Operas apmeklējums Romā – pa smalko!
Ceļojot ar mugursomām, tik reti gadās izvilkt no tām kādu svinīgāku apģērba gabalu (parasti nekā tāda nemaz nav līdzi) un apmeklēt saviesīgus pasākumus, tādēļ vēlējāmies šo tradīciju reiz lauzt. Atzīsimies, ka neesam lieli operas pazinēji, tomēr viena no galvenajām asociācijām ar Itāliju mums ir fakts, ka tā ir operas dzimtene. Tādēļ, domājot par lietām, kuras vēlamies pieredzēt Itālijā, mūsu saraksta augšgalā ierindojās operas apmeklējums.
Gatavojoties braucienam, noskaidrojām, ka krāšņā Teatro dell’Opera di Roma augustā, protams, ir slēgta, tomēr pēc mākslas izslāpušie vasaras mēnešos var apmeklēt brīvdabas izrādes Karakallas termu drupās. Turklāt tieši laikā, kad plānojām būt Romā, tur bija paredzēta “Aīdas” iestudējuma pirmizrāde. To uzzinājuši, pāris dienas pirms došanās ceļojumā iegādājāmies biļetes internetā (cena – sākot no 25 eiro).
Operas apmeklējuma vakarā mūs pēc intesīvās pilsētas apskates dienas bija pārņēmis patīkams nogurums. Bijām paguvuši ieturēt vieglas vakariņas Alfija dzīvoklī un pārvilkt līdzpaņemtos “vakartērpus”. Kad iznācām no metro, debesis virs Romas jau krāsojās ceriņkrāsas toņos un gaisa temperatūra bija negribīgi noslīdējusi zem 30 grādiem. Savu ikvakara kora mēģinājumu jau bija sākušas cikādes, bet paši romieši nesteidzīgi nodevās tradicionālajam passegiata (pastaigas) rituālam zem saulē nogurušajām priedēm. Vakars solījās būt brīnišķīgi skaists.
Nolēmuši Romā apmeklēt brīvdabas operas izrādi, mēs patiesībā nošāvām divus zaķus ar vienu šāviņu, jo papildus izrādei varējām apskatīt arī Karakallas termas (Terme di Caracalla) – sena romiešu atpūtas kompleksa drupas. Tūristiem to apmeklējums parasti maksā 6 eiro, bet dodoties uz koncertu, to apskate ir bez maksas.
Trešā gadsimta sākumā apbūvētajā, 11 hektārus plašajā teritorijā reiz bija izvietotas vairākas publiskās pirtis un vingrošanas zāles, atpūtas telpas un pat bibliotēka. Mūsdienās skatuve tiek uzcelta pašā drupu pakājē un vakaros tās tiek īpaši izgaismotas, tādēļ nav grūti iedomāties, ka priekšnesums tiek vērots daudzus gadu simtus senā pagātnē. Starp citu, tieši uz Karakallas termu skatuves pirms 20 gadiem kopīgā kocertā pirmoreiz vienojās leģendārie tenori Lučāno Pavaroti, Plasido Domingo un Hosē Karerass.
Bet mēs savu Karakallas termu apmeklējumu sākām ar ielavīšanos pavisam modernā ballītē “Aīdas” pirmizrādes viesiem. Staigājot pa pasākuma teritoriju, pamanījām, ka košumkrūmu ierobežotā laukumā labajā pusē aiz skatuves zolīdi itāļu kungi uzvalkos un dāmas glaunās vakarkleitās vadīja saviesīgas sarunas pie vīna glāzēm un uzkodām. Ziņkārības vadīti, gājām tuvāk, jo pieļāvām iespēju, ka tas ir visiem apmeklētājiem paredzēts pasākums, ko uzsauc izrādes sponsors Citroen.
Vairākas reizes apgājuši apkārt nelielajam zāles pleķītim, tomēr sapratām, ka tajā tiek ielaisti tikai viesi ar īpašiem ielūgumiem. Taču, brīdi tur uzkavējušies, ievērojām, ka daudzi pasākuma dalībnieki iziet no ierobežotās teritorijas, lai netraucēti uzsmēķētu, un tad dodas atpakaļ pa sānu ejām, nevis centrālo ieeju. Vai izmantot šo izdevību un joka pēc ielavīties ballītē?
Mēs minstinājāmies labu brīdi, taču vienā no šādām reizēm pēkšņi sajutāmies kā smalkas spiegu filmas varoņi un, sirdīm pukstot arvien straujāk, sadevāmies rokās un neuzkrītoši pievienojāmies kādai viesu kompānijai, kas pa spraugu dzīvžogā devās atpakaļ pie savām dzērienu glāzēm. Protams, acumirklī šķita, ka visi viesmīļi mūs vēro un tūlīņ, tūlīņ ar kaunu izraidīs, tomēr patiesībā neviens mums nepievērsa īpašu uzmanību. Paņēmuši dažas uzkodas, mēs drudžaini vērojām apkārtni. Vai kāds to pamanīja? Vai viņi nojauš? Galva bija jautājumu pilna. Tomēr jau pēc dažām minūtēm atskanēja zvans, kas aicināja ieņemt vietas skatītāju rindās, un mēs bijām atpestīti paši no savas pārdrošības.
Ar skaļu adrenalīna šalkoņu ausīs mēs pievienojāmies viesu pūlim, kas devās pasākuma norises vietas virzienā. Pagājuši garām meitenēm, kas pārbaudīja ielūgumus uz VIP ballīti, un nonākuši drošā attālumā no viņām, mēs beidzot varējām izplūst nevaldāmos smieklos par savu nelielo blēdību. Ielavīšanās smalkajā pre-party beigu beigās izvērtās par vienu no spilgtākajām atmiņām no operas apemklējuma vakara.
Protams, arī pati opera bija iespaidīga, tomēr jāatzīst – vakara gaitā secinājām, ka Latvijas Nacionālās operas apemklēšana pat tikai vidēji reizi gadā tomēr ir mūs mazliet izlutinājusi. “Aīda” uz Karakallu termu skatuves bija klasiski ieturēts itāļu operas priekšnesums, kurā saturs dominēja pār formu. Turklāt grūti bija samierināties ar faktu, ka abas jaunaves – Aīdu un Amnerisu – izrādē atveidoja dāmas ap 50. Tomēr otrajā cēlienā atskanot Aīdas slavenā marša melodijai, publika sastinga mēmā sajūsmā un tam beidzoties nespēja rimties aplaudēt.
Pārtraukumā apmeklētāji steidzās pie bufetes, lai iemalkotu dzirkstošo itāļu prosecco par 10 eiro par glāzi, uz kailajiem dāmu pleciem gozējās pērles un Valentino melno vakarkleitu knapās lencītes, daži apmeklētāji savā starpā sarunājās krievu mēlē…
Bet mēs klusībā to visu vērojām no malas un pie sevis priecājāmies, ka beidzot mums bija izdevies kādā ceļojumā no mūžīgajām trekinga zandalēm pārkāpt nospodrinātās kurpēs un baudīt vienu no klasiskās mākslas formu virsotnēm – operu tās dzimšanas vietā, Itālijā!
Lasīju un tāda sajūta bija, it kā būtu ielavījusies ar jums tur. :)
Kas jums ticēs… Tiešām nav bildes “nospodrinātās kurpēs?”