Netipiskais itālis Alfijs
Mūsus stāsts par Romu noteikti nebūtu pilnīgs bez stāsta par mūsu hostu Alfiju.
Atrast kādu, kas būtu gatavs mūs Romā izmitināt, nemaz nebija vienkārši. Lielākā daļa hostu Romā ir vīrieši, kas pats par sevi nav šķērslis, taču nomācošais vairākums profila aprakstos bija diezgan atklāti par savām interesēm, norādot, ka dod priekšroku sieviešu kārtas ciemiņiem un piedāvā dalīt vienu guļvietu. Daži apraksti bija tieši un konkrēti, citi savas vēlmes bija aprakstījuši aplinkus, tomēr uzņemto viesu kontingents – glītas meitenes noteiktā vecumā, ātri vien lika saprast, ka mūsu – precēta pāra – izredzes tikt uzņemtiem ir visai niecīgas. No kādiem desmit izmitināšanas pieprasījumiem saņēmām atbildi tikai uz dažiem, bet apstiprinājumu – tikai vienu. Tomēr kādu!
Alfijs nav tipisks itālis. Lai arī dzimis un lielāko daļu sava līdzšinējā mūža nodzīvojis Romā, viņa etniskās saknes nav saistītas ar Itāliju. Alfija vecāki ir kara bēgļi no Lībijas, kas uz Itāliju pārcēlās pirms vairākiem desmitiem gadu. Ar neatlaidīgu darbu šie cilvēki ir uzbūvējuši paši savu biznesu (Alfija vecākiem pieder suvenīru veikals Romas centrā) un nodrošinājuši augstāko izglītību visiem saviem trim bērniem. Vecākais no tiem, Alfijs, kļuvis par matemātikas pasniedzēju prestižajā Romas ebreju skolā.
“Labsirdīgs” ir pirmais vārds, kas nāk prātā, domājot par Alfiju. Ironiski, bet par dīvānu sērfošanu viņš uzzinājis no sava brālēna, kas sistēmu izmanto, lai iepazītos ar meitenēm-ārzemniecēm. Alfijs projektā piedalās citu mērķu vadīts un gada laikā ir izmitinājis vairāk nekā 100 ceļotājus. Un vēl Alfijam ir brīnišķīgs smaids – mazliet bērnišķīgs un naivs, Alfijs nekad nekavē un absolūti graciozi parkojas atpakaļgaitā.
Kopīgu valodu mēs atradām ļoti ātri. Dienu pēc dienas, ejot kopīgās brokastīs piemājas kafejnīcā un ieturot vakariņas Romas restorānos, mēs no ikdienišķiem jociņiem un pieklājības frāzēm pārgājām uz plašām diskusijām un sirsnīgām sarunām. Kā jau skolotājam Alfijam augustā bija brīvlaiks, tādēļ mēs varējām kopā pavadīt salīdzinoši daudz laika. Kādu dienu mēs pat pievienojāmies viņam izbraucienā uz Markes laukiem, kur mūs silti un sirsnīgi uzņēma viņa kolēģe no skolas. Un pavisam neplānoti tas izvērtās par vienu no mūsu skaistākajiem piedzīvojumiem Itālijā.
Ar 
Alfiju mēs pavadījām ne tikai mūsu ceļojuma pirmās, bet arī pēdējās dienas. Kārtējo reizi runājot par valodu atšķirībām, ieminējāmies, ka latviešu valodai ir saikne ar sanskritu, un atklājās, ka Alfijs pašmācības ceļā ir apguvis sanskrita pamatus. Abu valodu saistība izvērtās par sarunas tematu visam vakaram. Ņēmām talkā internetu un sameklējām vairākus aprakstus par līdzībām starp abām valodām. Kad jau bijām atgriezušies Rīgā, saņēmām vēstuli no Alfija, kurā viņš pastāstīja, ka sācis apgūt latviešu valodu, un pavisam drīz uz pārbaudi e-pastā iekrita arī viņa pirmais “domraksts”:
Mani sauc Alfi (or: Es esmu Alfi?). Man ir trīsdesmit divi gadi. Es esmu skolotājs. Man patīk spēlēties volejbols. Es dzīvoju viens. Mans dzīvoklis atrodas ceturtajā stāvā. Manā mājā ir viens viesistabas (dzīvojamās?) un divas guļamistabas, virtuve un divas vannas istabas. Tur ir arī divi pelēkas kaķi un balts kaķis. Pelēkas kaķi ir mazi. Viņi sauc Kaspars un Demian. Balts kaķis ir liels. Viņs (Viņa?) sauc Regina.
Dators ir uz galda. Pie gulta ir grāmatu plaukts un lampa. Vakar es gāju uz tirgus. Es pirku daži augļus un dārzeņus. Es neēdu gaļu. šovakar es gatavoju kartupeļu ar rīsu. Es dzeru ūdeni pudelēs. Man patīk saldumus.
Man ir brālis un māsa. Mans brālis sauc Amos un mana māsa sauc Tatiana. Amos ir divdesmit pieci gadu; Tatiana ir trīsdesmit viens gadu. Amos un Tatiana dzīvo ar mani vecāki savā lielā mājā. Es eju bieži ēst ar viņi. Mana māta gatavo ļoti labi. Man ļoti patīk kotletes baklažānu (eggplants?). šovakar es eju ar mani draudzi. Mēs ejam uz restorānu. Rīt es rakstīšu vēstuli Kaspars. Es vēlos pateikt ko es darīju (in the weekend??). Es vēlos rakstīt Latviešu valodā. Varbūt viņs atrada daudz kļūdu.
Pēc divām nedēļām Alfijs būs Rīgā, tad varēsim viņa valodas prasmes pārbaudīt dzīvē. Šis neparastais itālis ir kārtējais apliecinājums tam, ka dīvānu sērfošana palīdz ne tikai atrast naktsmājas, bet arī domubiedrus un draugus, saikne ar kuriem nezūd pat pēc atgriešanās mājās.
