Garais ceļš līdz Abrenei
Tā runā, ka katram mākonim ir sudraba maliņa. Šoreiz mēs savu uzturēšanos Krievijā bijām spiesti sākt ar Palkinas milicijas iecirkņa apmeklējumu, taču tieši šī iemesla dēļ mēs vēlāk varējām ieturēt brokastis īstā lauku gadatirgū jeb jarmarkā.
Atbraukt uz Abreni nemaz nav tik vienkārši, kā varētu šķist, parēķinot, ka vecmāmiņas māja no Rīgas ir aptuveni tādā pašā attālumā kā Liepāja. Nepieciešamais morālais un fiziskais ieguldījums no braucēju puses, mērojot šo ceļu, patiesībā ir gandrīz pielīdzināms kādas vairāku tūkstošu kilometru attālumā esošas valsts apmeklēšanai nepieciešamajam. Un tam ir tikai viens iemesls – robeža ar Krieviju.
No savas pieredzes vadoties, varam droši apgalvot – šķērsojot robežu, mums vēl nav gadījies sastapties ar absurdākām likuma prasībām par tām, ar kurām vidēji divreiz gadā mums jātiek galā uz Latvijas-Krievijas robežas. Visa nelietderīgā dokumentu aizpildīšana, auto bagāžnieka izkrāmēšana, lai uzrādītu muitniekiem rezerves riteni, un obligātā atzīmēšanās robežsardzes postenī pierobežas zonā jau pēc robežas šķērsošanas mums katru reizi sagādā arvien jaunus pārsteigumus.
Uz robežas muitniece mums aizrādīja, ka bez saskaņošanas vietējās labierīcības apmeklēt nedrīkstot. Par laimi citu aizķeršanos šoreiz vairs nebija, vien tas, ka mums priekšā rindā stāvošo 11 mašīnu pārbaude krievu pusē ilga aptuveni divas stundas. Atzīmēšanās Gorbunova goras robežsardzes postenī gan tika atteikta – mums tomēr esot jābrauc reģistrēties uz rajona centru, 25 km attālumā esošo Palkinu, tur robežsardzes postenis atrodas vienā ēkā ar vietējo milicijas iecirkni.
Pēc atbilstošās iestādes apmeklēšanas un piereģistrēšanās tomēr atklājās, ka Gorbunova goras robežsargu norādījums esot bijis absolūti nepamatots – jāreģistrējas ir tikai tiem, kas šeit uzturas vismaz trīs darba dienas (mūsu gadījumā sanāks knapi divas).
Taču Palkinas apmeklējums izvērtās diezgan interesants, jo tieši šodien notika jarmarka, uz kuru tirgoties bija sabraukuši vietējie zemnieki no visa rajona. Daži pārdeva svaigu cūkgaļu un nodīrātas teļu galvas, citi medu, kāda konditoreja bija nelielā kravas auto atvedusi kūciņas un tortes ar krāsaina krēma rakstiem, kuras tirgoja pa tiešo no kravas kastes. Laukuma vidū karaoke diska pavadījumā spilgtos lakatos un kleitās vietējais ansamblis izklaidēja sanākušos. Mēs brokastīs uzēdām turpat uz vietas ceptu šašliku un devāmies tālāk.
Jau pēc kapu apmeklējuma atstājām auto Gorbunova Gorā kādā attālu radinieku (te visi viens otram radi) sētā, sakrāmējām līdzpaņemtās paunas zirga ratos un plānojām doties ceļā. Taču, kā atklājās, izbraucot no ciema, ceļa vairs nebija – kāds ir uzaris dziļu vagu gandrīz visa ceļa garumā, tādēļ ar zirga ratiem izbraukt tur vairs praktiski nav iespējams. Tādēļ zirga saimnieki ar ratiem devās labāka ceļa meklējumos, bet mēs ar kājām mērojām gandrīz stundu ilgo ceļu līdz vecmāmiņas mājai.
Te, protams, viss pa vecam. Pie Škoļņiku tukšās mājas uz staba atkal iekārtojušies stārķi, bijām jau vakarā uz fotomedībām. Upē diezgan augsts ūdens līmenis un no tilta varēja redzēt, ka Vasja atkal salicis līdaku tīklus. Varbūt mēs tuvākajās dienās arī kādai svaigai zivij tiksim klāt.
