Ekspotīcija

Kā jau divas dāmas ar raksturiņu, es un Lisabona uzreiz salecāmies. Metro mūs ar Kasparu izspļāva imigrantu rajona vidū un, iegriezušies kādā sānu ieliņā, mēs pavisam negaidīti attapāmies melnādainu vīriešu ielenkumā, kas trokšņoja uz grafiti izraibinātas ielas. Tik nemierīgā un acīmredzami nabadzīgā vietā sajutāmies pagalam neomulīgi, tādēļ mudīgi atgriezāmies ļaužu pārpildītajā ķīniešu kvartālā, kur iepriekš izkāpām virszemē.

Autors: Diāna

Izmaldījušies pa stāvu gājēju ielu labirintu, beidzot sasniedzām mūsu hosta mājvietu, kas, lai arī tikai dažu metru attālumā no etniskā kokteiļa, tomēr atradās diezgan pieklājīgā un mierīgā rajonā pie viena no populārākajiem pilsētas skatu laukumiem. “Esi sveicnāta, Lisabona, prieks iepazīties! Vai tad tā ir jāsagaida viesi?” nodomāju pie sevis un mazliet apvainojos par iepriekšējo pārpratumu.

Es ļoti ilgi gaidīju to brīdi, kad ieraudzīšu „īsto” Lisabonu – to pilsētu, ko iepriekš biju iztēlojusies ar greznām ēkām, platiem bulvāriem un romantiskiem laukumiem. Tā vietā Antonio pēc vakariņām vietējā rajona ieskrietuvē mūs veda arvien dziļāk un zemāk iekšā vecpilsētā, kas no tumšajiem kaktiem izgaroja drūmu viduslaiku dvaku.

Mazās ieliņas brīžiem tapa tik šauras, ka bija gandrīz jāpagriežas sāņus, lai tām izietu cauri. Dienas laikā tādās vietās gandrīz vispār neiespīd saules gaisma – tik tuvu viena otrai ir šķībās mājas. Pie katra otrā loga uz striķiem izžautas nesen mazgātas apakšbikses un palagi. Ir īpaši jāpiedomā, lai nejauši neiespertos iekšā kāda dzīvokļa viesistabā, jo ne reti pirmo stāvu dzīvokļu durvis atvērtas pa tiešo uz ielu un tās itin viegli sajaukt ar vārtiem, kas savieno divas ielas. Bet priekšā stāv draudīga izskata tantes, kas parūpējas par to, lai tā nenotiktu.

Jau iepriekš biju lasījusi, ka Portugālē, atšķirībā no daudzām citām Eiropas valstīm, vecpilsētas bieži vien kļūst par nabadzīgo cilvēku rajoniem – nefunkcionālas mājas bez ērtībām nevilina turīgos, kas labāk izvēlas dzīvot jaunceltnēs pilsētas nomalēs. Tomēr zināt un redzēt to savām acīm ir divas dažādas lietas.

Pirmais iespaids ir tas svarīgākais arī šoreiz, un, lai arī kur mēs vēlāk ietu un lai arī ko mēs redzētu, mani tik un tā pavada atmiņas par vāri apgaismotajām vecpilsētas ielām, kur daudzos logos aizkaru vietā ir zirnekļu tīkli, bet ielu kaktos gail slaiko klaidoņkaķu dzeltenās acis.

Nākamajā rītā atgriežamies vecpilsētas rajonā, lai novērtētu sestdienas rītu krāmu tirgu, kas tiek dēvēts arī par zagļu tirgu, jo daļa no mantām, kas te tiek pārdotas, visticamāk, ir zagtas. Ironiski, ka šis tirgus izkārtojies ap baznīcu un tai blakus esošajām ieliņām, un šķiet, ka te var atrast pašu velnu – galda piedrumi, lietotas drēbes, skrūves, mūzikas plates, grāmatas un citi krāmi sagūluši uz plēvēm pa tiešo uz ielas. Daži stendi izskatās tā, it kā pārdevējs ar lāpstu būtu iegājis kādā pamestā dzīvoklī un kopā ar visiem gružiem maisos sakrāvis tur esošo iedzīvi, cerībā, ka kāds tirgū tajā visā atradīs arī sev ko noderīgu. „Īsts vintage!” mēs nosmejam.

Pavisam netālu augšup pa bruģi rāpjas leģendārie Lisabonas dzeltenie tramvajiņi. Lēnām, bet neatlaidīgi uzbraukuši pakalnā, tie ar lielu rīboņu trauc atkal lejā. Arī Lisabona tāpat kā Roma esot uzbūvēta uz septiņiem kalniem, tomēr pilsētas reljefs liecina, ka patiesais kalnu un pakalnu skaits varētu būt mērāms tūkstošos. Augšā-lejā, augšā-lejā, augšā-lejā – tik nepastāvīgas ir pilsētas ielas un arī tās raksturs.

Bet patiesībā, Lisabonas haoss mums ar katru mirkli šķiet arvien pazīstamāks, itin kā mēs šeit reiz jau būtu bijuši, tāda progresējoša deja vu sajūta… un tad, ieraugot pilsētas bruģi, kas izraibināts melnbaltiem rakstiem, vietām veidojot galvu reibinošas trīsdimensiju ilūzijas par kustībā esošiem viļņiem, atskārstam, ka reiz ko tādu esam jau redzējuši vairāku tūkstošu kilometru attālumā – Ipanemas pludamlē. Acumirklī pirms diviem gadiem Brazīlijā redzētais un piedzīvotais gūst jaunu skaidrojumu – daļa no brazīļu trakuma nāk tieši no šejienes, no Eiropas dienvidiem, jo Lisabona ir Riodežaneiro vecākā māsa.

Pirmo ceļojuma nedēļu aizvadījuši Portugāles laukos un tikai tad iebraukuši divu miljonu iedzīvotāju pilsētā, jūtamies tās nomākti. Intensīva satiksme, veikali, reklāmas, tūristi… Vienā brīdī man visa ir par daudz un uz mirkli pat atgriežas panika, ka vēl ir tik daudz jāredz un jāpaspēj, bet nekas nav saplānots un arī laika vairs nepietiek, jo Lisabonas iepazīšanai esam atvēlējuši knapi trīs dienas.

Tad Kaspars vīrišķīgi uzņemas vadību un vienkārši iesēdina mūs pirmajā kuģītī, kas atiet no piestātnes pilsētas centrā. Bet izrādās, ka tas nav vis pasažieru kuģītis uz otru upes krastu, kā bijām domājuši, bet gan tūristiem domāts izbrauciens pa Težu upi ar komentāriem par krastā redzamajiem Lisabonas apskates objektiem. Kā saka, be careful what you wish for, jo kādā brīdī pie sevis biju nodomājusi, ka tik lielās pilsētās arī divstāvu tūristu autobusi nav peļama izvēle, īpaši, ja pirms tam nekas nav saplānots (šādas domas skaidri liecina par manu izmisuma un noguruma līmeni).

Mūsu kuģītis slīd gar staltu portugāļu jūrasbraucējiem veltītu pieminekli upes krastā, tam seko smalkiem rakstiem rotātais Belemas cietoksnis, tālumā no pilsētas panorāmas spraucas ārā spicie katedrāļu un baznīcu torņi, kalnā redzams greznās karaļa pils siluets – skaisti un vareni simboli, tomēr tā vien liekas, ka tās ir tik pagātnes varenības liecības, atmiņas par zudušo pasaules slavu un varu. Viens no portugāļu cēlo skumju, ko viņi paši dēvē par sodade, iemesliem, visticamāk, ir arī šīs varenības zaudēšana. Dažu gadu simtu laikā portugāļi no bezbailīgiem jūrasbraucējiem, atklājējiem un paverdzinātājiem kļuvuši par citu valstu finansiālā atbalsta lūdzējiem – kā lai te neskumst?

Otrā upes pusē uzkalnā ir Kristus statuja – miniatūra Riodežaneiro pieminekļa kopija, ko tuvumā var aplūkot, šķersojot Težu upi pa tiltu, kas, savukārt, izskatās uz mata kā Sanfrancisko slavenā tilta atdarinājums. Nekad neesmu bijusi Disnejlendā, bet prātā tik un tā iešaujas doma, ka šie objekti vairāk iederētos kādā kičīgā atrakciju parkā, nevis 10 miljonu iedzīvotāju valsts galvaspilsētā.

Pacīkstamies ar pilsētu vēl mazliet – ar absolūti skābiem un bezgaršīgiem vīniem bezmaksas degustācijā vīndaru asociācijas fililālē, ar aiz katra ielas stūra uzglūnošajiem ubagiem un viltotas marihuānas tirgoņiem, un skaļo trādirīdi laukumā pie melnā jātnieka statujas, kas izrādās ikgadējā Lisabonas praida ballīte. Tad beigu beigās padodamies un ar slaveno tramvajiņu Nr.28 dodamies uz savām pagaidu mājām pie Antonio.

Mūsu hosts šoreiz atkal nav salīdzināms ne ar vienu no visiem iepriekšējiem. Nesen pārkāpušam pāri 40 gadu slieksnim, Antonio ir nelokāms viedoklis pilnīgi par visu. Man gan šķiet, ka aiz visas šīs mazliet bravūrīgās dzīves filozofijas un biežās vārdu „super” un „shitty” lietošanas (bieži vien kopā un tieši šādā secībā) ir jaušamas tādas kā skumjas. Un vakariņu laikā, kad mājās ēdam pašu pagatavotu ēdienu, manas aizdomas apstiprina stāsts par kādu svarīgu notikumu viņa dzīvē.

Antonio ir vizuālās mākslas pasniedzējs pamatskolā, bet dažreiz pēc pasūtījuma strādā arī par projektētāju. Pirms vairākiem gadiem palīdzējis projektēt sava drauga sapņu māju. Celtniecība, krietni ievilkusies, notikusi vairāk nekā četrus gadus, un tad vēl gadu draugs pavadījis, māju iekārtojot līdz pēdējam sīkumam.

Dienā pirms ievākšanās, draugs pieslīpējis pēdējās detaļas, pakāpies soli atpakaļ, lai novērtētu savu darbu, un… nokritis no otrā stāva. Beigts. Kopš šī atgadījuma Antonio nolēmis ne par ko šajā dzīvē nesatraukties un neveidot grandiozus nākotnes plānus, jo tāpat neko nevarot ietekmēt. Viņš cenšoties izbaudīt dzīvi te un tagad, kamēr vēl var.

Bet stāstā par dzīves baudīšanu viņa balsī saklausu skumju noti, itin kā kaut kas viņam traucētu to pilnvērtīgi darīt. Un tad viņš ierunājas par savu trīs gadus veco meitu. Meita dzīvo kopā ar savu māti Ķīnā, kas ir viņas dzimtene. Ik pa laikam abas apciemo Antonio Lisabonā, kur viņš savā mazajā dzīvoklītī vienu no istabām – to, kurā paliekam mēs – pārvērtis par bērnistabu. Neko vairāk par savu ģimeni Antonio mums nestāsta un mēs arī nejautājam, jo pārāk jau nu skumjas kļūst viņa portugāļiem netipiskās zilās acis, kad viņš runā par šo tēmu.

Pirms aizmigšanas prātoju, ka, iespējams, jau kādu laiku pēc šī ceļojuma arī es atcerēšos Lisabonu kā šarmantu, mazliet apbružātu bohēmistu pilsētu, kas temperamenta un netīrības ziņā spēj konkurēt ar pašu Neapoli, tomēr pagaidām neesmu spējusi ar to atrast kopīgu valodu. Pat fadu, šis ilgu pārpildītais Lisabonas dāmu dziedāšanas žanrs, Lisabonas naktī noklausīts no kāda bāra sliekšņa, neaizķer īstās stīgas. Nav lemts, es nodomāju, un uztveru ironiju – arī fadu dziesmu galvenais motīvs ir tieši par to, ka nav lemts. Tieši par to kādreiz dziedāja agrīnās fadu žanra aizsācējas – Lisabonas izpriecu namu meitas, kas krastā gaidīja atgriežamies savus jūrniekus. Jūrnieki jau sen atgriezušies, bet pilsēta turpina kaut ko gaidīt. Varbūt tā gaida, kad kāds to beidzot mazliet samīļos un aprūpēs?

• ← Arrábida: zelta laukus staigājot
• Latviešu dīvānu sērfotāju stāsti →