V.N. de Milfontes: līgošana okeāna krastā
Kad 23.jūnija vakarā, sēžot omulīgā ēstuvē Vila Nove de Milfontes ciema centrālajā laukumā, cenšamies atcerēties, kur un kā iepriekšējos 10 gados esam svinējuši Jāņus, mums neiet viegli. Līgo, gluži tāpat kā Jaunais gads, nav mūsu mīļāko svētku sarakstā, tādēļ lēmums šogad to svinēt Portugālē, kaut kur okeāna krastā, nāca viegli un dabiski.
Autors: Diāna
Pēcpusdienā mērojām aptuveni 100 km garo ceļu no Portimão. Izbraukšana izvērtās diezgan spraiga. Atgriezušies no pastaigas pa pludmalēm kopā ar Gonsalo, diezgan ilgi krāmējām somas un tādēļ pie autobusa biļešu kases bijām 10 minūtes pirms autobusa atiešanas. Protams, pie kases mūs sagaidīja ļoti gausa rinda un autobusā mēs iekāpām pašā pēdējā brīdī.
Tā kā ceļā bija jāpavada gandrīz divas stundas, šo laiku biju plānojusi veltīt rakstīšanai, tomēr šī doma ļoti drīz bija jāmet malā. Uz mazajiem lauku ceļiem un gleznainajiem kalnu serpentīniem autobuss kratījās un šūpojās tā, ka sareiba galva. Rakstīšanas vietā nācās pievērsties izdegušo salmu lauku un siena ķīpu vērošanai, redzes lokā paturot arī horizontu, lai novērstu slikto dūšu, kas kāptin kāpa pakrūtē.
Vila Nova de Milfontes tulkojumā nozīmē „Jaunais ciems ar tūkstoš strūklakām/avotiem”. Vietējie mēdzot jokot, ka ciema nosaukumā ir melots veselas trīs reizes. Brīdī, kad šajā vietā oficiāli tika dibināts ciems, cilvēki te ir dzīvojuši jau vairākus gadu simtus, bet ciema nosaukums tam ir piešķirts tad, kad kvota ciema reģistrēšanai bijusi ļoti zema – tikai 1000 cilvēku, tātad to ir bijis grūti saukt par īstu ciemu. Lieki piebilst, ka te nav nevienas pašas strūklakas un arī strautu skaits ciema apkārtnē nebūt nesasniedz piesaukto tūkstoti.
Esam apmetušies viesu namā, kur katrā numuriņā ir virtuvīte un galdiņš ēkas iekšpagalmā, kas no vietas noklāts ar puķu podiem. Vietējā veikalā nopirkām 2 kg kasti ar saldajiem ķiršiem un pirms vakariņām ēdām tos saulrietā, sēžot okeāna krastā. Lai to izdarītu, bija no somas jāizvelk džinsi un vējjakas. Ja kādam šķiet, ka pilsēta, kurā piedzimst vējš, ir Liepāja, tad mēs silti iesakām atbraukt uz Milfontešu. Vējš pūš visu dienu un pēcpusdienā, kad šķiet, ka nu beidzot būs gana, tas tikai pieņemas spēkā un pūš ar divtik lielu jaudu.
Toties piekraste ir mežonīgi skaista un mazliet atgādina to, ko savā pirmajā ceļojumā pirms septiņiem gadiem redzējām Spānijas ziemeļrietumos. Klintis šķeļ viļņus, kaijas lido bez piepūles un nav vairs ne miņas no tūristu pārņemtās Algarves piekrastes Portugāles dienvidos. Te nav skaļu bāru un arī peldēties aukstajos okeāna ūdeņos uzdrošinās tikai retais.
Kamēr pūlamies atcerēties savas iepriekšējās Jāņu svinības, mums tiek atnesti divi šašliki portugāļu gaumē – grillētas jūras veltes un liellopa gaļa uz iesma. Pie galdiem apkalpo paši restorāna īpašnieki – smaidīgs sirmgalvju pāris. Saskandinām ar vietējā sarkanvīna glāzēm un nolemjam, ka šādi svinēt Līgo esam gatavi arī turpmāk.
Ar prieku un interesi sekoju jūsu piedzīvojumiem Portugālē! Bija jau piemirsies, bet arī mēs tur bijām un vērojām saulrietu, kā šodien atceros ērmīgo statuju uz loka okeāna krastā.