Pastkartes uz mājām

Tikko nopirkām pastkartes sūtīšanai uz mājām. Tajās stāstīsim jums, ka pasaule joprojām mēdz sadoties rokās, lai jums palīdzētu, ja jūs patiešām kaut ko vēlaties. Tā liek jums atšķirt ceļvedi tieši tajā vietā, kur aprakstīts viens no retajiem zemes virsū atlikušajiem paradīzes gabaliņiem, un aicina jūs turp doties. Tā atgriež atpakaļ piestātnē jau izbraukušu kuģi, lai jūs tajā varētu iekāpt. Pasaule spēj visu, ja vien jūs patiešām kaut ko vēlaties.

Kā lai jums pastāsta, kur esam nonākuši, ja šobrīd jūs par pašsaprotamiem uzskatāt drēgnus laikapstākļus, smagus mēteļus un slidenas ielas? Te, Ko Tao salā, visu dienu spīd saule, darbs lielai daļai iedzīvotāju ir niršanas stundu pasniegšana tirkīzzilajos ūdeņos, bet vakarus var īsināt, iekārtojoties šūpuļtīklā pie iedegtas kerasīna lampiņas un klausoties līča šalkšanā kopā ar cikāžu ritmisko strikšķināšanu. Vai viens cilvēks savā prātā vispār var vienlaicīgi savietot abas šīs ainavas?

Vakar jau no paša rīta ar autobusu devāmies uz Bangkoku. Šoreiz pārmaiņas pēc autobuss bija ļoti moderns un ātrs. Ļoti sapriecājāmies, kad arī vilciens no Bangkokas stacijas smagi izkustējās precīzi biļetē norādītajā laikā, plkst. 14.47.

Vēl gaidot stacijā vilcienu, bijām sazvanījuši nakts kuģīša Čumpona-Ko Tao sala organizatorus, lai rezervētu sev vietas uz vienpadsmitiem vakarā. Bijām lasījuši, ka dažreiz gribētāju pārcelties uz salu pa nakti ir tik daudz, ka visiem nepietiek vietas. Sarunājām arī, ka ap desmitiem vakarā Čumponas stacijā mūs kāds sagaidīs un nogādās līdz piestātnei.

Tomēr brauciena laikā tapa skaidrs, ka arī šis vilciens, neskatoties uz laicīgo izbraukšanu no Bangkokas, atpaliks no sava grafika. Turklāt ar laiku kavēšanās tikai pieauga – ap desmitiem līdz stacijai bija palikuši vēl veseli 50 km. Vilciens Čumponā piestāja tieši vienpadsmitos.

Izkāpjot uz perona, cerīgi vērāmies apkārt tumsā un ieraudzījām, ka pie stacijas izejas mūs joprojām, kā sarunāts, gaidīja sirms vīrs ar lapiņu rokās. Žigli lecām viņa mazā braucamrīka kulbā un, motoram skaļi rībot gandrīz pa visu miegaino pilsētu, ātri traucāmies uz 15 kilometrus attālo piestātni. Tur ieradāmies tieši brīdī, kad kuģītis bija tikko izkustējies. Ieraugot mūs, kapteinis grieza stūri apkārt, un ar kādu piekto reizi viņam beidzot izdevās kuģīti pievirzīt tik tuvu piestātnei, lai mēs pa šauru tiltiņu varētu uzkāpt uz klāja.

Ieejot kuģīša telpās, atklājās, ka tas ir preču kuģis, kurš tikai tā starp citu pārvadā arī pasažierus. Skats, kas pavērās mūsu acīm, ļoti atgādināja filmās redzēto par nelegālo imigrantu transportēšanu – mazā telpa bija no vietas noklāta ar dermantīna matračiem, uz kuriem samiegojušies un izpūruši cilvēki bija divos stāvos krustām-šķērsām sagūlušies rindu rindās un pat ejās. Gulētāji bija izkārtojušies arī uz kuģīša klāja pa tiešo zem zvaigžņotajām debesīm. Viļņu šūpu ieaijāti, pārguruši, bet priecīgi aizmigām uz mums izbrīvētā matrača, lai pēc sešām stundām pamostos jau šeit, Ko Tao salā.

Lasīt citus ierakstus par Taizemi →

Apskatīt brauciena fotogaleriju →

Iesaki citiem:
  • Twitter
  • Facebook
  • draugiem.lv

3 komentāri: “Pastkartes uz mājām

  1. Ivars

    kuģītis izklausās ļoti forši! kā jūs to atradāt, ja pasažierus tikai tā starp citu pārvadā?

    un kāds būtu bijis plāns B, ja kuģis jau gabalā būtu?

  2. Ekspotīcija Post author

    Lai arī cik jocīgi tas nebūtu, kuģītis bija minēts abos ceļvežos. Tas kravu pārvadātājiem ir papildu bizness jau vairāku gadu garumā. Glābšanas vestes uz kuģa arī bija, tikai nav zināms, vai pietiekamā skaitā :)
    Plāns B bija atrast kādu, kas aizgādātu uz piestātni, jo pusnaktī uz salu dodas līdzīgs kuģītis, vienīgi to pa dienu neizdevās sazvanīt un uz tā vietas nebija garantētas.
    Plāns C – atrast naktsmājas Čumponā un no rīta uz salu doties ar ekspresi. Brauciens ar to esot kādas 3-4 reizes ātrāks un, protams, arī atbilstoši dārgāks.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *