Netīrās kājas
Mēs kā čūskulēni esam nomainījuši veco kāju ādu pret jaunu. Šī notikuma kontekstā gribas piesaukt to, ka tajiešu kultūrā kājas tiek uzskatītas par netīrāko un līdz ar to arī nešķīstāko ķermeņa daļu, bet apavi, vadoties pēc šīs loģikas, ir pat netīrāki par kājām. Tādēļ, piemēram, ieejot templī, apavi ir jānovelk, bet, sēžot uz tempļa grīdas, kailās pēdas nedrīkst norādīt Budas statujas vai svētbildes virzienā.
Taču apavi jānovelk un jaātstāj aiz durvīm ne vien tempļos, bet arī daudzās citās vietās – restorānos, ceļojumu aģentūrās, viesu namos un pat veikalos (izņemot 7-Eleven, kas laikam ir pārāk internacionāls tīkls, lai iedziļinātos vietējo kultūru īpatnībās). Ko Tao apavi jānovelk gandrīz visur, tas iešļūcenes padarīja par ērtāko apavu veidu.
Šādai paražai, protams, ir arī vēsturisks un pat ļoti praktisks izskaidrojums. 
Tradicionāli tajiešu mājās bija maz mēbeļu un visa dzīve norisinājās uz grīdas – gan ēšana, gan gulēšana, tādēļ, lai vidi uzturētu pēc iespējas tīrāku, apavi tika atstāti ārpusē.
Sākumā lielais apavu daudzums pie ieejas templī vai restorānā šķita amizants (kas, piemēram, notiek, ja kāds, prom ejot, tīšām vai netīšām uzvelk svešas kurpes? – ļoti rietumniecisks domāšanas veids), bet nu jau arī mums apavu novilkšana ir kļuvusi par ieradumu. Turklāt lielākoties pat par patīkamu ieradumu, jo staigāšana basām kājām ir vēl viens izzināšanas veids – var just tempļu grīdas vēsumu, iztaustīt spraugas pludmales restorāna platformas dēļos un klusi priecāties par pīto salmu paklāju reljefu.
Lasīt citus ierakstus par Taizemi →
Apskatīt brauciena fotogaleriju →
aha.. es Uzbekistānā pirms ieiešanas mošejās dabūju vilkt nost apavus.. Mošejas grīdas bija izklātas ar tepiķi, kur iezīmēti tādi kā mazāki tepiķīši, kur musulmanim ir vietiņa lūgšanai.. Apavi bija jānovelk arī telpā, kur tika uzglabāts viens no pasaulē vecākiem Korāniem. Tās citu tautu dzīves īpatnības īstenībā ir tas, kas padara katru ceļojumu par kultūras vēstures stundu un aizraujošu piedzīvojumu :)