Barotrauma jeb lidojumam nelabvēlīgs laiks
Bet patiesībā mūsu ceļojums uz Itāliju sākās pavisam nelāgi. Nedēļā pirms prom braukšanas no lielā darbu apjoma spēki bija izsīkuši pavisam, sirds bija nemierīga par nesaplānoto ceļojuma daļu un visam pa virsu es biju iedzīvojusies pamatīgās iesnās. Brīžiem pat negribējās nekur braukt un tā vietā vienkārši palikt mājās, nevienam par to nesakot. Tomēr veselais saprāts ņēma virsroku un svētdienas vakarā mēs devāmies uz Rīgas lidostu.
Autors: Diāna
Pasažieru maiņa Ryanair lidmašīnā atgādināja F1 “pitstopu”, visi darbi notika zibenīgi un rezultātā lidmašīna uz Romu izlidoja 25 minūtes ātrāk nekā plānots. Tomēr jau pacelšanās laikā man tapa skaidrs, ka šis lidojums nebūs vienkāršs.
Parasti man nekad nav problēmu ar lidaparātos tik izplatīto ausu “aizkrišanu” – ja arī tā mani piemeklē, tad tikai uz īsu mirkli. Taču šoreiz ausis ne tikai aizkrita, bet ik pa laikam arī iesāpējās. Lidmašīnai nosēžoties Čampino lidostā, sāpes labajā ausī kļuva pavisam nejaukas. Man bija aizdomas, ka pie vainas noteikti ir iesnas, tomēr nebija skaidrības, cik nopietna varētu būt kaite.
Tā nu pirmās dienas Romā es pavadīju ar aizkritušu ausi. Ironiski, bet arī mūsu Romas hosta kaķenei arī bija nošļukusi labā auss un, katru reizi palūkojoties uz viņu, man šķita, ka Providence mani āzē. Brīžiem likās, ka kļūst labāk, bet brīžiem – ka “vates” apjoms ausī arvien pieaug.
Pēc piecām Romā pavadītām dienām tika pieņemts lēmums tomēr iet pie ārsta, jo tā bija pēdējā diena pirms braukšanas tālāk un mums blakus vēl bija itāliski runājošais Alfijs, bet internetā jau bija izlasīts gana daudz biedējošu stāstu par neatgriezenisku dzirdes zaudēšanu. Turklāt, kā šādās reizēs ne reti gadās, izrādījās, ka viens no pilsētas loriem (otorinolaringologiem) savu praksi iekārtojis piecu minūšu gājiena attālumā no mūsu pagaidu dzīvesvietas Romā.
Pēcpusdienas stundā ārā bija vismaz 35 grādu svelme, bet, ienākot vienā no Romas majestātisko dzīvojamo namu kāpņu telpām, mūs apskāva patīkams vēsums.
Par cienījamā daktera kabinetu, uzgaidāmo telpu un diagnostikas centru bija pārveidots viens no nama dzīvokļiem. Pie durvīm mūs sagaidīja pēc skata ekscentriska medmāsiņa – neliela auguma pusmūža itāļu dāma baltā uzsvārcī. Visspilgtāk atmiņā palikuši viņas blondās matu cirtas, zelta krāsas briļļu ietvars un jauneklīgās kurpes ar caurspīdīgu papēdi. Viņas nebēdnīgais tēls krasi kontrastēja ar visapkārt esošajām senlaicīgajām masīvkoka mēbelēm un zinātniska rakstura medicīnas grāmatām.
Pie daktera uz kabinetu gājām divatā ar Alfiju – es kā paciente, Alfijs kā tulks. Dakteris bija aptuveni 50 gadus vecs, augumā stalts kungs ar vieda sudraba pavedieniem matos. Uzklausījis manu bēdu stāstu, viņš piecēlās no sava galda, apgāja tam apkārt un, ne vārda nesakot, ar īpaša metāla instrumenta starpniecību ielūkojās manā slimajā ausī. Tad, bez liekām ceremonijām, viņš lika piecelties arī Alfijam un apskatīt manu ausi: “Vai redzi šo sarkano strīpiņu? Re, bet otrā ausī tādas nav!”
Atgriezies savā vietā, lors triumfējoši konstatēja: “Tā ir barotrauma.* Meitenei ir ļoti smagas iesnas, un tad lidojumos tā gadās. Cik jums gadu? Jūs vēl esat jauna, ausij tuvāko dienu vajadzētu pilnībā sadzīt, bet drošības labad es jūs tomēr nosūtīšu arī uz dzirdes pārbaudes testu.”
Pēc šiem ārsta vārdiem es jutos krietni atvieglota. Daktera tēvišķais balss tembrs un absolūtā pārliecība par to, ka nekas traks nav noticis, mani ļoti nomierināja.
Dzirdes testu veica cits itāļu kungs, mazāks augumā un apaļīgāks. Tiku iesēdināta skaņu izolējošā kabīnē ar stikla logu un man tika uzvilktas lielas ausis. Apaļīgais vīriņš un Alfijs sēdēja pretī kabīnes ārpusē un man ar roku žestiem bija viņiem jāziņo, kurā ausī dzirdu skaņu. Kamēr es klausījos dažādajos signālos (gluži kā cenšoties uztvert Morzes ābeci, nudien), abi ar Alfiju īsināja laiku tērzējot. Šī saruna man tika atstāstīta jau vēlak:
– No kuras valsts viņa ir?
– No Latvijas.
– Ā, tas ir netālu no Krievijas.
– Jā, Eiropas ziemeļos.
– Kā jūs iepazināties?
Šajā mirklī Alfijs esot mazliet apjucis, jo nav zinājis, vai ir vērts plaši un gari stāstīt par dīvānu sērfotāju kopienu, taču sarunas biedrs viņam nav ļāvis nodoties pārlieku ilgām pārdomām:
– Vai internetā?
-…jā, tā varētu teikt.
Vīriņa acis esot zibenīgi iemirdzējušās, bet uz viņa lūpām atplaucis viegls smīniņš. Alfijs esot sparīgi meties labot radušos situāciju:
– Bet nepārprotiet, uzgaidāmajā telpā ir viņas vīrs, es esmu atnācis līdzi tikai kā tulks.
Bet vīriņš savā galvā jau visu esot bijis salicis pa plauktiņiem:
– Jā, esmu kaut kur dzirdējis ka viņiem Austrumeiropā ir tādas diezgan brīvas attiecības…
Kad Alfijs jau bija paguvis man atstāstīt abu sarunu un mēs bijām krietni par to izsmējušies, sekoja vizītes noslēgums pie daktera, kas, kā izrādījās, savas iztēles krāšņumā nemaz neatpalika no kolēģa. Izrakstījis man deguna pilienus un zāles, viņš sāka Alfiju iztaujāt par maniem ceļojuma plāniem.
– O, viņa brauks uz Aričiju? Tur ir ļoti skaisti. Un Aričijā var nogaršot labāko porketu visā Itālijā! Pasaki, lai viņa noteikti to izdara! Un kad viņa dodas mājās? Pēc trim nedēļām? Uzmanies, draugs, šīm meitenēm ir tendence uzkavēties Itālijā…
Par kopumā pusotru stundu ilgo vizīti koķetā medmāsiņa izrakstīja rēķinu par apaļiem 150 eiro. Atgriežoties no ceļojuma, ārsta slēdzienu un maksājuma kvīti iesniedzu apdrošinātājam un pāris dienu laikā iztērētā naudas summa man tika atlīdzināta. Jāatzīst, ka pirmoreiz ceļojuma apdrošināšanu iegādājāmies Swedbankā un biju par to ļoti priecīga, jo tai nav klienta pašriska.
*Uzziņai:
Man ar šo nebūšanu ir nācies sastapties vairākas reizes, par cik daudz lidoju, – ja šādi “aizkrīt ausis”, tad mudīgi jādodas pie ārsta, kā man LORs teica – neesot joka lieta. Es parasti esmu apbruņojusies ar Olynth aerosolu, jo uzzināju, ka tādu lieto arī stuartes. Galvenais ir nodrošināt “tīru” degunu lidmašīnai paceļoties un visā nolaišanās laikā.