Pāvilostas Krokodils
Reizēs, kad Latvijā nejauši gadās uziet tādas vietas kā viesu nams „Das Crocodill” Pāvilostā, nākas secināt, ka arī mēs, latvieši, ja gribam, tad tomēr varam. Jāatzīst gan, ka šī viesu nama iekļaušana mūsu nelielā Kurzemes izbrauciena maršrutā tomēr nebija gluži nejauša. Kādā no pēdējiem žurnāla „Santa” numuriem izlasījām mazu, bet sajūsmas pārpilnu aprakstu par šo vietu un jau pēc pāris teikumu izlasīšanas šķita – ir jābrauc! 
Solīts tika ne tikai mazpilsētas šarms un klusums, laipna uzņemšana un istabiņas ar skatu uz jūru, bet arī gaumīgs interjers, kurā dominē dzīvespriecīgi Āfrikas motīvi, un iespēja pēc sirds patikas izmantot arīdzan mājīgu viesu istabu, baseinu un jumta terasi.
Protams, svētku nogurdināti, uz viesu namu jeb, paša Krokodila vārdiem runājot, brīvdienu apartamentiem, numuriņa rezervācijas nolūkos piezvanām tikai iepriekšējās dienas pēcpusdienā. Neskatoties uz mūsu aizmāršību, izdodas rezervēt tieši iecerēto numuriņu ar garšas kārpiņas kutinošo un atvaļinājumam atbilstošo nosaukumu „Ze Mojito”.
Nākamajā dienā, izstaigājušies pa saulaino, bet ārkārtīgi vējaino Ventspili, saelpojušies svaigu jūras gaisu pie Jūrkalnes stāvkrasta, dodamies uz Pāvilostu. Pa ceļam, kā sarunāts, veicam brīdinājuma zvanu viesu nama administratorei. Kad ierodamies galamērķī, sev par zināmu pārsteigumu secinām, ka mūsu pārdrošākās aizdomas ir apstiprinājušās – esam vienīgie viesu nama apmeklētāji. Droši vien pie vainas salīdzinoši vēsie jūnija laikapstākļi, kas neiet pie sirds pludmales tīkotājiem, turklāt esam ieradušies darba dienā, bet šie tomēr ir brīvdienu apartamenti.
Krokodilā mūs sagaida ļoti omulīga un rosīga tante, kas žigli izrāda mums viesu namu, izvirinādama vairākas durvis un pastāstot, ko drīkstam darīt un kur drīkstam iet. Mūsu rīcībā tiek nodota atslēga ar smagu metāla piekariņu laima šķēlītes formā uz mūsu numuriņu ar sulīgi zaļajām sienām, tālvadības pults pagalma autostāvvietai, kā arī jumta terase un viesu istaba. Tā kā esam vienīgie ciemiņi, pārvaldniece mums novēl labi pavadīt laiku, piesaka, ka vienīgā aizliegtā zona esot pagrabstāva virtuve, un atstāj mūs abus viesu namā pilnīgā divvientulībā.
Ko ar tādu māju iesākt? Patiesībā, neskatoties uz to, ka jūra pārsimts metru attālumā, mēs pie tās pavadījām tikai īsu mirkli, jo restaurētā brazīļu villas stilā būvētā ēka (šaura un augsta) mūs tā apbūra ar savu omulību, ka negribējās pat spert soli ārpus tās robežām. Iekūrām viesu namā pieejamo grilu, viesību mājiņā saklājām galdu ar turpat pieejamajiem traukiem un, afrikāņu mūzikas ritmiem skanot, ļāvāmies galda spēļu un bilžu grāmatu plaukta aicinājumam. Pašā novakarē ar kūpošām tējas krūzēm un plediem iekārtojāmies atpūtas krēslos uz jumta terases un rāmā provinces klusumā noskatījāmies, kā aveņsārta saule iekrīt Baltijas jūras piebriedušajā sudrabā.
No rīta tomēr tikām ielaisti “aizliegtajā” virtuves zonā, kur pārvaldniece sarūpēja mums gardas lauku brokastis, ar saviem stāstiem par mājas esošajiem un bijušajiem īpašniekiem, kā arī tuvumā esošajām apskates vietām izkonkurējot rīta radio programmu. Viesu nams esot atvērts apmeklētājiem nu jau trešo vasaru. Pie sevis nobrīnījāmies, ka par to nav nācies dzirdēt kādas atsauksmes iepriekš.
Ak, beigu beigās “Das Crocodill” apmeklēšana izvērtās par mūsu izbrauciena odziņu – negribējās pat braukt prom! Vasaras dienās šeit noteikti ir vērts uzkavēties krietni ilgāk. Šādam mērķim te iespējams noīrēt vienu no trim mājiņām pie baseina, kurās ir ne tikai gulta, televizors un duša, bet arī neliela virtuvīte un šūpuļkrēsls. Ja jums kādreiz gadās būt tajā pusē un dvēselei gribas mazliet gaumīgas atpūtas, noteikti iebrauciet!
