Par Tīģeru templi
Ikreiz, kad esam izvēlējušies nākamā ceļojuma galamērķi, šķiet, ka par to pēkšņi sāk runāt visa pasaule. Nu, visa Latvija vismaz. Kad nopirkām biļetes uz Taizemi, ziņu lentes sāka vēstīt, ka tajiešu protestētāji ieņēmuši Bangkokas lidostu. Brīdi pēc tam šķita, ka uz Taizemi saplānojuši doties visi mūsu draugi un paziņas – kad stāstījām, ka pēc pāris mēnešiem turp brauksim, gandrīz katrs otrais atbildēja, ka reiz jau tur esot bijis vai arī pazīst kādu, kas ar šo valsti tādā vai citādā veidā ir saistīts. Kad atgriezāmies no brauciena, mājinieki mums pastāstīja, ka mūsu prombūtnes laikā paralēli Ekspotīcijas ceļa stāstiem esot lasījuši arī ceļojumu aprakstu par Taizemi “Latvijas Avīzes” pielikumā “Mājas viesis” (avīzes mājas lapā var iepazīties ar raksta pirmās un otrās daļas elektroniskajām versijām).
Arī mēs ar lielu interesi izlasījām žurnālistes Gundegas Skagales publikāciju un secinājām, ka mūsu ceļojumi, kā tas nereti gadās, bijuši ļoti atšķirīgi. Šķiet, viņa devusies uz Taizemi ar kādas tūrisma firmas starpniecību un tādēļ brauciens brīžiem bijis diezgan teatralizēts, koncentrējoties uz inscenētu džungļu cilšu ciemu un populārāko tūristu slazdu apmeklēšanu. Bet ne par to šoreiz stāsts. Mūsu atbildīgās ceļošanas ieraksta kontekstā šajā rakstā pievērsām uzmanību divām lietām.
Pirmkārt, vai tiešām ir forši liet ūdeni zirnekļa alā, lai to varētu apskatīt tūristi? (Vēl jo vairāk – vai ir forši par to vēlāk priecīgi rakstīt avīzē?) Un otrkārt – autore savā rakstā pauž bažas par apmeklētā Tīģeru tempļa piekoptajām metodēm tīģeru savaldīšanā. Arī mums, stāstot par Taizemē apmeklēto Tīģeru templi, bieži nākas dzirdēt viedokli, ka dzīvieki pirms apmeklētāju ielaišanas noteikti tiekot sazāļoti, jo kā gan citādi lielie kaķi varētu būt tik miermīlīgi. Tādēļ esam nolēmuši vēlreiz pastāstīt par savu pieredzi.
Vēl Latvijā esot, par vienu no pieturas punktiem Taizemē atzīmējām Tīģeru templi. Pēc pretrunīgās informācijas izlasīšanas internetā, nolēmām šo vietu no maršruta svītrot, tomēr īsti mierā nelikāmies un jau Bangkokā vienā no vakariņošanas reizēm izjautājām par to mūsu tajiešu draugu Ondu. Viņš bija pārliecināts, ka tīģeri templī netiek sazāļoti, bet gan pieradināti pie cilvēku klātbūtnes jau no mazotnes.
Jau no pirmajām dienām templī tīģeri dzīvo kopā ar mūkiem. Katru dienu tie spēlējas ar templī strādājošiem brīvprātīgajiem, kas tur ieradušies gan no Taizemes, gan citām valstīm. Mēs templī satikām puisi no Austrālijas, kurš smaidot stāstīja, kā viens no mazajiem tīģerēniem viņam iekodis kājā un atstājis četru zobu nospiedumus. Onds arī stingri uzsvēra, ka mūki nepieļautu tīģeru sazāļošanu, tas vienkārši neesot iespējams, jo mūki ir reliģiozi cilvēki ar augstām morālām vērtībām.
Arī pārtikas grozs templī mītošajiem tīģeriem ir citādāks nekā savvaļā mītošajiem kaķiem – tiem tiek dota tikai termiski apstrādāta gaļa, lai dzīvnieki nepazītu asiņu garšu. Pienu tiem gluži kā maziem bērniem dod no pudelītes ar knupi. Ieskatoties kārtīgāk, var redzēt, ka tempļa tīģeri nemaz tik pieauguši vēl nav.
Ierodoties templī, mūsu iepriekš iegūtā pārliecība tikai nostiprinājās. Pirms došanās iekšā katram apmeklētājam jāparakstās par atbildības uzņemšanos, tas ir, ja nu tīģeris nolemj tevi pagaršot – pats vainīgs. Templī ir savs dress code – nekādu sarkanu apģērbu, ar tādiem nemaz nelaiž iekšā. Tempļa teritorijā drīkst pārvietoties tikai staigājot, skriet aizliegts.
Apmeklētāji tuvoties tīģeriem drīkst pa vienam, turklāt tikai tempļa darbinieku pavadībā, kas aiz rokas pieved klāt pie tīģera un uzmana tā rīcību. Pienākot pie tīģeriem, kas laiski guļ saulītē, var redzēt, ka tie pieķēdēti pie zemes ar īsām saitēm vai ķēdēm. Interesentus templī ielaiž tikai dažas stundas pēcpusdienā – laikā, kad dzīvniekiem ir snaudas laiks un tie ir kārtīgi ieturējušies un miegaini. Kad tīģeri tiek pārvesti no vienas tempļa daļas uz citu, apmeklētāji tiek “sadzīti” norobežotā aizgaldā un netiek laisti ārā līdz brīdim, kad tīģeri nav atkal pieķēdēti.
Par no apmeklētājiem iekasētajiem līdzekļiem tempļa teritorijā tiekot plānots izbūvēt īpašu sauszemes salu, uz kuras tīģeri varēšot pavadīt vismaz daļu no laika, brīvi pārvietojoties. Par šo ieceri ir pārraidīti sižeti tik cienījamos TV kanālos kā National Geographic un Animal Planet.
Taču šaubas, protams, paliek arī pēc tempļa apmeklēšanas. Mēs savām acīm neredzējām nežēlīgu vai necienīgu izturēšanos pret tīģeriem, nešķita arī, ka tīģeri būtu sazāļoti vai fiziski iespaidoti. Lielāko daļu baumu, protams, rada tas, ka tempļa īpašnieki neuzskata par vajadzīgu sadarboties ar dažādām starptautiskām organizācijām, kas tādēļ spiestas secinājumus izdarīt, balstoties nepilnīgā informācijā. To, kā ir patiesībā, laikam zina tikai mūki un tīģeri.
Lasīt citus ierakstus par Taizemi →
Apskatīt brauciena fotogaleriju →
