Ekspotīcija

Otrajā naktī Hanojā gulējām jau gandrīz bez mulsinošiem pārtraukumiem, kad nakts vidū pēkšņi šķiet, ka ir jau jāceļas, un sajūta ir kā pēc labas diendusas. 6.50 atkal iezvanījās telefons – nospriedām, ka kāds no iepriekšējiem iemītniekiem ir ieprogrammējis uz šo laiku modinātāju. Numuriņā bija veseli divi telefona aparāti – viens pie gultas, bet otrs tualetē blakus podam.  Kaut kāda loģika tajā visā noteikti bija. Visam pa virsu pēc atslēgu nodošanas ar rācijas palīdzību tika norīkots personāls, kas zibenīgi ātri pārbaudīja, vai tik tiešām neesam kaut ko izdzēruši no minibāra. Droši vien mūsu noraidošā atbilde neizklausījās gana pārliecinoši.

Turpmākās četras stundas mēs pavadījām ceļā uz piekrasti, no kurienes devāmies dienu ilgā izbraucienā ar kuģīti pa Halongas līci. Tas slavens ar neparastajiem klinšu veidojumiem, kas no ūdens iznirst kā zaļi akmens stabi. Kopā līcī ir aptuveni divi tūkstoši šādu saliņu, kas komplektā ar zilzaļo jūras ūdeni nodrošina iespaidīgus skatus, pateicoties kuriem Halongas līcis iecelts par vienu no septiņiem jaunajiem pasaules brīnumiem.

Pirmās pāris stundas ceļā pagāja, vērojot aiz mašīnas loga notiekošo – daudz rīsu lauku ar strādniekiem tajos, dažādas tirogtavas un, protams, līdzbraucēji motorolleristi un velosipēdisti. Savam redzēto motokravu sarakstam pievienojām arī metāla būros sakrautus dzīvus sivēnus (vismaz 15). Beigu beigās es uz mašīnas aizmugurējā sēdekļa pamanījos arī saldi nosnausties.

No mašīnas uzreiz pa taisno kāpām uz kuģīša klāja, uz kura kopā bijām 10 pasažieri – divas argentīniešu meitenes, kas par spīti savam jauneklīgajam izskatam izrādījās mūsu vecumā; holandiešu pāris gados ar diviem dēliem tā ap 30, bet vēlāk vakarā mums pievienojās franču pāris, kas atšķirībā no pārējiem bija paņēmuši trīs dienu tūri un, kad ieradāmies, līcī bija pavadījuši jau divas dienas.

Holandieši bija ļoti vērsti uz komunikāciju un jau pirmajās piecās minūtēs klātesošos bija iztaujājuši par daudzām dzīves gājuma detaļām. Mātei par visu bija viedoklis un viņa nepārtraukti jokoja, pati par saviem jokiem ļoti skaļi smejoties. Kā vēlāk izrādījās, viņa bija atradusi savam raksturam ideāli piemērotu profesiju, proti, kļuvusi par zobārstu – droši vien viņa ar saviem pacientiem runāja un jokojās caurām dienām, kamēr viņi sēdēja pretī ar atvāztu žokli un pretī nevarēja pateikt ne vārda.

Tā nu mēs visi kāpām uz klāja, kur ap mums acu mirklī vismaz pieci apkalpes locekļi sāka iepriekš labi ietrenētu riņķa danci, droši vien uz mata tādu pašu, kādi tajā pašā brīdī tika atkārtots vēl vismaz 20 citos kuģīšos un arī mazliet lielākos kruīza kuģos, kas pameta piestātni vienlaicīgi ar mums.

Mūsu gids bija pajauns puika vārgā Hungs, kas ne īpaši labi runāja angliski un acīmredzot tieši šī iemesla dēļ savu sakāmo mēdza atkārtot divreiz. Hungs mums ar ļoti nopietnu sejas izteiksmi izrādīja apkārtnes karti un pastāstīja par plānoto maršrutu. Šķita, ka brauciens ieplānots ar nakšņošanu tā iemesla pēc, lai mēs varētu apskatīt arī visattālākās salas un nostūrus un pagūtu ieraudzīt pēc iespējas vairāk. Liels bija mūsu pārsteigums, kad jau pēc divu stundu brauciena bijām (līdz ar visām pārējām 20 laivām) ieradušies uz pirmo un galveno apskates vietu –  alām, ko gadu tūkstošos lietusūdens bija izgrauzis kaļķakmens klints iekšpusē, un Hungs mums teica, ka pie tām arī pavadīsim nakti.

