Dīvānu sērfotāji ciemos pie mums

Mēs paši esam “dīvānu sērfotāji” jau vairāk nekā piecus gadus. Ar couchsurfing.org projektu iepazināmies pirms mūsu pirmā patstāvīgā ceļojuma uz Spāniju 2005. gada vasarā, un kopš tā laika esam aktīvi šīs ceļotāju kopienas biedri. Tomēr dažādu iemeslu dēļ mūsu pieredze līdz šim bija aprobežojusies vien ar regulāru nakšņošanu uz citu dīvāniem ārzemēs un periodisku pastaigāšanos pa vecpilsētu ar sērfotājiem, kas atbraukuši uz Rīgu.

Sākumā mums savu māju kā jau studentiem nemaz nebija, bet vēlāk, kad ievācāmies paši savā miteklī, tas izrādījās tieši tik liels, lai tajā ērti uz nakšņošanu varētu iekārtoties tikai divi cilvēki – tas ir, mēs paši. Taču līdz ar visu mūsu 100 dienu ceļojuma laikā saņemto dienvidnieku labsirdību un bezizmēra viesmīlību nāca dzelžaina apņēmība beidzot nodot ceļotāju rīcībā arī savu dīvānu, lai arī cik mazs tas nebūtu. Tā nu kopš augusta pie sevis mājās esam uzņēmuši jau astoņus sērfotājus no piecām dažādām valstīm.

Patiesības labad gan jāsaka, ka mūsu “dīvāns” nemaz nav dīvāns. Ņemot vērā mūsu dzīvokļa īpatnības, nolēmām pagaidu gultasvietu ceļotājiem iekārtot virtuvē. Virtuves galdu pārvērtām par saliekamu/nolaižamu pie sienas, lai uz grīdas būtu vairāk vietas gulēšanai. “Cenu klubā” nopirkām divus piepūšamus matracīšus, kas laikam domāti izmantošanai pārgājienos, bet tikpat labi noder arī viesu izguldīšanai virtuvē. Savos couchsurfing.org profilos nomainījām dīvāna pieejamības statusu uz “Yes” un sākām gaidīt…

Karolīna un Viktors no Polijas

Pirmie ciemos pieteicās pāris no Gdaņskas. Viņu pieteikums bija ārkārtīgi personisks, abi bija tikko uzsākuši sērfotāju gaitas un tādēļ potenciālos izmitinātājus izvēlējās ar lielu rūpību. Nosūtījām viņiem detalizētu norādījumus par to, kā pie mums nokļūt, un savstarpēji apmainījāmies ar tālruņu numuriem. Karolīna un Viktors nevarēja precīzi pateikt, cikos viņi ieradīsies, jo uz Latviju brauca ar autostopiem no Kaļiņingradas. Pirmā ziņa pienāca piecos vakarā: “Joprojām esam Lietuvā, ja pāris stundu laikā neizdosies noķert mašīnu, nakšņosim teltī un atbrauksim rīt.” Pēc pusotras stundas tomēr abi ziņoja, ka izdevies nostopēt smago mašīnu, kas Rīgā varētu būt ap deviņiem vakarā.

Deviņos vakarā Karolīna piezvanīja, lai paziņotu, ka abi jau brauc pie mums ar mikroautobusu. “Jūs taču dzīvojat Jūrmalā, pareizi?” viņa priecīgi vaicāja. Lieki piebilst, ka mēs nedzīvojam Jūrmalā. Mēs dzīvojam Rīgā, Pārdaugavā, kas varbūt ir salīdzinoši tuvu Jūrmalai, tomēr atbraukt pie mums ar Jūrmalas virziena mikriņu galīgi nav iespējams.

Kā vēlāk noskaidrojām, maršrutnieka vadītājs, uzzinādams par pārpratumu, esot ieteicis abiem braukt ar viņu līdz galapunktam Jūrmalā (nieka 20 minūtes), tur visi esot draudzīgi gaidījuši līdz mikriņš piekāpis pilns ar pasažieriem (vēl pusstunda) un tad 40 minūtēs tikuši līdz Rīgai, kur vadītājs esot abiem palīdzējis iekāpt pareizajā maršrutniekā un nav licis maksāt par biļeti. Tā nu mūsu pirmie sērfotāji pie mums ieradās tuvu pusnaktij.

