Ekspotīcija

Mīļie lasītāji, jel piedodiet, ka tik maz rakstām par savu ceļojumu, taču šoreiz kā vēl nekad katru reizi, kad beidzot tiekam pie datora un interneta, gribas darīt kaut ko citu. Un darīt tiešām ir ko! Taču detalizētas ceļojuma piezīmes garo pārbraucienu laikā ar autobusiem tiek iemūžinātas melnajā kladītē (gluži kā lidmašīnas “melnajā kastē”) un, ja viss veiksies tā, kā iecerēts, tad kādu dienu mēs tās jums prezentēsim jau citā formātā. Bet šoreiz ieraksts, kam patiesībā bija jātop jau pirms kāda laika.

Rit 26. mūsu ceļojuma diena un nu mēs jau vairākkārt esam sastapušies ar grūtsirdību, ar kuru līdz galam tomēr nebijām rēķinājušies, gatavojoties šim braucienam. Atvadas. Protams, mēs iedomājāmies, ka būs smagi ceļojuma beigās, kad nāks apjausma, ka lielais piedzīvojums ir beidzies, taču atvadas, izrādās, mūs gaida aiz katra stūra. Atvadas no vietām un lietām un visskumjākās – atvadas no sastaptajiem cilvēkiem.

Pirmās atvadas, protams, bija no Rio – pilsētas, ar kuru mums izveidojās diezgan sarežģītas attiecības. Vienu dienu tā mūs bezgala mīlēja, citu dienu spēra ar kāju pa pakaļu. Ļoti gribējām tajā piedzīvot slaveno tandēma lēcienu virs pilsētas no “Pedra Bonita”, bet dienā, kad beidzot bijām gatavi to darīt, pludmale, kurā pulcējas paraglaidinga un hang-gliding instruktori, bija tukša un vietējo pludmales kiosku pārdevēji mums centās ieskaidrot, ka uz lekšanu jāgaida pāris dienas.

Ar salauztu sirdi nolēmām mainīt savu lokācijas vietu, lai no rītiem un vakaros nepaietu tik daudz laika sabiedriskajā transportā, un pārcēlāmies dzīvot pie puiša pilsētas centrā. Taču, salīdzinot ar Rafaelu un Elbu, mēs šo puisi īsti neinteresējām, bet patiesības labad jāsaka, ka viņu, šķiet, neinteresēja nekas – arī viņa divi kaķi un to izraisītā smaka dzīvoklī. Sazvanījāmies ar instruktoriem un noskaidrojām, ka kaut kādu aizliegumu dēļ lēkšana varētu atsākties pat tikai pēc nedēļas.

Vakarā beidzot uzbraucām Cukura kalnā (Pão de Açúcar) un, ieņēmuši labāko soliņu uz skatu platformas, vērāmies blāzmainajā saulrietā virs pilsētas un iežogotajā Kristus statujā tam priekšā. Apkārtējo balsu internacionālajā murdoņā malkojām brazīļu alu un pie sevis atvadījāmies no pilsētas, jo zinājām, ka laika trūkuma dēļ nevaram atļauties tajā pavadīt vēl nedēļu, gaidot lēcienu atsākšanos. Nākamajā rītā, nespēdami saprast, kur palicis mūsu hosts, uzrakstījām viņam atvadu zīmīti un atstājām to uz galda kopā ar dzīvokļa atslēgām.

Mūsu ceļš tālāk veda uz Ilha Grande jeb burtiski “Lielo salu”. Ostas pilsēta, no kuras uz salu atiet kuģītis, ir aptuveni 2,5 stundu brauciena attālumā no Rio, taču vienīgais kuģītis uz salu ir 8 no rīta. Lai izvairītos no celšanās 4 no rīta, uz ostas pilsētiņu nolēmām aizbraukt iepriekšējās dienas vakarā. Rafaels bija ieteicis palikt pa nakti pie Alešandra – aktīva dīvanu sērfotāja, kas savos 46 gados nolēmis noskriet maratonu.

Alešandrs mums atsūtīja īsziņu ar pieturas nosaukumu, kurā mums jālūdz šoferim mūs izlaist. Ak, kā mēs visi maldījāmies, domādami, ka autobusa šoferim ir jāzina pieturu nosaukumi savā maršrutā! Mūsu izsēdināšanas jautājuma risināšanā iesaistījās gandrīz visi autobusa pasažieri un rezultātā no autobusa tikām izlaisti tikai tad, kad tas bija apmetis apli galapunktā un devās atpakaļ Rio virzienā.

Alešandrs bija tieši tas, kas mums bija vajadzīgs pēc saldsērīgajām atvadām no Rio – pats pozitīvisma iemiesojums. O, un viņa brīnišķīgā māja pakalnā ar skatu uz okeānu un flīzēm no 60-ajiem, tā mūs apbūra! Kamēr uz plīts sautējās ratatujs, piepildīdams ar saldu dārzeņu smaržu visu māju, mēs malkojām brazīļu baltvīnu un, fonā skanot bossa nova ritmiem, runājām par dzīvi, vēsturi un ceļošanu. Nākamajā rītā, zālei smaržojot, izbridām rīta rasu un jau pēc pāris stundām bijām Ilha Grande.

Uz kuģu piestātnes mūs aplenca jaunieši ar dažādiem naktsmāju piedāvājumiem, taču mēs tikai pateicāmies un apņēmības pilni izpētīt piedāvājumu un cenas pašu spēkiem, devāmies arvien dziļāk Abrao ciematā. Tomēr karstums un mugursomu šķietami pieaugošais svars tomēr darīja savu un nākamajā reizē, kad jau ciematā mūs uzrunāja kāda sieviete un aicināja nākt apskatīties viņas “pousadu”, piekritām un devāmies viņai līdzi.

Mums par pārsteigumu piedāvātā istabiņa tiešām izrādījās īsta “pousada” – neliela piebūve pie īpašnieku ģimenes nama pašās ciemata dzīlēs. Arī apkārtnē lielākoties bija tikai salas vietējo iedzīvotāju mājas, bet no mūsu terases pavērās skats uz stāvu mežu vienā no salas kalnu pakājēm, bet virs tā tikai debesis, zilas-zilas debesis. Uz četrām dienām mēs tikām uzņemti Katarinas ģimenē, abas ar sirmo māti gādāja par mūsu labklājību no rīta līdz vakaram un uz atvadām sirsnīgi sabučoja uz abiem vaigiem.

Pārvarēdami pēkšņo laiskumu, jau vakarā nolēmām izmēģināt gājienu pa vienu no vienkāršākajām salas pārgājienu takām. Ilha Grande ir sala bez automašīnām, uz tās ir tikai daži valdības iestādēm piederoši auto, bet vietējie iedzīvotāji pa salu pārvietojas pa takām vai ar laivu palīdzību.  Ejot pa taku, uzgājām dažas pludmales, bijušā karantīnas ēka (lai izvairītos no slimību ievešanas uz salas, kādreiz tajā pāris nedēļas bija jāuzturas uz salas atvestajiem vergiem), akvedukts, kas joprojām darbojas, un dabisks saldūdens baseins nelielas upes ceļā.

Ūdens baseinā bija dzidrs un atsvaidzinoši vēss, tā sākumā bija neliels ūdenskritums, bet peldvietai apkārt – necaurredzams tropu mežs ar palmām un mūžzaļiem kokiem, kurus apskāva liānu un  vīteņaugu siena. Un apkārt vairs neviena cilvēka, vien daži vāverpērtiķi. Taču pēc peldes uz kādas informatīvās plāksnītes izlasījām, ka šī peldvieta agrāk izmantota kā vergu mazgāšanās vieta. Melnādainie baros sadzīti baseinā kā lopi, bet to kājām piesieti akmeņi, lai vergi nevarētu aizbēgt. Pēkšņi šī vieta ieguva pavisam citu skanējumu.

Taču āķis nu bija lūpā un mūsu vēlme doties pārgājienā kādā no salas garākajām un sarežģītākajām takām arvien pieauga. Nākamajā dienā, lai saprastu, kuru salas nostūri vēlamies izpētīt pašu spēkiem, devāmies organizētā braucienā apkārt salai ar laivu. Lai salai apietu apkārt ar kājām, ir nepieciešamas 7 dienas, bet ar ātrgaitas laivu to var izdarīt vienā dienā, pa ceļam piestājot salas glītākajās pludmalēs, lai sauļotos, peldētos un snorkelētu.

Mums sava ziņā šī bija otrā iespēja izdarīt to, ko savas vieglprātības dēļ nevarējām izdarīt Taizemē – kārtīgi izpētīt salas zemūdens pasauli. Zivju nebija daudz, taču to atsvēra koraļļi, melni jūras eži un daži neparasti zemūdens radījumi. Un trešajā pludmalē, kad citi snorkelēšanai jau bija atmetuši ar roku, notika kas brīnišķīgs – starp piekrastes akmeņiem, pilnīgi vienaldzīgs pret cilvēku klātbūtni, peldējās vientuļš jūras bruņurupucis. Brīžiem tas piepeldēja tik tuvu, ka šķita, viņš mūs pēta un ziņkārīgi ieskatās acīs, bet tas pagriezās, mazliet paairējās un izbāza galvu virs ūdens, lai iekamptu svaiga gaisa devu.

Tā kā izbrauciena laikā bija izdevies vairāk vai mazāk apskatīt visas salas pludmales, uz kurām ved takas no galvenā ciema, nolēmām, ka jākāpj ir Pico de Papagaio jeb Papagaiļa virsotnē, salas otrajā augstākajā kalnā, kas ir gandrīz 1 km augsts. Jau pie brokastu galda apjautājāmies Katarinai, vai varam vajadzīgo taku atrast dziļāk ciematā. Katarina atbildēja apstiprinoši, bet piebilda, ka mums būtu tomēr labāk aiziet uz tūrisma informācijas centru, pirms ejam, jo taka esot grūta.

Mēs, protams, tikai pasmaidījām par pārspīlēto gādību, apāvām trekinga apavus, uzsmērējām maizītes, paņēmām līdzi somā ūdens filtru un devāmies ciema dzīlēs. Bet ceļš drīz vien apmeta cilpu un atgrieza mūs Abrao centrā. Sākām prasīt ceļu vietējiem. Drīz vien divi vīri izrādīja dikti lielu satraukumu par mūsu vēlmi doties Papagaiļa kalnā bez gida, tas esot pārāk bīstami. Taču mēs apņēmības pilni devāmies tālāk.

Visbeidzot pašas takas pakājē apjautājāmies par virzienu divām vecākām kundzēm, kas sāka aktīvi žestikulēt, nosauca mūs par “mīļajiem bērniem” un gluži vai lūdzās, lai nekāpjam kalnā vieni paši – tas esot ne tikai grūti, bet arī bīstami, mēs varot nomaldīties un, šķiet, piebilda arī, ka reiz kāds uz takas esot nomaldījies un nav varējis atrast ceļu atpakaļ 3 vai 4 dienas. Lustīgās kundzītes ieteica iet tajā pašā virznienā, bet doties pa taku uz Dois Rios pludmali.

Kļuvām domīgi, taču interese par ārkārtīgi sarežģīto taku arvien pieauga. Nolēmām aiziet vismaz apskatīties, vai tiešām ir tik traki, kā stāsta. Lielajā satraukumā gandrīz paskrējām garām takas sākumam. Patiesibā par taku to nosaukt bija grūti – tie bija no ceļa gandrīz nesaredzami daži stāvajā, mālainajā kalna virsmā iemīti pakāpieni, kurus tālāk skatam aizsedza biezs tropu mežs. Zīme pie takas sākuma vēstīja, ka ceļš no ciema līdz virsotnei un atpakaļ ir aptuveni 12 km garš un tā veikšanai nepieciešamas 6-7 stundas un ka gājiens noteikti jāpabeidz pirms tumsas iestāšanās. Tā kā bija jau 10 no rīta, bet tumsa gandrīz acumirklī uz salas iestājās uzreiz pēc 18, lēmums bija jāpieņem ātri.

Labi, uzkāpsim pirmo kilometru un tad lemsim, vai nav par grūtu. Ja kādā brīdī šaubīsimies par to, vai taka ir skaidri saredzama, iesim atpakaļ. Pēc pirmajām 10 minūtēm kāpšanas pa taku, kas kā pakāpieni bija izveidota no akmeņiem un koku saknēm, šķita, ka sirds izlēks no krūtīm. Kāpiens bija ļoti stāvs. Vēl pēc 10 minūtēm sākām nopietni apsvērt iespēju griezties atpakaļ. Taču tad uz takas parādījās citi kāpēji un mums garām pagāja divas amerikānietes ar vietējo gidu priekšgalā. Gids gāja basām kājām un izskatījās pēc vietējā Maugļa, bet abām kāpējām, kas bija gados vecākas par mums, uz pleciem bija krietna izmēra mugursomas. Te nu iedarbojās spīts – ja viņi to var, tad arī mēs to noteikti varam!

Un kā pēc burvju kociņa mājiena vēl pēc 5 minūtēm taka kļuva daudz vienkāršaka un lēzenāka. Virsotnē uzkāpām kopā ar satiktajiem kāpējiem, ieturējām pusdienas, izjautājām gidu par janvārī notikušajiem plūdiem un apmierināti par paveikto un grandiozo skatu no augšas, kāpām lejup. Visu ceļu veicām tieši 7 stundu laikā un vakarā aizmigām kā beigti. Nākamajā dienā vien laiskojāmies vietējā pludmalē un atkal snorkelējām kopā ar bruņurupučiem, kurus, izrādījās, var sastapt ne tikai braucot maksas tūrē.

Un tad atkal atvadas gandrīz ar asarām uz vaigiem no brīnišķīgās salas, kas mūs lutināja ar labiem laikapstākļiem, mieru un klusumu. Bet mēs esam apņēmušies vairs neteikt, ka mēs braucam prom. Tā vietā tagad sakam, ka braucam tālāk!

• ← Rio, o, Rio!
• I Believe I Can Fly →