Vjetnama: Brauciens uz Hojanu un laternu festivāls

Saklausījušies, cik neērti ir vietējās satiksmes autobusi un cik naski to šoferi ir uz ārzemnieku naudas izspiešanu, nolemjam uz 125km attālo Hojanu (Hội An) doties ar tūristu guļambusu. Cenas starpība ir neliela, tomēr ir cerība vismaz uz minimālu komforta līmeni un iespēju izstiept kājas. Norunātajā laikā mums pakaļ uz viesnīcu atbrauc neliels mikroautobusiņš ar ļodzīgām durvīm un cietiem, izdilušiem dermantīna krēsliem. Raucam degunus, līdz saprotam, ka šis ir mūsu transports līdz lielajam autobusam, kas mūs gaida kur citur. Busiņš riņķo pa pilsētu un piepildās ar tūristiem no citām viesnīcām.

Pirmais mums pievienojas kāds garš un izstīdzējis, bet savam pensijas vecumam neparasti enerģisks kungs no Lielbritānijas – šī ceļojuma laikā pirmais sastaptais svešinieks, kas ne tikai zina, kur atrodas Latvija, bet arī ir to apmeklējis. Vjetnamas apceļošanu viņš apvienojis ar iegriešanos Kambodžā un Laosā, un pēc Āzijā pavadītā mēneša nu dodas uz Saigonu, lai lidotu mājup.

– Vai arī mēs vecumdienās būsim tādi? jautāju Kasparam.

– Bet protams! Vēl trakāki!

Kad pēc divdesmit minūšu izbrauciena pa pilsētu busiņā vairs nav nevienas brīvas vietas un viens no pasažieriem ir ietupināts arī bagāžas nodalījumā, tiekam nogādāti līdz lielajam autobusam. Tas ir krietni vien vairāk nolietots par mūsu iepriekšējo nakts autobusu, turklāt jau pa pusei pilns ar pasažieriem, jo uzsācis savu ceļu jau Hanojā. Pie sevis nopriecājamies, ka brauksim tajā tikai pāris stundas. Sirmais brits ir norūpējies mazliet vairāk, jo viņam šajā autbusā būs jāpavada teju diennakts. Viņa garajām kājām tāpat kā mūsējām guļvietas nodalījums ir krietni par īsu. Vienīgais risinājums ir kājas diskrēti uzlikt uz priekšā esošā sēdekļa galvgaļa.

Autobuss notarkšķ, izpūš zili melnu dūmu mākoni un mēs dodamies ceļā. Vismaz tā sākumā šķiet. Aizbraucis līdz tādam kā nomaļam laukumam, kuram pa vidu ir saules izdeldēts zāliens, šoferis ap to met riņķus vien. Lēnām, neizslēdzot motoru, itin kā būtu apmaldījies vai kādu pacietīgi gaidītu, līdz beidzot pēc kāda stundas ceturkšņa neiztur un pievilta brūtgāna gaitā dodas tālāk uz nākamo riņķošanas vietu, jau mazliet tālāk no pilsētas centra. Izpildījis gana ilgu riņķa danci tur, autobusa vadītājs – mazs, korpulents vīriņš ar vairākām sudraba ķēdēm ap kaklu – beidzot neiztur un ķer pēc mobilā telefona, kādu sazvana, vairākas reizes nobrēcas un jau nākamajā goda aplī mums pievienojas bariņš vietējo jauniešu, kas sagulst uz dermantīna matračiem ejās starp krēslu rindām, un mēs beidzot uzņemam ātrumu Hojanas virzienā.

125 km attāluma mērošanai ar šo autobusu ir nepieciešamas četrarpus stundas un tam ir divi iemesli. Pirmais ir vismaz pusstundu ilgā pauze kādā vientuļā lauku ēstuvē šosejas malā, kurā gan neviens neiestiprinās. Vienu plastmasas krēslu ēdamzālē aizņēmusi maza meitene, droši vien ēstuves īpašnieka atvase, kas gluži kā nohipnotizēta veras pie griestiem piekārtajā televizorā. Daži pasažieri pērk Vjetnamā plaši izplatītos amerikāņu cepumus ar šokolādes glazūru, bet lielākā daļa sastājas rindā uz pieticīgo mazmājiņu ēstuvei ap stūri. Virs gaidītāju rindas savelkas tumši mākoņi un sāk smidzināt pelēks lietus.

Otrais ilgās braukšanas iemesls ir pats ceļš. Tikko esam izkļuvuši no pilsētas, šoseja kļūst stāva un līkumaina. Braucot pa piekrastes klintīm, autobuss mētājas no vienas debespuses uz otru, paverot skatam te pelēka okeāna malu, te zaļu palmu pudurus, aiz kuriem slēpjas milzu rūpnīcu tvertnes un torņi. Tā lēnām, velkot sev nopakaļ dīzeļa smirdīgo asti, sasniedzam Hai Van pāreju, bet mums par lielu vilšanos tā vietā, lai turpinātu braukt pa mākoņiem piesprūdušo kalnu seprentīnu, ko tik ļoti lielīja mūsu motociklisti, autobuss iešmauc pazemes tunelī, melnā kā dienvidu nakts.

Pec teju piecām stundām izkāpuši Hojanā, secinām, ka lietus ir pieņēmies spēkā, tomēr atraidām taksistu uzstājīgos piedāvājumus un ceļu uz viesnīcu mērojam kājām. Lietusūdens, sajaucies ar rīsu lauku rūsganajiem putekļiem, pa asfaltēto ceļu kopā ar sīkiem atkritumiem tek virzienā uz jūru un dažu minūšu laikā izmērcē arī mūsu kājas. Ielai abās pusēs ir zemas mūra ēkas, daži drēbnieku veikali un vienkāršas nūdeļu ēstuves, taču jo tālāk ejam savas naktsmītnes virzienā, jo vairāk vienkāršā mazpilsēta sāk atgādināt tipisku tūristu slazdu. Klusās ielas pārtop neona izkārtņu, populārās popmūzikas un angliski tulkotu ēdienkaršu jūklī, kas draud aprīt jebkādu laika un telpas izjūtu – tikpat labi mēs varētu atrasties jebkurā citā pasaules ciemā, kur tūristi ir galvenais vietējo iedzīvotāju ienākumu avots.

Savā naktsmītnē nonākam noguruši un slapji. Mirkli pat apsveram iespēju mesties ar visām drēbēm nelielajā baseinā viesnīcas iekšpagalmā, lai kaut cik atžirgtu, bet tam priekšā ir šiltīte “Slēgts”. Tomēr atžirgt mums patiesi vajadzētu, jo Hojanā esam ieradušies speciāli uz gaismas svētkiem, kas tiek svinēti mēneša pirmajā pilnmēness naktī. Internetā bijām lasījuši, ka šajos vakaros vecpilsētā ierobežo satiksmi un ielas izgaismo tikai ar krāsainu zīda un papīra laternu palīdzību. Viss mākslīgais apgaismojums tiek izslēgts un, lai piesauktu laimi, vietējie iedzīvotāji laiž upē papīra kuģīšus ar aizdegtām svecēm. Šī tradīcija izklausījās tieši tik romantiski, lai mēs speciāli tai pieskaņotu sava ceļojuma maršrutu. Palīduši zem viesnīcas lietussarga, dodamies vecpilsētas virzienā, lai redzētu šo neparasto skatu savām acīm.

Taču skats izpaliek. Vecpilsētas piķa melnajā tumsā nevaram saskatīt pat savas kājas, kas uz UNESCO atzīto bruģakmeņu spīdīgi slapjajām mugurām slīd uz visām pusēm. Elektrība patiesi ir izslēgta jeb precīzāk – izmantota tikai gaismas laternu darbināšanai. Rindas ar zīda un papīra lukturiem visās varavīksnes krāsās – dažiem ķirbja izmērā, bet citiem ne lielākiem par tējas krūzēm – gluži kā Ziemassvētku lampiņu virtenes sniedzas pāri gājēju ielām un izstaro vāru gaismu, bet lietussargs aizsedz pat to.

Cilvēku masa grūstās un spaidās gluži kā pie skatuves rokkoncerta laikā. Nemitīgi uztriecoties virsū citiem kājāmgājējiem un lielajam lietussargam aizķeroties teju aiz katras izkārtnes, pavisam drīz atklājam, ka Hojanas vecpilsētu veido vien trīs paralēlas ieliņas, kuras lielajai tūristu gūzmai ir krietni vien par šauru. Daži pilsētas viesi tālredzīgi ir rezervējuši sev galdiņus smalkās ēstuvēs ielu malās un nu, sveču gaismas apspīdēti, uz drūzmēšanos noskatās caur vīna glāžu prizmām.

Svētku sajūtas meklējumos pa vienu no sķērsielām izspraucamies līdz promenādei pie upes. Gar tās malu ik pēc desmit metriem sasēduši mazi bērni un tirgo papīra turziņas, kurās ieliktas pie putuplasta gabala piekausētas svecītes. “One dollar!” un tās nonāk tūristu rokās, kas atbilstoši senajai tradīcijai cenšas ieslidināt tās upes straumē. Vējš pūš no otra krasta un visas svecītes, fotoaparāta zibšņu pavadītas, sadrūzmējas starp ūdenszālēm turpat pie krasta.

Mums svētku ir gana. Vīlušies un atkal slapjām kājām mēs dodamies atpakaļ uz viesnīcu, vienaldzīgi atraidot daudz bodīšu pārdevēju entuziastiskos aicinājumus “nopirkt kaut ko”, nemaz neprecizējot – ko. Smagajai galvai piezemējoties uz viesnīcas stērķelētās spilvendrānas, man pietiek spēka izdvest vairs tikai vienu vienīgu jautājumu:

– Kur mēs esam atbraukuši?!

 

Iesaki citiem:
  • Twitter
  • Facebook
  • draugiem.lv
Tēmas: Āzija, Hoi An, Hue, Vjetnama

6 komentāri: “Vjetnama: Brauciens uz Hojanu un laternu festivāls

  1. Lauma

    Lai arī kā,rakstam pievienotās bildes ir pietiekami vilinošas,lai man tomer gribētos kādreiz pabūt tieši tur. Mazliet ekstrēmi,bet bez liekas spozmes un ‘pa īsto’ :)

    1. Ekspotīcija Post author

      Eh, mums arī gribētos turpināt :) Life happens… Varbūt gribat pieteikties ar Tomu ciemos? Mēs jau sen gribējām uzaicināt! Klātienē mums atmiņu šķetināšana noteikti sokas raitāk!

  2. Ance

    Paldies par uzaicinājumu – ar lielāko prieku apciemotu jūs! Tagad vien drusku slimojam, bet līdz decembrim (1. dec. izlidojam) noteikti vēlamies dzirdēt kādu iedvesmojošu stāstu “dzīvajā”. :)

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *