Pirmās dienas Vjetnamā

Esam aizvadījuši savas pirmās dienas Vjetnamā. Droši vien, ja iepriekš nebūtu apceļojuši visu Dienvidameriku un bijuši arī Taizemē, kultūršoks būtu bijis vēl lielāks, taču arī šobrīd tas nebūt nav mazs. Nez kādēļ pirms tam bijām iedomājušies, ka Hanoja, Vjetnamas  galvaspilsēta, kurā iedzīvotāju skaits tiek lēsts ap 10 miljoniem būs… modernāka? Taču patiesībā tā vairāk atgādina bezgalīgi lielu lauku ciematu, kuram pa vidu pavisam nejauši uzbūvētas dažas augstceltnes un biroju ēkas.

Jau tikko izbraucot ārpus lidostas teritorijas, lielceļam abās pusēs bifeļi apstrādāja zaļus laukus un sievietes tradicionālajās salmu cepurēs, līdz ceļiem iebridušas mālainās mitrainēs, stādīja rīsus. Manas bažas, ka slavenās konusveida cepures mūsdienās ir vairs tikai tūristiem domāts teātris, izrādījās veltas.

Mēs paši droši vien nebūtu izvēlējušies tik smalku viesnīcu, bet par ekstra komfortu, īpaši šajās pirmajās dienās, kad vēl joprojām cīnāmies ar pārlidojuma radīto nogurumu un laika pagriešanu par 5 stundām uz priekšu, galīgi nesūdzamies. Mums ir milzīga gulta, karstais ūdens dušā, ļoti labas brokastis un pat tik absurdas lietas kā TV ar 63 kanāliem un portjē, kas atver viesnīcas durvis. Turklāt viesnīca atrodas vecpilsētā un tādēļ šajās dienās mums ne mirkli nav radusies vajadzība izmantot sabiedrisko transportu vai kādu citu braucamrīku, jo visur itin viegli var aiziet kājām.

Tomēr iešana ar kājām Hanojā mēdz būt diezgan izaicinošs pasākums. Iedomājieties skudru pūzni, kurā skudrām ir iedoti mopēdi – tieši tāda ir šī pilsēta. Aptuveni ¾ no visas satiksmes veido motorolleri un mopēdi, un satiksme ir diezgan intensīva, jo cilvēku te ir ļoti daudz un viņiem visiem ir kaut kur nemitīgi jābrauc. Šodien diezgan daudz laika pavadījām, stāvot pie krustojumiem ar diezgan intensīvu satiksmi un cenšoties iemūžināt fotogrāfijās visa šīs nekontrolētās kustības ārprātu, līdz nonācām pie vairākiem secinājumiem par lietu kārtību Hanojas ielās:

  1. Uz viena braucamrīka var pārvietoties neierobežots cilvēku skaits, bet ideālā gadījumā – ne mazāk kā trīs pasažieri;
  2. Jebkurš mototransports ir īpaši piemērots zīdaiņu un mazu bērnu pārvadāšanai; lai bērni brauciena laikā negarlaikotos, viņus ir vēlams uzcienāt ar saldējumu;
  3. Motrollerus var izmantot jebkuru lielgabarīta mantu un saiņu pārvadāšanai, jo īpaši pilnu kokakolas pudeļu un svaigi grieztu liliju transportēšanai;
  4. Ietves ir paredzētas motorolleru stāvvietām un ielu ēstuvju ierīkošanai, nevis gājēju kustībai. Gājēji ir tādi paši transporta satiksmes dalībnieki kā auto, mopēdi un velosipēdi.
  5. Taisnība un priekšroka ir tam, kas pirmais un skaļāk uztaurē;
  6. Lai lietus laikā, braucot ar motorolleru, nesaslapinātu kājas, uz kurpēm ir jāuzmauc celofāna maisiņi vai jābrauc basām kājām; sievietēm kurpju krāsu vēlams saskaņot ar braucamrīka krāsu;
  7. Luksofori ir domāti autobraucējiem, bet neattiecas uz motorolleriem;
  8. Ar motorolleri var braukt visur, kur var izbraukt;
  9. Ja gājējs vēlas šķērsot ielu, tad viņš ne mirkli nedrīkst apstāties; ideāls ielas sķērsotājs visu laiku ietur vienmērīgu, iepriekš paredzamu tempu – tādu var apbraukt no jebkuras puses;
  10. Ja gājējs nemāk šķērsot ielu, pats vainīgs.

Šo sarakstu droši vien vēl varēsim papildināt. Bet pagaidām esam lepni par to, ka mums ielu šķērsošanas atrakcija ir beigusies bez starpgadījumiem un saņemšanās laiks, līdz speram pirmo soli, lai pārietu ielas otrā pusē, no dažām minūtēm sarucis krietni vien īsāks.

Ielās nepārprotami virmo komunisma dvesma. Daudzviet izkārti sarkani karogi ar dzeltenu sirpi un āmuru. Valdības ēkas apsargā miliči pelēkzaļos formas tērpos. Šodien jau pāriz reizes šie vīri dabūja mūsu virzienā raidīt spalgas svilpes skaņas. Pirmoreiz neuzmanīgi apsēdāmies uz sētas valnīša pie kādas svarīgas ēkas. Otrajā reizē gribējām iešmaukt kādreizējā Vjetnamas vadoņa Hočimina mauzoleja teritorijā no nepareizās puses. Uz beigto Hočiminu tā arī neaizgājām paskatīties, jo rinda pie pareizās ieejas bija, šķiet, vismaz pusotras stundas garumā. Toties kādā parciņā apskatījām biedra Ļeņina pieminekli, kura pakājē notika varen liela rosība – bērni brauca ar spēļu auto un jaunieši spēlēja badmintonu, bet vakarā pastaigājām pa Ļeņina vārdā nosauktu parku.

Pēcpusdienā apmeklējām arī vairākas svētvietas, kas lielākoties ir neliela izmēra tempļi ar vairākām apzeltītām dievību statujām, kuru priekšā vietējie saliek rokas un vairākas reizes tās lūdzoties nobrauka gar seju. Pēc tam pie altāriem tiek atstātas nelielas naudas zīmes vai citi ziedojumi, tostarp, arī ziedi, augļi, kūkas un šokolādes cepumi. Dažviet dievību statujām ap galvu ir aplikti vainagi no mirgojošām neona gaismiņām. Izskatās diezgan neparasti.

Kā parasti, Kaspars ir ļoti aizrāvies ar vietējās virtuves iepazīšanu. Šķiet, viņš ik pa laikam rēķina, cik laika pagājis kopš iepriekšējās ēdienreizes, lai varētu saprast, cik drīz varēs atkal iet ēst. Tā kā no ēdienu nosaukumiem neko nesaprotam, tad pagaidām esam pilnībā atkarīgi no ēstuvju īpašnieku gaumes un godaprāta. Pirmajā dienā mums ļoti paveicās ar uz labu laimi pasūtītu nūdeļu zupu. Šodien ēdām rīsu miltu „ pelmeņus” ar cūkgaļu, bet vakarā pagaršojām vārītus gliemezīšus. To visu notiesājām gardu muti, saliekušies trīs līkumos, jo vietas un naudas taupīšanas nolūkos ielu ēstuvēs šeit lielākoties ir bērnu izmēru plastmasas krēsliņi un galdiņi. Ēšana uz ielas varbūt arī neizsaktās pēc vishigiēniskā un sanitārajām normām atbilstošākā pasākuma pasaulē, toties ēdiens ir tik garšīgs un lēts (1-2 lati par porciju), ka iet uz kaut kādiem smalkāmiem restorāniem iekštelpās pagaidām nav itin ne mazākās vēlmes.

Hanojā uz ielas norit visa dzīve. Te cilvēki ēd un dzer, iet un sēž, pērk un pārdod pilnīgi visu. Uz asfalta joprojām mirguļo ķīniešu jaungada naktī izšautie spīguļi, turpat blakus ar izbirušām saulespuķu sēklām mielojas žurka, uz stūra maza auguma sieviete tirgo milzīgu bunti ar krāsainiem mikimaušu baloniem, bet mēs jau rīt pošamies tālāk – uz Halongas līci.

Iesaki citiem:
  • Twitter
  • Facebook
  • draugiem.lv
Tēmas: Āzija, Hanoja, Vjetnama

3 komentāri: “Pirmās dienas Vjetnamā

  1. Taizeme

    Ļoti interesants raksts, liels paldies. Lasot, atceros kā pats pirmo reizi ceļoju uz Taizemi – nu tur gan bija šoks, pavisam citāda pasaule :D Laikam būs jāazibrauc uz Bangkoku vēlreiz kadu dienu :D

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *