Lopburi, pērtiķu pilsēta

Katra ceļojuma laikā pienāk brīdis, kad ceļotājs tiktāl iejūtas vietējo dzīves ritmā un pārņem iezemiešu domāšanas veidu, ka daudzas lietas sāk uzskatīt par pašsaprotamām un pārstāj brīnīties par apkārt notiekošo. Iespējams, arī mēs esam sagaidījuši šo klikšķi un sākuši jau izlaist dažas pikantas notikumu detaļas.

Piemēram, šodien Bangkokā attapāmies, ka vairs neatbildam visu varavīksnes krāsu taksometru šoferu uzsaucienam “Where you go?”* un nereaģējam uz viņu auto signalizēšanu. Pa ceļam no autoostas uz metro staciju vismaz kādi desmit takši stāja malā un vēlējās mūs pavizināt. Mēs gan bijām nolēmuši šodien būt taupīgi un braukt uz vilcienu staciju ar metro. Tā nu brauciens cauri visai pilsētai katram no mums izmaksāja 41 batu (aptuveni 65 santīmus).

Tāpat mēs vairs neņemam galvā to, ka vilcieni šajā valstī, šķiet, nekad savā galamērķī nenonāk laikus, pat ja braucienu uzsāk pēc saraksta. Ņemot vērā iepriekšējās dienas pieredzi ar autobusiem, kas bezgalīgi ilgi mēroja salīdzinoši īso ceļa posmu no Kančanaburi uz Ajutaiju, vakar no rīta uz Lopburi izvēlējāmies braukt ar vilcienu. Tā atiešanas laiku gan pārcēla par pusotru stundu, jo vilciens vienkārši kavējās. Pēc tam gan Lopburi jeb tā dēvētajā pērtiķu pilsētā patiešām nonācām stundas laikā.

Neskatoties uz to, ka pilsētas nosaukums latviski skan kā saliktenis no vārdiem “lopu” un “būris”, pērtiķu kolonija pa Lopburi klejo absolūtā savvaļā. Atkarībā no diennakts laika tie pulcējas vienā no diviem blakus esošiem vēsturiskajiem objektiem. Daudzi no vietējiem uzskatot, ka pērtiķi ir dieva Kalas bērni, tādēļ tie jāgodā un jālutina.

Viens no pirmajiem pērtiķiem, ko sastapām, tobrīd naski izsaimniekoja kāda ielas malā atstāta mopēda grozu – pabīdija malā ķiveri, izvilka zem tās atstāto maisiņu un kopā ar to aizjoza prom. Kā nopratām, mazie mežoņi šajā pilsētas nostūrī daudzas lietas iekārto pēc sava prāta. Vietējie pret to īpaši neiebilst, jo pērtiķu bari ir laba ēsma tūristiem. Pie viena no tempļiem dzīvniekiem pat iekārtotas speciālas peldvietas un regulāri tiek piegādāta barība – banāni, vārītas olas un rieksti, bet reizi gadā otra tempļa pakājē tiek rīkots īpašs mielasts, kuru pateicībā par pilsētas labklājību pērtiķiem sarūpē vietējie iedzīvotāji. Kopumā izskatās, ka šie zvēriņi Lopburi jūtas visai omulīgi un no cilvēkiem nebūt nebīstas – viens no tiem, laikam košā atstarotāja savaldzināts, pat uzlēca Kasparam uz mugursomas.

Attēlā: Ajutaijas vilcienu stacijā pie sienas pieliktais atgādinājums darbiniekiem.

*Kur jūs dodaties? (angļu val.)

Lasīt citus ierakstus par Taizemi →

Apskatīt brauciena fotogaleriju →

Iesaki citiem:
  • Twitter
  • Facebook
  • draugiem.lv

3 komentāri: “Lopburi, pērtiķu pilsēta

  1. Ansis

    Manas gjeograafa asinis tikko man lika panjemt rokaa atlantu un apskatiities, kur taa Lopburi atrodas. Kaut kaa patiik saprast, kur kas notiek :D

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *