Pēdējais ieraksts no Bangkokas

Aizkavējies izraksts no draugu sarūpētā Moleskine ceļojumu pierakstiem par mūsu Taizemes brauciena pēdējo dienu.

Tomēr labi, ka nolēmām Bangkokā atgriezties mazliet ātrāk. Paguvām izdarīt tās lietas, kuras sākumā paveikt īsti nesanāca. Pēc tajiešu masāžas ar kuģīti aizbraucām līdz ķīniešu kvartālam. Mazliet apmaldījāmies šauro ielu labirintos, bet ātri vien atradām pareizo virzienu, kur tajiešu un latīņu burtus uz bodīšu un ēstuvju nosaukumu izkārtnēm sāka papildināt arī ķīniešu hieroglifi – pietiekami ilgi ejot šajā virzienā, var nonākt līdz Wat Traimit templim. Tajā atrodas pasaulē smagākā un lielākā Budas statuja no tīra zelta, kas sver aptuveni 5,5 tonnas!

Ķīniešu kvartāla pārtikas tirgus bija viens liels haoss – ja pircēju plūsma ierauj tevi straumē, kas neticami ātri paskrien garām daudzajiem cūku ādu “čipšu” maisiem, uz āķiem uzkārtajām vistām un kaudzēs sakrautajiem augļiem, tad apstāties pie kāda no stendiem bez pūļa piekrišanas un labvēlības ir praktiski neiespējami. Vienā no šādiem stendiem pašā dziļumā izvietojies ķīniešu nūdeļu restorāns. Šeit ēdienu nosaukumi oficiantes atnestajā ielaminētajā ēdienkartē angliski nebija tulkoti, un arī pati oficiante diez ko daudz angliski nerunāja. Vienojāmies par nūdeļu zupu ar pīles gaļas gabaliņiem. Mmmm, bija tiešām gardi! Lokālie ēdājie pie blakus galdiņiem mūs paslepus vēroja, bet brīdī, kad saprata, ka ar ķīniešu kociņiem esam “uz tu”, viņu interese par mums noplaka.

Un tad beidzot notika TAS – ceļā no viesnīcas pie Onda mums nepaveicās ar taksistu. Pirmās mašīnas šoferis vispār nevarēja saprast, kur mēs vēlamies nonākt. Bangkoka ir tik liela, ka ne katrs taksists pārzina pat lielākās pilsētas ielas un zina, kā uz tām nokļūt. Pēc nelielas apspriešanās izkāpām no mašīnas, vēl pat neizkustējušies no vietas, un iesēdāmies nākamajā auto. Šis puisis pat mācēja runāt angliski, taču mēs drošības pēc tāpat piezvanījām Ondam, lai viņš šoferim ceļu no centra līdz savām mājām pastāsta dzimtajā valodā. Jā, viss esot kārtībā, takstistam uz tās pašas ielas dzīvojot draugs, viņš zina, kur jābrauc. Vienīgi kā jau darba dienas beigās, esot jābrauc pa maksas šoseju, citādi būs jānīkst pa sastrēgumiem vismaz divas stundas. Labi, brauksim ar! Drošības pēc telefonā ieslēdzām GPS sistēmu, lai pārliecinātos, ka patiesi tiekam vesti pareizajā virzienā. Tā arī bija līdz brīdim, kad attapāmies jau kādus 7 kilometrus aiz sava galamērķa.

Taču taksists mūsu iebildumos neklausījās. Viņš joprojām absolūtā pārliecībā par savu taisnību klāstīja, ka viņam uz On Nut ielas dzīvojot draugs un tieši turp viņš arī mūs vedot. Kad kļuvām jau pavisam nemierīgi, taksists lika, lai vēlreiz piezvanām Ondam. Tam sekoja pāris minūtes ilgs dialogs tajiešu valodā, kura beigās, kā mums pēc tam pastāstīja Onds, taksists esot pavisam skumji izdvesis kaut ko līdzīgu Shit happens… un nometis klausuli neatvadījies. Samaksājām tikai par pareizajā virzienā nobrauktajiem kilometriem, taksometrs piestāja gandrīz pilnībā sastrēgušās astoņu joslu maģistrāles malā un pameta mūs likteņa varā. Tā nu  mēs ar visām lielajām somām pārkūlāmies pāri astoņām joslām, iesēdāmies nākamajā taksī un 10 min. laikā nonācām līdz Onda mājai.

VakariņasOnds bija ļoti priecīgs mūs atkal satikt. Mūsu atkalredzēšanos nolēmām nosvinēt kādā restorānā pavisam netālu no lidostas. Šajā bufetē ar zviedru galda principu par fiksētu 190 batu (3 latu) maksu  mums beidzot bija iespēja izmēģināt tradicionālo tajiešu ēst gatavošanas veidu – metāla trauku, kas uzlikts uz oglēm, lai uz tā augšējās daļas varētu cept gaļu, bet sānu daļā vārīt zupu. Pēc pamatīgās izēšanās, Kaspars visiem knēveļiem, kas pie blakus galda bija svinējuši kādas meitenes dzimšanas dienu, pie saldējuma ledusskapja trauciņos ieķeksēja pa saldējuma bumbai, jo viņi tik dziļi nevarēja aizsniegties. Šī procesa gaitā mazie atkal metās pie faranga izjautāšanas pēc pilnas programmas. Vērojot šo ainu, Onds man izstāstīja, kāpēc tajieši ārzemniekus dēvē par farangiem. Tajiešu valodā par “farang” tiek saukts guavas auglis. Pirmoreiz ieraugot ieceļotāju ādas krāsu, tajieši tos nodēvējuši šī augļa vārdā tā mīkstuma gaišās krāsas dēļ.

Mēs tā aizsēdējāmies, ka knapi paguvām uz savu lidmašīnu. Lidostas muitā vēl saņēmām PVN kompensāciju par iegādāto fotoaparātu, kas bija ātrs un nesāpīgs process. Lai gan PVN Taizemē tāpat ir tikai 7%. Onds solīja pie mums atbraukt jau šovasar. Turēsim īkšķus par to, lai viņam piešķirtu atvaļinājumu. Šoreiz galīgi nav sajūtas, ka kaut kas būtu beidzies un tādēļ nav arī īsti skumji. Gluži pretēji – tagad mēs jau zinām, ka katra mūsu ceļojuma beigas īstenībā ir jauna ceļojuma sākums (gluži rainisks formulējums). Ar tādu domu atgriezties mājās ir krietni vieglāk.

Lasīt citus ierakstus par Taizemi →

Apskatīt brauciena fotogaleriju →

Iesaki citiem:
  • Twitter
  • Facebook
  • draugiem.lv

1 komentārs: “Pēdējais ieraksts no Bangkokas

  1. Olga

    Prieks, ka Moleskine tiek izmantots :) un vispār – ielūkošanās Ekspotīcijā ir kļuvis jau par ikdienas rituālu! Aizraujošus ceļojumus – jums, interesantus rakstus – mums :)

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *