Sākšu ar to, ka es nebūt neesmu Robija Viljamsa fane (lai gan patiešām uzskatu, ka „Angels” ir viena no visu laiku ģeniālākajām dziesmām). Laikā, kad vecāko klašu meitenes skolā lēja gaužas asaras par grupas „Take That” izjukšanu, es vēl naivi spēlējos ar lellēm un fanošana par britu smukulīšu boizbendu man pat sapņos nerādījās.
Autors: Diāna
Interese par Viljamsa kunga daiļradi man radās gandrīz desmit gadus vēlāk, kad visa Eiropa noelsās svētlaimē, izpērkot no veikalu plauktiem DVD ar koncerta ierakstu no Londonas Albert Hall koncertzāles, kur Robijs, tērpies spīdīgā frakā, izpildīja leģendārās Frenka Sinatras dziesmas. Aptuveni ap to laiku es sajutu sevī urdošu vēlmi kādreiz šādā koncertā pabūt arī klātienē.
2009. gada nogalē, atgriezusies mājās no Robija albumam „Reality Killed the Video Star” vēltītā koncerta tiešraides uz ForumCinemas kinoekrāna, beidzot biju apņēmības pilna šo ieceri īstenot dzīvē. Savā svaigi tapušajā „101 lietas” sarakstā ierakstīju: „Aizbraukt uz Robija koncertu”, un pieteicos jaunumu saņemšanai no dziedātāja fanu kluba ar cerību savlaicīgi uzzināt par Viljamsa koncertiem nākotnē.
Nepagāja ne trīs gadi un šāda ziņa patiešām pienāca. Pirms divām nedēļām manā e-pastā iekrita ziņojums, ka sava jaunākā albuma „Take the Crown” priekšnojautās Robijs Viljamss šā gada septembrī izsludina mini-koncertu mikrotūri trīs Lielbritānijas pilsētās un Dublinā. Iespējamība kādu no tiem apmeklēt šķita ticama līdz brīdim, kad izlasīju, ka biļetes varēs iegādāties tikai tie, kas būs laimējuši šādu iespēju elektroniskā izlozē…
Pēc dažām dienām, kā solīts, visos izlozei piereģistrētajos e-pastos iekrita paziņojums par rezultātiem, un – ak, tavu laimi! – vienā no tiem bija arī slepenais kods divu biļešu iegādei uz koncertu Dublinā. Jau risināju sajūsmas pilnu elektronisko saraksti ar Londonā dzīvojošo Olgu, apspriežot mūsu abu nonākšanu koncerta norises vietā, kad izlasīju biļešu iegādes nosacījumus – lai izvairītos no biļešu tālākpārdošanas, tās iegādāties ļauts tikai ar kredītkarti, kuras īpašnieka vārds sakrīt ar izlozei pieteiktā cilvēka vārdu, bet koncertā iekļūt varēšot, tikai uzrādot pasi vai kādu citu personu apliecinošu dokumentu. Viss jau būtu labi, ja vien laimīgā loze būtu kritusi uz mana, nevis Kaspara vārda. Ja es gribēju nonākt koncertā, mums bija jābrauc abiem.
Mirkli padomājuši un apspriedušies, ar Kasparu nolēmām, ka uz koncertu Dublinā tomēr brauksim un pat paguvām sapriecāties, ka savu apmeklējumu varēsim apvienot arī ar nelielu Īrijas apskati. Biļešu tirgotāja mājas lapā ievadījām savu slepeno kodu, izvēlējāmies stāvvietu sektoru un spiedām pogu „Pirkt”… taču nekāds „pirkt” mums nesanāca, jo sistēma paziņoja, ka ir notikusi kļūme un biļešu iegāde vēl (vai arī vairs) nav iespējama.
Vakars atnāca ar ne pārāk iepriecinošu ziņu, ka biļešu tirdzniecības milzis Ticketmaster ir pieļāvis nepiedodamu kļūdu, visiem, kas vēlējušies nonākt Glāzgovas koncertā, nosūtot paziņojumus par Dublinas koncertu, un otrādi. Naktī izloze uz koncertiem šajās divās pilsētās tika atkārtota, un šoreiz mūsu pastkastēs iekrita vairs tikai lakoniskie atteikuma e-pasti. Dusmīgi nolamājām neprofesionālo biļešu tirgotāju, nošausminājāmies, ka kaut kas tāds iespējams ne tikai Latvijā, bet arī attīstītās Rietumeiropas valstīs, un metām mieru.
Taču miers turpinājās tieši divas dienas līdz ceturtdienas vakarā saņēmu pēkšņu zvanu no Londonas.
– Man šķiet, ka es šobrīd pērku biļetes uz Robija koncertu… tagad rakstu iekšā savu kartes numuru… spiežu pogu… IR! Mums ir divas biļetes uz Robija koncertu Līdsā! Tu taču varēsi atbraukt? – klausulē entuziastiski un cerīgi vaicāja Olga, kas mirklī, kad tika izsūtīts paziņojums, ka neizpirktās biļetes kļuvušas pieejamas pārējiem izlozes dalībniekiem, laimīgā kārtā bija pie datora un zibenīgi reaģēja.
Pēc piecām stundām vakarā es zvanīju atpakaļ uz Londonu.
– Klau, bet tu taču varētu atrast kādu citu, ar ko kopā aizbraukt uz to konci? Es tikko biju lidostā un es nevaru atrast biļetes. Gandrīz viss, kas lido uz to pusi nākamnedēļ, maksā vismaz 190 latus vienā virzienā. Kaut kāds ārprāts!
– Nu jā, stulbi… vai tu skatījies WizzAir? Man šķiet, ka viņiem bija lētāk…
– Jā, es apstaigāju visus lodziņus. Viss bija vai nu dārgi vai arī ļoti dārgi, bet…
– Viena es laikam nebraukšu…
– …es nopirku biļetes…
– …man te īsti nav neviena, kas gribētu braukt līdzi… paga, KO TU TEICI?
– ES NOPIRKU BIĻETES!
– Nopietni?!
– JĀ!
– Tad tu mani muļķoji? Stulbā! – izdvesa draudzene un izplūda skanīgos smieklos.
Tā bija taisnība – pavadot pusotru stundu pie Rīgas lidostas kasēm (jo Ryanair Baltijas valstu iedzīvotājiem gādīgi liedzis iespēju nedēļu pirms lidojumiem iegādāties biļetes internetā) un salīdzinot visu iespējamo aviokompāniju piedāvājumus, man tomēr bija izdevies sakombinēt lidojumus tā, lai es iekļautos nospraustajā 200 latu budžetā un Lielbritānijā pavadītu pēc iespējas mazāk laika, tas ir, kopā ar lidojumiem knapi 24 stundas.
Jau pēc četrām dienām es sēdos AirBaltic lidmašīnā, kas precīzi pēc saraksta plkst. 11.30 atgrūdās no Rīgas lidostas asfaltētā skrejceļa un Londonas Getvikas lidostā ielidoja pat ātrāk nekā bija solīts…
***
Aplūkojis manu pasi, lidostas darbinieks mani uzrunā vārdā un uz atvadām smaidīgs nosaka: „Welcome to London!” Getvikas lidosta ne ar ko īpašu neatšķiras no citām savām māsām – nebeidzami gaiteņi, eskalatori un slīdošās grīdas lentas… savā centībā es no lidmašīnas trapa līdz vilciena peronam tieku 15 minūtēs, un tad sākas lielā gaidīšana. Lai ietaupītu desmit mārciņas, vilciena biļeti esmu iepriekš iegādājusies internetā uz konkrētu atiešanas laiku, līdz kuram atlikusi vēl stunda.
Viss brauciens ir saplānots pa minūtēm: lidmašīna-vilciens-autobuss-koncerts-viesnīca-autobuss-lidosta. Nekādas nobīdes nav pieļaujamas, jo, ja nojuks viens posms, kā domino kauliņi tam līdzi kritīs arī pārējie. Bet, sēžot uz perona un skatoties, kā GatwickExpress vilcieni viens pēc otra atiet ar sekundes precizitāti, mana sirds pukst rāmi un mierīgi.
Mana biļete gan nav iegādāta uz ekspresi, bet uz mazliet lēnāko Southern vilcienu, kuram lidosta nav galapunkts, tādēļ tas pie perona piebrauc ar septiņu minūšu kavēšanos no citas stacijas. Lecu iekšā un priecīgi iekārtojos sēdvietā pie loga, taču vilciens nekust ne no vietas. Paiet piecas minūtes, tad desmit, bet vilciens joprojām stāv kā stāvējis. Pa vagona durvīm, kas uz mirkli atvērušās, dzirdama tāda kā jezga un murdoņa, kuras virzienā aizsteidz policistu bariņš. Mans sirdsmiers ir acumirklī pagaisis un man neatliek nekas cits kā galvā drudžaini risināt teksta uzdevumu:
„Autobuss uz Līdsu atiet trijos. Autoostā man jābūt vismaz piecas minūtes iepriekš, un arī gājiens no vilcienu stacijas līdz autoostai aizņem minūtes piecas. Ja laiks, kas vilcienam nepieciešams, lai no lidostas nonāktu Victorijas stacijā, ir 45 minūtes, cikos ir pēdējais brīdis, kad tas var izbraukt, lai es paspētu uz savu autobusu?”
Pareizā atbilde, protams, ir 14.05 – tieši tik, cik tobrīd rāda stacijas pulkstenis. Uztraukums ir sasniedzis savu kulmināciju, kad vagona skaļrunī pēkšņi iečarkstas konduktora balss, kas lūdz izkāpt pasažierus, kuri nedodas uz gala staciju, jo šis vilciens braukšot bez pieturām. Tātad, tas pārtapis par ekspresi! Atviegloti nopūšos un jau pēc dažām minūtēm izbaudu Londonas piepilsētas brūno ķieģeļu kotedžu ainavu, kas slīd man garām aiz loga. Vilciens ir gandrīz tukšs un traucas uz priekšu kā pats nelabais.
No šī brīža viss iet kā pa sviestu – 14.45 jau esmu autoostā, kur mani gaida Olga un mēs kopā kāpjam autobusā, lai turpmākās četrarpus stundas pavadītu ceļā uz Līdsu. Tā kā Līdsa ir salīdzinoši neliela pilsēta, koncertzāle, kurā paredzēts koncerts, no autoostas ir tikai 15 minūšu gājiena attālumā. Pa ceļam pat pagūstam noķert vēdersajūtu, ka Līdsa ir arī atsevišķas vizītes un ilgākas uzkavēšanās vērta – glīta vecpilsēta ar dzīvīgiem krodziņiem un gaumīgu britu mazpilsētas šarmu.
Ierodoties O2 Academy, pārliecināmies, ka tā patiešām ir tik maza, kā solīja internets, un vietas te pietiek tikai mazliet vairāk nekā diviem tūkstošiem skatītāju – izmērs, kas līdzvērtīgs mūsu Palladium. Publika jau iesildās ar alu un sidru, fonā skan jaunākais klubu grāvējs „Gangam Style” un mums atliek vien atrast kādu labu vietu skatītāju pūlī.
Grūti noticēt, ka vēl šorīt pamodos mājās savā gultā, bet nu jau esmu te, vairāk nekā tūkstoš kilometru attālumā, un plecu pie pleca ar iereibušām britu lēdijām gaidu Robija Viljamsa koncerta sākumu. Kamēr es tā prātoju, zālē jau nodziest gaisma un līdz ar apdullinoši skaļām pūļa ovācijām atskan „Let me entertain you” – Robijs iznāk uz skatuves ar veselu mūziķu grupu un šovs ir sācies.
Koncerts ir gandrīz uz mata tāds, kādu to biju iedomājusies. Vizuāli Robijs no palaidnīga jaunekļa pārtapis par pieaugušu vīrieti, kuram kuru katru brīdi būs piedzimis pirmdzimtais, taču uz skatuves joprojām uzvedas kā satrakojies tīnis – dejo kā robots, repo un plēš jokus, pavadot tos ar necenzētas leksikas straumi. Nemainīga ir arī viņa harizma, kas ar vieglu rokas mājienu ļauj likt pūlim lekt vai ritmā šūpot gaisā paceltas rokas. No viņa plūst tāda enerģija, ka ir skaidrs, ka šim cilvēkam ir jābūt uz skatuves un nekur citur!
Savu koncertprogrammu Robijs atšķaida ar nemitīgu koķetēšanu ar zālē esošajām fanēm un dažāda veida izlēcieniem. Viens aiz otra skan populārākie hiti no mākslinieka solo karjeras – „Old Before I Die”, „Rock DJ”, „The Road to Manderlay”, ko nomaina liriskākas melodijas „Eternity”, „Come Undone”, „She’s the One”, „Feel”, līdz Robijs pēkšņi paziņo, ka gribot pārspēt britu dziedātāju Olly Murs un amerikāni Usher, kas sākuši sacensību par to, kurš sava koncerta laikā vairāk reižu piepumpēsies. Viņš metas zemē, publika ķeras pie skaitīšanas un saskaita 50 reizes, kas esot par 9 reizēm vairāk nekā bijis Olly. Pēc tam gan dziedātājs – kas, salīdzinot ar jaunības dienām, tagad izskatās ne tikai sportiskāks, bet nez kādēļ vienlaicīgi arī viegli apvēlies – ir mazliet aizelsies, un savu jauno dziesmu „Candy” viņam izdodas nodziedāt tikai ar otro piegājienu.
Taču nepamet sajūta, ka visi skatītāji zālē gaida tikai vienu. It kā saņēmis no kādas skatītājas, bet varbūt arī vienkārši izvilcis no savas kabatas, Robijs atloka lapiņu, no kuras nolasa: „Robbie, the meter on my car is running out. Get it over with, sing Angels and let’s all go home!” Dziesma, kas Robiju izcēla slavas saulītē un daudzu acīs no dumpīga puišeļa padarīja par vērā ņemamu solistu – šķiet, zālē nav neviena, kas nedziedātu tai līdzi…
Vēlāk, kad pa naksnīgajām Līdsas ielām dodamies savas viesnīcas meklējumos, jautāju Olgai:
– Iedomājies, ja pirms desmit gadiem tev kāds būtu teicis, ka kādreiz būsi Robija Viljamsa koncertā Līdsā, vai tu būtu ticējusi?
Un skaidri zinu, ka es nebūtu. Vienkārši toreiz tas būtu bijis kaut kas no zinātniskās fantastikas žanra.
Nākamajā rītā samiegojies un tukšs autobuss mani pēc četrām stundām dziļa miega aizved līdz Līdsas lidostai, kur pēc pāris stundām es jau kāpju iekšā Ryanair tiešajā reisā uz Rīgu. Ierodos darbā precīzi uz pusdienu laiku. Kolēģes mani zinātkāri izjautā par koncertu, bet es joprojām nespēju ar sevi vienoties, kas man patika labāk – pats koncerts vai arī spontānais brauciens līdz tam. Kāds bija tas spārnotais teiciens par ceļu un galamērķi, un to, kurš no abiem svarīgāks?
P.S. Paldies Olgai, kas sarūpēja biļetes – bez tām šis piedzīvojums nebūtu noticis!
Foto: sachman75