Vjetnama: Izbrauciens pa rīsu laukiem un skrējiens džungļos

„Xin chào!*” es atņemu bērneļu priecīgo „Hello!” ik pēc pārsimt metriem. Viņi tik līksmi nospurdz savus skanīgos smieklus, ka šķiet, viņiem nav pasaulē aizraujošākas izklaides par lempīgu bālģīmju sveicināšanu uz lauku ceļa. Mēs tik tiešām esam lempīgi. Viesnīcā noīrētie velosipēdi mums ir krietni par mazu un straujākos pagriezienos pēdas strīķējas gar priekšējo riteni.

Esam Ninh Binh provinces lauku apvidū un cenšamies atrast ceļu uz vietējo tūristu magnētu – Tam Coc klintīm, taču mums galīgi neveicas. Viesnīcnieka uzskicētā karte mūs ir atvedusi milzīga rīsu lauka vidū, kur abās ceļa pusēs cītīgi rosās vietējie zemnieki. Laukam nav ne gala, ne malas un mūsu acīm tas izskatās pēc milzīga salātzaļa deķa. Vjetnamā gadā tiek novāktas trīs rīsu ražas un tieši šobrīd ir rīsu izstādīšanas laiks. Sievas salmu cepurēs rīsu stādiņus no koši zaļiem puduriem izretina pa appludinātiem taisnstūra zemes pleķiem, kamēr blakus vīri apstrādā lauku ar arklos iejūgtiem bifeļiem.

Kad taujājam pēc ceļa, visi ar lielāko prieku iesaistās un cenšas palīdzēt, taču norādes ir ļoti pretrunīgas. Sekojot tām, mēs atrodam kalnu tempļa drupas, ceļu uz klinšu alu un iemaldāmies vietējā ciematā, bet no Tam Coc klintīm nav ne vēsts. Šādi maldoties ir pagājušas pāris stundas laika. Pēcpusdiena jau pārtapusi novakarē un arī lauku strādnieki pošas mājup. Mēs pieņemam, ka šis ir viens no tiem gadījumiem, kad ceļš bijis svarīgāks par galamērķi un labā noskaņojumā minamies atpakaļ uz pilsētu.

Nākamajā rītā pa līdzīgiem lauku ceļiem mēs nonākam Cuc Phuong nacionālajā parkā. Līņā smalks lietus. Tas raso pāri kā smalka migla un dienas laikā ar to piesūcas viss – drēbes, mati, mugursomu saturs. Tualetes papīrs vannas istabā izšķīst pie pirmā pirkstu pieskāriena, miklums salien aiz atlupušā sienu krāsojuma. No blakus istabiņas skan vienmērīga dūkoņa, tur viesu nama personāls ar milzu ventilatoriem cenšas izžāvēt nesen mazgātus palagus.

Lietus dēļ šeit ir nesezona, tādēļ uz meža takas esam vienīgie gājēji. Lapu biezoknis virs galvas savijies tik ciešs, ka līdz zemei nokrīt tikai retā lietus lāse. Bet lietu joprojām var dzirdēt. Tas bungo pa milzīgajām palmu lapām un sūcas lejup pa liānu mezglotajām virvēm un apsūnošajiem koku stumbriem. Taču ne vienmēr var saprast, vai pa palmu lapām čabinās lietus lāses vai tomēr rosās kāds putns vai pērtiķis. Reiz, kad zaru čīkstēšana kļūst pārlieku neritmiska, kāda koka galotnē samanām divu milzīgu sudrabmelnu vāveru kažokus. Garām aizlido daži plaukstas lieluma tauriņi. Mežs ir dzīvs.

Cuc Phuong ir lielākais nacionālais parks Vjetnamā. Tas slavens ar 1000 gadus vecu milzu koku un spokainu alu, ko septiņarpus tūkstošus gadu atpakaļ par savu mājvietu izmantojušas senās civilizācijas. Vēl parka teritorijā ierīkots primātu glābšanas centrs, kurā tiek rehabilitēti apdraudēto sugu pērtiķi, kas konfiscēti melnajā tirgū. Rehabilitācijai ir trīs soļi – sākumā dzīvnieki tiek turēti būros, tad septiņus hektārus plašā meža ielokā, bet beigās tiek atgriezti savvaļā.

Svaigais gaiss un garā pastaiga pa parku dara savu un jau deviņos vakarā, uzreiz pēc pieticīgajām vakariņām, kurās viesu nama meitenes, darot kaunu pašas sev, mums cenšas iebarot ātri pagatavojamo nūdeļu zupu (pie mums Latvijā dēvētu arī par roltonu), mēs liekamies uz auss. Lietus joprojām pakšķina pa jumtu un kaut kur virs galvas svilpo ķirzaka. Pie auss uzmācīgi sīc odi, no kuriem mūs šķir mitrais moskītu tīkls.

Veselīgais miegs mums nākamajā rītā ļauj īstenot sen loloto ieceri pa Vjetnamas džungļu ceļu noskriet savu šogad pirmo treniņu brīvā dabā. Lietus joprojām nav mitējies un pavada mūs visu 10 kilometrus garo distanci. Ar daudziem 10% kāpumiem un kritumiem šis droši vien paliks atmiņā kā viens no izaicinošākajiem skrējieniem šī gada maratona sezonā. Ieraujam plaušās mitro džungļu gaisu un beigu beigās pat mazliet tā kā noreibstam, gluži kā uz mirkli tikuši pie skābekļa maskas.

Iepriekšējā vakarā iepazinuši viesu nama personāla vājās kulinārijas prasmes, pusdienas sarunājam kioskā pie parka ieejas. Par mūsu mēģinājumu nokaulēt cenu kundzīte vien gardi nosmej, jo droši vien zina, ka viņa ir mūsu vienīgā cerība šajā vietā tikt pie cienīga ēdiena. Savu rosīšanos virtuvē, cepot rīsus un taisot nūdeļu zupu, viņa pavada ar aizrautīgu un melodisku dziedāšanu. Varbūt savu darījis rīta skrējiena izraisītais bads vai ķermeņa saražotie endorfīni, bet salīdzinot ar neveiksmīgajām vakariņām, ēdiens garšo debešķīgi labi.

Un arī mūsu šoferis šodien izskatās priecīgs. Kopš vakardienas viņš vairs nekautrējas ieslēgt mašīnas audio iekārtu un ir sācis ar pāris universāliem angļu valodas vārdiem atbildēt uz mūsu jautājumiem, bet šorīt no viesu nama administrācijas pats pēc savas iniciatīvas pat izņēmis mūsu pases, lai varam bez liekas kavēšanās sākt savu atpakaļceļu uz Ninh Binh. Viņa labā oma ir saprotama. Šovakar mūsu ceļi šķirsies un pēc četrām ar mums pārbraucienos pavadītām dienām viņš varēs doties mājup. Skanot Selīnas Dionas izpildītajai tituldziesmai no filmas „Titāniks”, mēs izbraucam no parka teritorijas. Ārā joprojām līst.

*Izrunā kā „sīn-čao”, kas vjetnamiešu valodā nozīmē „sveiki”.

Iesaki citiem:
  • Twitter
  • Facebook
  • draugiem.lv

4 komentāri: “Vjetnama: Izbrauciens pa rīsu laukiem un skrējiens džungļos

  1. Dienvidkoreja

    Ja varat, iedrukājiet kādus pāris teikumus kā Vjetnamā ar internetu. Kādā veidā Jūs publicējat šos ierakstus? Kaut kādā internet kafūzī ? Internets lēns/ātrs? Cik maksā?

    1. Ekspotīcija

      Bezvadu internets šeit ir ierasta lieta. Pieejams gan viesnīcās, gan kafejnīcās. Ātrums mēdz būt dažāds, bet tīmekļa pārlūkošanai pilnībā pietiek. Ne reizi neesam maksājuši par internetu.

  2. Dienvidkoreja

    Paldies par komentāru… jā kaut kā aizmirsās, ka tagad jau jebkurā sakarīgā viedtālrunī ir Wi-Fi, tātad arī “haļavnais” internets.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *