Piezīmes no Londonas
Pa dienu strādāju Rīgā, bet vakarā jau ēdu picu Londonā… Tā tagad šķiet tik tuvu, ka nejūtos pat kā uz ārzemēm atbraukusi. Tādēļ šoreiz nebūs stāstu par konkrētām vietām un lietām, bet drīzāk par mirkļa sajūtām, kas mani piemeklē, kārtējo reizi atgriežoties šajā pilsētā.
Autors: Diāna
Londonā nav iespējams justies vientuļam. Šī pa ilgiem laikiem ir pirmā reize, kad ceļoju viena, taču es absolūti to neizjūtu. Ar mani visi runā – sākot ar latviešu kundzīti lidmašīnā, kas 2 stundu laikā izstāstīja visu savu viesstrādnieces dzīves stāstu, turpinot ar melnādainu puisi autobusā un beidzot ar vīrieti, kas stāvēja aiz manis rindā Marks&Spencer, kad pirku sev pusdienām salātus. Tā šeit ir pašsapotama lieta – pajautāt, kā iet, vai viss kārtībā, un tad jau katra paša ziņā ir izlemt, vai ielaisties dziļākā sarunā un sirds kratīšanā vai tomēr ne.
Vēl Londonā ir ļoti grūti justies kā tūristam. Lai arī kādā krāsā ir tavi mati vai āda, lai arī kāds ir tavs apģērbs, izskats vai akcents, ar to palīdzību būs ļoti grūti pievērst apkārtējo uzmanību. Multikulturālisms te ir norma. Kad rāmi pastaigājos gar Temzas dienvidu krastu, iejukusi dažādo seju pūlī, pie sevis prātoju, ka vienīgais, kas mani nodod, ir fotoaparāts. Ik pa laikam to ieslēpu somā un tad klusībā priecājos par to, ka apkārtējie nemaz nenojauš, ka neesmu londoniete. Un vai tad tas mazliet nav katra ceļotāja sapnis – kļūt vietējo acīs par savējo?
Un vēl, protams, nevaru nepieminēt citu spilgtu Londonas iezīmi – cilvēku ģērbšanos. Un nevis kategorijās “stilīgi/nestilīgi” (par to ir atsevišķs stāsts), bet gan vienkārši “laikapstākļiem piemēroti/nepiemēroti”. Šī ir vienīgā pilsēta pasaulē, kur man blakus gadījies redzēt vīrieti T-kreklā un sievieti ziemas mētelī; kur pie knapiem padsmit grādiem meitenes turpina pa peļķēm slāt iešļūcenēs, apsteidzot dūnu jakās satuntuļojušos aziātus. Taču, vai par to maz ir jābrīnās, ja šeit cilvēki ir arī iemācījušies savienot tādas lietas kā baltas krosenes un melnus, iestērķelētus uzvalkus? Laikam jau tomēr ne. Varbūt man pa šīm dienām arī izdosies mazliet izārstēties no latviskās apsēstības ar apģērbu (ļoti ceru, ka tas notiks pirms ieplānotā šopinga).
Kopumā Londonā viss kā parasti, un mani jau atkal mazliet pārņem tā glauni kosmopolītiskā sajūta, kas šai pilsētai tik ļoti raksturīga. Un kā gan citādāk var justies, ieturot pusdienas ar skatu uz Bigbenu, apmeklējot “karstāko” fotoizstādi Eiropā un vakarā atgriežoties mājās pie Tower Bridge? Šodien tiekos ar Ianu, kas augustā bija Rīgā un pavadīja pie mums divas dienas. Būs interesanti.
Lasīt citus ierakstus par Londonu →
Apskatīt brauciena fotogaleriju →
Ui, mīļā, es jau te 8 mēnešus un aizvien nevaru pierast pie baltām krosenēm un kostīmiem/uzvalkiem. Bet, ja britu vīrietis, esot žaketē, apsien šalli ap kaklu, tad nozīmē, ka ir iestājies rudens :)
Ļoti līdzīgas sajūtas un novērojumi pārņēma arī mani, apmeklējot Londonu martā – cilvēki maiciņās un ziemas jakās :) Man arī patīk atgriezties jau apmeklētās pilsētās un ikreiz atklāt kaut ko jaunu, īpaši tik lielās un kontrastainās kā Londona.
Ō, jā, atceros, ka sēdēju metro un lūrēju uz cilvēku apģērbiem. Es, satuntulējies jakā ar šalli un cimdiem, man blakus zaķēni plānās baletčībās, tunikā ar īsāmrokām… brrrr. Nezsaprotu, kā viniem tas izdodas. Varbūt tāpēc, ka metro ļoti silti un pa ielām staigā maz?