Karolīna un Viktors bija priekšzīmīgi ciemiņi. Godīgi sakot, mums palika iespaids, ka vakaros viņi pa virtuvi pārvietojās uz pirkstgaliem un savā starpā sarunājās čukstus. Taču pa to laiku, ko pavadījām kopā, viņi paguva mums pastāstīt daudz kā interesanta – gan par Karolīnas arhitektūras studijām Sīrijā, gan par saviem stopēšanas piedzīvojumiem, gan par to, ka Rīgā uzbraukšana uz Zinātņu Akadēmijas jumta tūristiem maksā (NB!) 2 latus. Otrajā vakarā mēs ilgi spēlējām galda spēles un dzērām vīnu, bet jau nākamajā rītā abi devās Juglas virzienā, lai tur nostopētu kādu auto, kas devās Tallinas virzienā.

Sāra no Spānijas

Sāru izglāba brālis, jo vienīgā atsauksme Sāras profilā bija tieši no viņa. Normālos apstākļos mēs, iespējams, būtu Sārai atbildējuši nē. Taču Sāra ir spāniete un mēs jau bijām paguvuši tik ļoti sailgoties pēc spāņu valodas…

Atšķirībā no poļiem, Sāra ceļu pie mums atrada itin viegli, un starp mūsu mājām un lidostu paguva vienu stundu pavadīt arī pilsētas centrā. Kopš mirkļa, kad viņa pārkāpa mūsu mājas slieksni, mēs nespējām rimties runāt. Bija silts augusta vakars, Sāra atveda kastīti aveņu, mēs bijām sacepuši picu un atkorķējuši sarkanvīnu. Sarunas raisījās kā matu pīnes, mēs jaucām valodas un tēmas, ne reti viens otru pārtraucot teikuma vidū un saprototies no pusvārda.

Sāra pati jau pāris gadus dzīvo Berlīnē, bet šoruden uzsāks darbu kā brīvprātīgā Turcijā. Pirms pārcelšanās uz Stambulu viņa bija devusies apciemot vecākus Andalūzijā, un lidojums no Turcijas uz Spāniju ar pārsēšanos Rīgā izrādījās vislētākais. Jau nākamajā rītā pēc kopīgām brokastīm Sāra devās uz lidostu, bet mums palika sajūta, ka šo meiteni mēs kādreiz noteikti satiksim atkal.

Klāra no Vācijas

Klāra atbrauca ar autobusu no Tallinas un ilgu laiku mēs nevarējām saprast, no kurienes viņa īsti ir un kur tieši bijusi sava ceļojuma laikā, jo Klāra runāja kā pelīte – maz un klusi. Ar laiku gan izdevās noskaidrot, ka viņa pati nāk no Berlīnes, bet viņas tēvs dzīvo Zviedrijā, un Klāra viņu bija apciemojusi. Visam pa virsu viņa bija iekārtojusies darbā par auklīti Bristolē, Lielbritānijā un pirms došanās peļņā reizē ar tēva jaunās ģimenes apmeklēšanu bija nolēmusi arī mazliet paceļot pa Ziemeļeiropu. Taču, ak, neraža, īsi pirms brauciena tā samīlējusies, ka ceļojumu nācies pāris reizes pārtraukt, lai uz nedēļas nogali dotos atpakaļ uz mājām Berlīnē.

Ak, jā, Klārai ir 20 gadi un viņas mugursoma bija lielāka par viņu pašu, jo tajā viņa bija sakrāmējusi visu savu iedzīvi, ko plānoja ņemt līdzi uz Bristoli. Rīgā viņa bija tikai caurbraucot, jo galamērķis bija Kauņa, kurā viņu gaidīja Ryanair reiss uz Berlīni. Klāru mēs kā savu jaunāko māsu adoptējām uz vienu vakaru. Kopā izstaigājām Vecrīgu, izmirkām lietū, pagatavojām kartupeļus ar sēņu mērci un sarīkojām melnbaltā kino vakaru, kas viņai ļoti gāja pie sirds, jo kādu dienu viņa cer uzsākt kino režijas studijas, un mēs zinām, ka viņai tas noteikti izdosies.

