Ekspotīcija

“Ir tikai trīs lietas, kas var noiet greizi,” sacīja Filips. “Jūs varat pakrist, priekšlaicīgi apstāties vai arī jau gaisā jums var piemesties jūras slimība.” Viņa palīgs pieāķēja rozā sēdeklīša jostas pie izpletņa stiprinājumiem un tandēms bija gatavs. “Nu, vai ir bail?” viņš šķelmīgi jautāja. “Nebaidies, tu tagad esi drošās rokās. Mazās, bet drošās.”

Mans čīliešu instruktors patiesi nebija ražens augumā, tomēr viņa balss bija skaļa un pavēloša. “Kusties man līdzi, nāc šurp, tā, labi, tagad stāvi!” tā dārdēja man aiz muguras. Jau pēc mirkļa viņš veica izpletņa pārbaudi un mēs sajutām spēcīgu rāvienu, kad vējš spēji piepūta lielo neilona pusmēnesi mums aiz muguras. Gaisa straume bija tik spēcīga, ka mēs sākām atmuguriski slīdēt pa granti. “Galvenais ir neatraut kājas,” es pie sevis atkārtoju Filipa instrukcijas, nepamanīdama, ka savā centībā esmu sākusi tupties. “Netupies, celies kājās, netupies!” abi vīrieši sāka brēkt katrs savā valodā un manas kājas acumirklī paklausīja.

Bet laika atpūsties nebija, pirmajam pārbaudījumam uzreiz sekoja nākamais – jāskrien, līdz zem kājām pazūd zeme. Biju jau trīs reizes redzējusi, kā to darīja citi tandēmi, taču asinīs tik un tā iešļācās prāva adrenalīna deva. Pēc mazliet neveiklā sākuma biju nolēmusi vismaz šo uzdevumu izpildīt godam, taču izpletnis jau bija uzsēdies uz siltā gaisa plūsmas un mani centieni paskriet beidzās ar enerģisku kāju kūļāšana gaisā.

Sev aiz muguras jutu mazliet satrauktu instruktora dīdīšanos, kamēr pelēko smilšu kalns zem manām kājām kļuva arvien tālāks. Pēc mirkļa intruktors atslābinājās, atļāva man izvilkt savu rozā sēdeklīti un jau daudz draudzīgākā tonī vaicāja, vai viss kārtībā. “Jā, es māku lidot!” es izsaucos spāniski. Vīrs sirsnīgi nosmējās un norādīja uz mākoņiem, kurus jau bijām sasnieguši.

Ikike ir viens no galvenajiem paraglaidinga centriem visā Dienvidamerikā. Pilsēta atrodas pašā Klusā okeāna krastā, bet austrumos tā beidzas ar milzīgu kāpu un smilšu kalnu grēdu. Šāds ģeogrāfiskais novietojums to padara īpaši piemērotu planēšanai gaisā, izmantojot karstās gaisa plūsmas no sakarsušajām smiltīm un siltos vējus no okeāna. Tā ir arī viena no retajām vietām visā pasaulē, kur paraglaideriem atļauts lidot virs pilsētas.

Kamēr Ikike nevar lepoties ar īpašu šarmu vai pievilcību, augstu gaisā tomēr var pamanīt vairākas lietas, kas mazliet atkausē sirdi pret industriālo ostas un vara raktuvju strādnieku pilsētu. Piemēram to, ka gandrīz visām mājām ir vienādi salmu krāsas jumti, kas izskatās kā daudzi kopā saausti labības lauki, un to, ka šoseja no pilsētas pāri kalnam izvijas kā sprigana čūska.

Taču, ja sev lieku reizi neatgādina, ka lido ar izpletni, sajūta ir gluži kā vērojot pilsētu pa lidmašīnas logu – planēšana ir mīksta un nesteidzīga. “Kad esi gaisā, aizmirsti visas problēmas, kas tevi moka uz zemes,” teica Filips, kad braucām ar mikroautobusu uz lēkšanas vietu. Jau pacēlusies gaisā, es iedomājos, ka tam vēl var piebilst: “Un atceries, kā ir sapņot,” jo sajūtas ir uz mata tādas pašas kā lidojot pa sapņiem. Bērnībā es miegā bieži lidoju, taču, kā tieši es varēju zināt, kā tas ir – lidot, man ir liels noslēpums.

Pēc 15 minūšu lidošanas sāka tirpt kreisā kāja. Vēl pēc brīža sāku šaubīties par to, vai mani apgalvojumi, ka nesirgstu ar jūras slimību, maz ir patiesi. Mazliet arī sala plaukstas, pārējo pasargāja speciāls termotērps. Jautāju instruktoram, cik augstu esam. 700 metri. Nezin kādēļ šķita, ka esam krietni augstāk, taču jau vēlāk, uz zemes esot, man pastāstīja, ka mēs no visiem tandēmiem esam uzlidojuši visaugstāk.

Kā sajutis manu mirkļa diskomfortu, instruktors nokomandēja pievilkt kājas. “Mēs lidosim pāri pilsētai,” viņš paskaidroja. Aiz muguras palika lielā Drakona kāpa, no akmeņiem saliktās atzīšanās mīlestībā, grausti un degošās piepilsētas izgāztuves. Mēs laidāmies pāri pilsētai – daudzstāvu ofisa ēkām, maģistrālēm un grabošajiem autobusiem, kas noteikti bija baltos formas tērpos ģērbušos skolēnu pilni. Vēl tikai loks virs okeāna, kurā peldējās vientuļa jūras lauva un augstajos viļņos kārpījās daži sērfotāji.

Mēs laidāmies lejup. Arī piezemējoties esot jāskrien, bet, kamēr es par to domāju, mēs abi ar instruktoru jau bijām mīksti nostājušies smiltīs, vienkārši piezemējušies un palikuši stāvam, un izpletnis kā pārsprādzis balons sabruka mums pie kreisajiem sāniem. Mūsu trajektorijai sekoja arī Kaspara un Filipa tandēms, taču viņu piezemēšanās nebija tik gluda – pēdējā mirklī viņus pārsteidza pretvējš un abi sabruka uz dibena, izpletnim veļoties pāri galvām.

Sajūsmā par šādām izdarībām no otra pludmales gala acumirklī atļepatoja mazs zelta retrīvers un ar visām četrām metās iekšā jezgā, laizīdams Kaspara seju un pagalam sapīdamies izpletņa striķos. Kucēnam pakaļ atskrēja arī saimnieks un, kamēr mēs visi gardi smejāmies, mans instruktors pakoja izpletni un vaicāja, kāds ir mans augums: “Metrs astoņdesmit?” Kad apstiprinoši māju ar galvu, viņš apbrīnā pievilka apakšlūpu. Tad arī pamanīju, ka pārējie jaunieši jau kādu brīdi uz mums gaidīja pie auto.

Lai gan mums tas likās pašsaprotami, tikai 10% gadījumu tandēmi piezemējas pludmalē. Mums paveicās, stāstīja Filips, uzņēmuma īpašnieks, kas pats ir no Šveices. Pārvācies uz Dienvidameriku, jo te ir labvēlīgāki apstākļi lidošanai nekā viņa dzimtenē. “Te mēs varam lidot katru dienu, ja vien vēlamies,” viņš skaidroja. Savu karjeru sācis Riodežaneiro, bet pēc ielas bērnu uzbrukuma autobusā, nolēmis pārvākties uz kādu mierīgāku vietu un izvēlējies Čīli. Pastāstījām viņam, ka arī mēs gribējām lēkt Rio, bet tas nebija iespējams, tādēļ mazliet mainījām savu maršrutu, lai atbrauktu uz Ikiki. “Liktenis,” mēs smējām, kamēr mikroautobusā sakāpa trīs no piecām Filipa meitām.

Kā jau šādos liktens izspēlētos jokos gadās, Filipa paraglaidinga skola atradās divu minūšu brauciena attālumā no mājas, kurā bijām apmetušies. Kad atgriezāmies, Zatina sāka gatavot pusdienas un mazie pa vienam sāka atgriezties no skolas. Viss bija kā parasti, taču mēs bijām mazliet citādi – ar putna pieredzi mūsu atmiņā un apņemšanos to kādreiz atkārtot vēlreiz.

*Es ticu, ka varu lidot (no angļu val.)

• ← Atvadas un jaunas tikšanās
• Atgriešanās →