, ka tur gulošie varētu arī nepamosties.

    1. Ekspotīcija Post author

      Mūsu otrais autobuss Vjetnamā vairs galīgi nebija tik ērts un moderns kā pirmais, sākumā laikam bija iesācēju veiksme :)
      Apskatījāmies Tavu Picasa fotogaleriju no Vjetnamas-Kambodžas brauciena – super, daudzas ļoti trāpīgas un šo reģionu raksturojošas bildes, uzjundīja daudzas (vēl svaigās) atmiņas no mūsu pašu brauciena!

  2. Dienvidkoreja

    Ar guļambusiem kaut kā nekad nav sanācis braukt. Trakākais brauciens laikam man ir bijis ar nakts vilcienu maršrutā Pekina – Xian, atceros, ka vilciens bija no sērijas “parastais, lēnais”, biļetes bija izpirktas un nācās braukt paša zemākā līmeņa vagonā… sajūtas labas – mums bija sēdvietas, bet cilvēki tur gulēja 3 stāvos un pat ejās uz grīdas… pus nakti nobumbulējām restorānvagonā dzerot vietējo alu un ēdot ķīniešu uzkožamos… uz restorānvagonu ejot nācās lekt pāri ejās guļosiem cilvēkiem. Ehh, lielisks brauciens!

    Vagonā bijām vienīgie “baltie” – iegūstot nedalītu apkārtējo uzmanību… atmiņas, atmiņas. Mazliet skumji kļūst tāpēc, ka viens no šī brauciena dalībniekiem ar kuru kopā tika pavadīts tik daudz neaizmirstamu mirkļu Ķīnā vairs nav uz šīs pasaules….. :(

    1. Ekspotīcija Post author

      Jā, parasti tieši nonākšana zemākās klases vagonos vai autobusos garantē neaizmirstamas ceļojuma atmiņas. Bieži vien gan atklāsme par to, cik foršs tomēr bija brauciens, nāk tikai labu brīdi PĒC ceļojuma :)

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *