Portimão: saullēkts okeāna krastā
Ir agrs 23. jūnija rīts, nedaudz pāri sešiem pēc vietējā laika. Izeju uz terases un apsēžos pie galda ar skatu uz Atlantijas okeānu. Lai arī esmu gulējis tikai četras stundas, jūtos možs un spēka pilns. To gan nevarētu teikt par britu tūristiem, kas piektdienas naktī aizsvinējušies, tad nolēmuši atvēsināties okeānā, bet tagad puspliki uz ielas cenšas noķert taksi. Tomēr tas viņiem neizdodas, taksometru šoferi tik brauc garām – smilšaino karalienes pavalstnieku nauda vietējiem patīk, bet katrai patikšanai ir savas robežas.
Autors: Kaspars
Gonsalo – vietējais puisis, pie kura esam apmetušies, saka, ka jūnijā pa Portimão kūrortu lielākoties dzīvojas britu, vācu un holandiešu tūristi, kas ierodas lielās grupās, caurām naktīm ballējas un pa dienu guļ pludmalē zem saulessargiem, bet pēcpusdienā tāpat kļūst sarkani kā vēži.
15 minūšu laikā, ko viņi pavada tepat zem terases, vienīgie, kas piedāvā viņus aizvest ir atkritumu izvedēji – aicina kāpt savas mašīnas aizmugurē, bet dzīrotāji atsakās. Tā vietā viens no viņiem izlemj uzrāpties laternas stabā, kura galā ir Portugāles karogs – šobrīd tie ir visur, jo Eiropas čempionāts futbolā portugāļiem līdz šim bijis veiksmīgs. Es paņemu fotoaparātu un pārgalvnieku nobildēju. Biedri, pamanījuši mani, sāk viņu aktīvi aicināt kāpt lejā, jo varot sanākt nepatikšanas. Viņš papozē pie karoga un negribīgi nokāpj lejā. Visi aiziet tālāk.
Salīdzinot ar vakarnakti, gar piekrasti esošā iela ir neparasti klusa. Šādos kūrortos tās visas ir vienādas. Pilnas ar bāriem, apšaubāmiem klubiņiem, lētu apģērbu un pulksteņu tirgoņiem. Šajā pilsētiņā gan ir sperts viens solis tālāk – te ir arī īru un britu krogu kopijas, piedāvājot to pašu alu un fish&chips, ko angļi pieraduši baudīt mājzemē. Cik trulam ir jābūt, lai lidotu 2000 km un galu galā piemautos tādā pašā traktierī, kāds ir piecu minūšu attālumā no mājām?
Pludmalē pamanu vairākus skrējējus. Šādā rīta stundā skriešana noteikti ir bauda. Pa dienu gaiss iesilst līdz +35C, bet no rīta ir nepilni 20. Svaigs! Malziet pukojos uz sevi, ka vakar tik vēlu aizgāju gulēt un nolēmu šorīt neskriet. Rīt. Rīt būs tā diena, kad es saullēktā skriešu.
Gonsalo vecāki ir uzņēmēji no Lisabonas. Šī ir viņu vasaras rezidence, kurā uz gadu apmeties dēls. Pēc sešus gadus ilgām medicīnas studijām Čehijā, viņš par savu prakses vietu uz gadu izvēlējies kūrortpilsētas Portimão slimnīcu. Tuvākajā laikā esot jāizvēlas sava specialitāte. Gonsalo saka, ka, visticamākais, būšot ģimenes ārsts. Darbs neesot pārāk stresains un liela loma esot komunikācijai ar pacientu, kas Gonsalo labi padodas. Viņš nosmej, ka ir ar mieru pusstundu parunāt ar kādu sirmu kundzīti, pārliecināties, ka viss kārtībā un priecīgu sūtīt viņu mājās, zāles pat neizrakstot.
Klausos okeāna šalkoņā un domāju par to, kā ceļošana piespēlē piedzīvojumus, kurus nevar ieplānot. Vēl vakar mēs nakšņojām pie bioloģijas doktora, kurš viens pats dzīvo tumšā dzīvoklītī un vakarus pavada mājās, bet šodien par savām mājām saucam plašus apartamentus okeāna krastā ar terasi, kas stiepjas gar visu trīs istabu logiem un atrodas dažu minūšu gājiena attālumā no pludmales. Cik dažādas dzīves!