Rianna un Tižs no Nīderlandes

Ar jauniešiem no Nīderlandes, šķiet, mums tā arī līdz galam neizdevās atrast kopīgu valodu. Rianna runāja daudz un viņai par visu bija viedoklis, savukārt Tižs runāja tikai tad, kad Rianna bija izgājusi no istabas. Abi pārspīlēti daudz un ilgi mazgājās dušā un ēda tikai mūsu pārtiku. Īpaši viņiem garšoja arbūzi, Nīderlandē tik lielu un saldu arbūzu neesot.

Laikam tie ir mūsu vienīgie un galvenie iespaidi, jo kopā ar viņiem nepavadījām pārāk daudz laika. Sarunājām tikties uz pastaigu centrā pirms mūsu abu došanās uz teātri, bet bijām sajaukuši, kurā dienā paredzēta izrāde, un beigu beigās uz centru nebraucām. Holandieši, savukārt, pēc mūsu ziņas saņemšanas nolēma vakaru savrupi pavadīt kinoteātrī, bet jau nākamajā dienā ar autobusu devās uz Siguldu.

Ians no Lielbritānijas

Brīdī, kad saņēmām Iana vēstuli, skaidri zinājām, ka mums šis puisis noteikti jāizmitina – pārāk daudz kopīgu interešu un aizraušanos, lai viņa pieteikumu ignorētu. Ians pie mums atbrauca tajā pašā dienā, kad aizbrauca holandieši. Iepriekšējo nakti viņš bija pavadījis viesnīcā, jo palikt pie mums viņš bija pieteicies krietni vēlāk nekā pāris no Nīderlandes.

Pēdējā augusta svētdienā, kad Ians ieradās, lija, iespējams, šogad stiprākais lietus. Ielas pludoja un pa sava dzīvokļa logu nevarējām redzēt tālāk par kaimiņu māju. Ārā bija knapi 13 grādi. Taču Ians savā vēstulē rakstīja, ka viņš savu ceļojumu notekti grib sākt ar izpeldēšanos Baltijas jūrā. Un tā mēs arī darījām.

Kad lietus bija mazliet pierimis, mēs trijatā devāmies uz Vakarbuļļu pludmali, pārģērbšanās kabīnei par jumtu uzlikām attaisītu lietussargu un tad vieglā riksītī skrējām peldēties. Ūdens, kā tas nereti gadās vasaras beidzamajās dienās, bija krietni siltāks par gaisu. Pēc atsvaidzinošās peldes visi satuntuļojāmies siltās jakās un caur rūgti smaržojošu priežu mežu devāmies mājās, kur Ians ar līdzpaņemtajām garšvielām uzmeistaroja zaļo tajiešu kariju, ko tagad gatavojam vismaz reizi nedēļā.

Mēs daudz runājām par Iana neparasto darbu – viņš ir krupjē kazino. Patiesībā gan viņš ir web-dizaineris, taču dižķibeles ietvaros arī Ians tika “optimizēts” un tagad strādā ar Birmingemas noziedzības karaļiem un azartspēļu atkarībniekiem. Pāris mēnešu laikā viņš jutās par cilvēku rasi ļoti daudz kā jauna uzzinājis.

Ians līdz šim ir bijusi mūsu pozitīvākā un interesantākā izmitināšanas pieredze, taču jāņem vērā, ka patiesībā visi mūsu ciemiņi mums sagādāja pozitīvas emocijas un lika uzzināt daudz kā jauna. Tagad, kad abi esam pilnībā atgriezušies darbos, laika kvalitatīvai viesu uzņemšanai, protams, ir mazāk, tomēr esam apņēmības pilni to turpināt (tuvākajā laikā uzņemsim ciemos arī sērfotājus no Krievijas). Jo ceļotāji, kas ierodas mūsmājās, mūs iedvesmo. Skatāmies uz viņiem un priecājamies par to, ka cilvēki joprojām ceļo un dodas pretī saviem sapņiem. Ticiet mums, ar šo sajūtu ir ļoti viegli inficēties!

Iesaki citiem:
  • Twitter
  • Facebook
  • draugiem.lv

2 komentāri: “Dīvānu sērfotāji ciemos pie mums

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *