Ekspotīcija

Šogad garās valsts svētku brīvdienas nolēmām izmantot lietderīgi un doties uz saviem laukiem Latvijas-Krievijas robežas otrajā pusē, Abrenē. Pēc 17 stundas ilga brauciena ar četriem dažādiem transportlīdzekļiem, miegaini un nosaluši beidzot esam savās mīļajās lauku mājās, kur krāsnī rūc sārta uguns un krējums ir tik biezs, ka no rupjmaizes šķēles nemaz nepil nost.

Šoreiz uz laukiem nolēmām braukt ar sabiedrisko transportu, jo pēdējā laikā uz Latvijas-Krievijas robežas esot tik daudz automašīnu, ka rindā jāgaida pat 10 un vairāk stundas. Tā kā mūsu braucienam atvēlētas vien četras dienas, divas no tām pavadīt, gaidot uz robežas, īsti neatbilda mūsu plāniem. Tādēļ pāris nedēļas pirms brauciena iegādājāmies biļetes vilcienā Rīga-Sanktpēterburga, kas pietur arī Pleskavā.

Vilcieni mums allaž ir saistījušies ar zināmu romantiku un mazliet nostaļģisku auru, taču brīdī, kad Rīgas dzelzceļa stacijā iekāpām vilciena vagonā, sapratām, ka šis brauciens patiesi varētu līdzināties ceļojumam vismaz 40 gadus vecā pagātnē. Ar tieši tādu pašu vilcienu mēs uz laukiem mēdzām braukt tad, kad robežas starp Latviju un Krieviju nemaz nebija.

Ar tumši sarkanu dermantīnu apvilkti soli un “guļamplaukti” virs tiem, atvāžams galdiņš pa vidu, nejauši blakussēdētāji, kas ar dziļu rūpju rievu pierē lasa avīzes krievu valodā un skrupulozi vīsta ārā papīros iepakotās desmaizes.

Pieredzējušākie pasažieri jau laicīgi sev ieņēma guļvietas “otrajā stāvā” un, tikko no Rīgas izbraukuši, kurpes novilkuši, iestīvējās šaurajā vietā tieši zem griestiem. Savukārt jaunieši, kas uz svētku brīvdienām devās mājās kaut kur Latgales pusē, attaisīja alus skārdenes un melnā balzāma kokteilīšus, sačaukstināja kartupeļu čipšu pakas un sāka savā starpā čalot par studentu dzīves sīkumiem.

Visam pāri vagonā ik pa laikam uzvēdīja spēcīga tabakas dūmu dvaka, kas līdz ar durvju virināšanu iespruka salonā no vagona galā esošās pīpētavas. Rēzeknē vilciena sastāvam tika piekabināti vagoni ar pasažieriem no Viļņas. Šādas atrakcijas 8 stundu garumā vienam cilvēkam izmaksā 13 latus. Toties ar robežkontroles formalitātēm var tikt galā tieši vienas stundas laikā. Krievijas muitniece visām somām uzmeta vien paviršu skatienu.

Četros naktī iebraucām Pleskavā, tur divas stundas gaidījām autobusu uz Palkinu. Stundu braucām autobusā bez jelkādas apkures pasažieru salonā. Arī šis bija transportlīdzeklis no pagātnes – uz mata tieši tāds pats kā pirmie Rīgas Satiksmes iegādātie zili-baltie autobusi. Palkinā mūs sagaidīja māsīca, kas palīdzēja iekāpt pareizajā autobusā uz Gorbunovu Goru. Tas no rītiem ir pirmais autobusa reiss šajā maršrutā, kas vienlaikus kalpo arī kā skolas buss bērniem, kas dodas mācību gaitās Kačanovā. Kad kāpām ārā, mazie skolēni pieturā satuntuļojušies nepacietīgi gaidīja autobusu jau kādu brīdi.

Visbeidzot, karstu tēju padzēruši radu mājās, ar zirgu un ratiem braucām vēl stundu pa pļavām. Dubļi šķīda uz visām pusēm, lija lietus un mitrie aizgājušās vasaras salmi iestrēga gumijas zābaku rievotajās zolēs. Ome, ejot prom no mājām šorīt, ar tukšiem un pilniem spaiņiem aizbarikadējusi priekšnamu, aizbultējusi visas durvis un slēdzenēm pa virsu pienaglojusi vecas drēbes. Tas ir viņas jaunizgudrojums vietējo zagļu aizbiedēšanai. Lauki kā jau lauki.

Lasīt citus ierakstus par Abreni →

• ← Britu humors un 8 kaķi
• Mana mīļā Ņurka →