Pašas alas bija diezgan iespaidīgas, ar skaistiem akmens veidojumiem, ko vjetnamieši savā centībā pilnīgi lieki nolēmuši izgaismot ar dažādu krāsu gaismiņām. Tomēr atmosfēru krietni pabojāja daudzie tūristu pūļi un Hunga bērnišķīgais stāstījums, kas aprobežojās ar uzskaitījumu par to, ko tik nevar saskatīt dažādajos akmens veidojumos – kāds tur reiz ieraudzījis gan Budu, gan sievieti ar bērnu, gan pūķa asti, par bruņurupučiem un citiem dzīvniekiem nemaz nerunājot. Beigu beigās holandiešu kundze neizturēja un skaļi pateica to, ko klusībā pie sevis droši vien nodomāja daudzi: „Ja uzpīpētu zālīti un te kādu laiciņu pasēdētu, tad droši vien akmeņos ne to vien ieraudzītu.” Šķiet, Hungs mazliet tā kā apvainojās par šo piezīmi.

Kopš tā brīža mani uzstājīgi vairs nepameta sajūta, ka tūristus uz šiem atrakciju kuģīšiem uzskata par tādiem kā bērnudārzniekiem, kuru interese beidzas līdz ar dažu skaistu bilžu uzņemšanu, pāris amizantu figūru atpazīšanu klintīs (piemēram, vai varat iedomāties, ka viena no saliņām pa gabalu atgādina tējkannu?) un labi piestumtu vēderu. Šķiet, tiešo šo iemeslu dēļ divās stundās tikām atvizināti uz galveno atrakciju vietu un tur tikām turēti atlikušās 19 stundas, kuru ietvaros mūs izguldīja privātās kajītēs, daudzas reizes pabaroja (taisnības labad gan jāatzīst, ka baroja tiešām labi) un vienubrīd pat lika noskatīties, kā kuģīša personāls no dārzeņiem veido ziedus ēdiena dekorēšanai (tas tiešām bija mulsinoši un neveikli).

Bet es nedusmojos, nebūt ne, jo daba tur patiesi bija brīnumskaista. Žēl, ka mūsu gids un daudzi citi vietējā tūrismā iesaistītie cilvēki nesaprot, ka ar to pilnībā pietiek, ka tas, kas viņiem jau ir, nav jācenšas padarīt vēl pievilcīgāks ar dažāda veida uzlabojumiem – tādiem, kā uz vienas no salām iemitināto pērtiķīšu ģimeni, ko barot tūristiem, vai  spilgtu krāsu apgaismojumu. Pietiktu jau ar to vien, ka viņi mums atvēlētajā laikā nobrauktu pēc iespējas lielāku attālumu.

Galu galā pat laikapstākļi, kas tradicionāli netiek uzskatīti par labāko laiku apmeklējumam, mūsu pieredzi patiesībā padarīja pavisam īpašu. Migla, kas ieskāva klintis, šai vietai piešķīra mazliet mistisku noskaņu. Itin viegli varēja iztēloties, ka atrodamies kādā pasaku valstībā, kur aiz kuras katras klints pēkšņi skatam varētu pavērties elfu karaļvalsts vai kāda cita pasakaina vieta. Spriediet nu paši:

Nākamās dienas rītā pēc kāpiena kādā no klintīm, uz kuras izveidots skatu laukums, iepazināmies tuvāk ar francūžu pāri. Mūsu minējums par to, ka viņi nav ieradušies vis pāris nedēļas ilgā atpūtā, izrādījās pareizs. Abi izceļojušies pa Jaunzēlandi un Āzijas dienvidiem teju trīs mēnešus un rītvakar lido mājup. Atlikušo ceļu līdz piestātnei pavadījām sarunās par ceļojumiem un ļoti priecājāmies par šo satikšanos.

Bet nu jau esam mērojuši piecas stundas ilgu ceļu tālāk uz dienvidiem. Tās ir vēl piecas stundas tuvāk saulei un siltumam, un gaisa temperatūra no Hanojai šobrīd raksturīgajiem 20 grādiem pakāpusies vēl par pāris grādiem.

• ← Pirmās dienas Vjetnamā
• Vjetnama: Izbrauciens pa rīsu laukiem un skrējiens džungļos →