London, Baby!
Bigbens, sarkanie divstāvu autobusi un krāšņais karaļnams, neapšaubāmi, ir galvenie Londonas zīmogi, taču šoreiz tie mūsu pāris dienu dzīvi Londonā vien skaisti papildināja kā ķirsīši uz kūkas, jo lielāko daļu populārāko apskates objektu jau bijām izzinājuši, viesojoties te iepriekš. Šoreiz Londona mums ir īss pieturas punkts pirms lielā ceļojuma, tomēr galu galā mūsu dzīvošanās šajā metropolē ir izvērtusies diezgan piesātināta.
Sestdiena daudziem londoniešiem ir tirgus diena. Dienu sākām ar ātru gājienu līdz netālu esošajam Borough market, kas ir pārtikas tirgus. Bet kādas pārtikas! Runā, ka te produktus saviem šedevriem nākot iepirkt labākie Londonas šefpavāri. Un ir jau arī ko izvēlēties – franču sieri (ar visiem no tiem izrietošajiem aromātiem), svaiga itāļu maize un augstākā labuma olīvas, pildītas ar dažnedažādām delikatesēm. Labi, ka pirms tam mājās bijām paēduši brokastis, citādāk te nāktos šķirties no paprāvas naudas summas (neskatoties uz pēdējo gadu laikā sarukušo valūtas kursu, Londonā joprojām ir astronomiskas cenas).
Portobello tirgus līdz šim mums asociējās tikai ar Paulo Koelju grāmatu par Portobello raganu, tādēļ šķita, ka tajā būs pilns ar vieda izskata tumšmatainām sievietēm, kas tirgos brīnumzālītes un veselības dziras. Tā, protams, nebija. Portobello ir krāmu tirdziņš, kurā nedēļas nogalē blakus antikvariāta veikaliem savu iedzīvi un mūža garumā krātās kolekcijas (zaldātiņu figūras, vinila plates, vecus žurnālus, pastmarkas u.c.) piedāvā iegādāties kolorīti personāži. Sirmas kundzītes ar spilgti uzkrāsotām lūpām iztirgo savas vecās brošas (īstens vintage, kā tagad moderni teikt modes mīļotāju aprindās), bet jau nākamajā stendā vismaz piecas reizes lētāk var nopirkt šo brošu pakaļdarinājumus no Ķīnas. Tirgus noslēdzās ar dārzeņu un ēdienu stendiem, kur iegādājāmies pārtiku vakariņām.
Tirgus dienu beidzām Camden market – mazo un lielo gotu un panku paradīzē. Šis ir jauniešu tirgus, kurā var nopirkt visu šim dzīvesveidam svarīgāko atribūtiku, nikna izskata drēbes un apavus, kā arī satetovēties, iedzert kādu aliņu vai pakratīt grebeni kādas mazpazīstamas rokgrupas ģitāras pavadījumā vakarā. Mēs gan nolēmām to aizvietot ar Soho apmeklējumu, uz kuru vakarā devāmies ar metro.
Šajā vakara braucienā tad nu vēlreiz pārliecinājāmies par to, ka metro (jeb tube, kā to te pieņemts saukt) ir Londonas asinsrite – dzīva, pulsējoša sistēma, kas uz pāris mirkļiem savieno cilvēkus, kas citādi šajā lielajā pilsētā nekad nebūtu satikušies un, visticamāk, pēc brauciena vienā metro vagonā, nekad arī vairs netiksies. Gluži kā tajās saldsērīgajās filmās par Ņujorku, kur svešinieki, nejaušo satiekoties uz īsu mirkli, iemanās mainīt viens otra dzīvi. Tā, protams, ir banāla atsauce, bet pāris minūtes ilgais brauciens sestdienas vakarā tiešām izvērtās par emocionāli piesātinātu Londonas ainiņu.
Kopā ar mums metro iekāpa iereibušu britu vecpuišu bariņš. Viens no tiem uzsāka sarunu ar man blakus sēdošo puisi ar aziātiskajiem sejas vaibstiem un Londonas ceļvedi klēpī. „Esmu bijis Korejā,” brits sacīja. Visa uzspēlētā bravūra un dzērums acu mirklī bija prom, kad atklājās, ka puisis man blakus patiesi ir no Korejas. Abiem iedegās acis – viens no tiem vairs nebija tikai vientuļš tūrists šajā miljonu pilsētā, bet otrs uz mirkli kavējās atmiņās par sev vien zināmiem piedzīvojumiem citā pasaules malā.
Šajā maģiskajā mirklī gan zibenīgi ielauzās pārējie vecpuiši: „Netici viņam, viņš nekad nav bijis Korejā, viņš atņems visu tavu naudu,” tie gārdza pa visu vagonu. Un lēnām šī nevainīgā ākstīšanās pārņēma gandrīz visu vagonu – cilvēki sāka smaidīt, aplipinādami viens otru, gluži kā mazajos YouTube humora klipiņos. Smaidīt sāka arī man pretī sēdošais melnādainais vīrietis ar diviem aizmigušiem bērniem – pa vienam uz katra ceļgala. Bet tad durvis atvērās, vecpuiši kopā ar citiem steidzīgajiem izvēlās no vagona un kopības mirklis pagaisa – pasažieri atkal ieurbās savās lasāmvielās vai pievērsa skatu reklāmām. Maza epizode no Londonas, kas paliks atmiņā vēl ilgi.
Londonā ir grūti sastapt īstu britu. Lai gan – ko nozīmē “īsts brits”? Tad jau drīzāk var runāt par “īstu londonieti”. Un “īsts londonietis” jau sen nav “īsts brits”. Ar vēstniecības cilvēkiem spriedām, ka aptuveni kādi 30% no visiem Londonas iedzīvotājiem ir imigranti – arābi, aziāti, afrikāņi, austrumeiropieši, latinos. Katrai etniskai grupai te jau izveidojušies savi rajoni, ar saviem veikaliem, ēstuvēm un uzrakstiem uz sienām.
Vakar arī BBC rīta ziņās pa TV stāstīja, ka līdz 2030. gadam imigrantu īpatsvars Londonā varētu sasniegt jau 40%. Un arābu rajonā, kurā vakar iemaldījāmies, lai iepirktu mājās aizmirstos karbona filtrus mūsu ūdens pudelei, uz kādas ēkas sienas pamanījām politiskās reklāmas plakātu, kas vēstīja, ka katru dienu Londonā iebrauc 5000 jaunu imigrantu un aicināja to beidzot apturēt, ieviešot stingrākus likumus. Iespējams, tas būs veiksmīgs sauklis, jo šķiet, ka lielākajai daļai Londonas iedzīvotāju iebraucēji nav īsti pa prātam.
Runā, ka ikdiena Londonas brita sapnis ir sapelnīt pietiekami daudz naudas, lai vecumdienās nopirktu māju ārpus Londonas tādas pilsētiņās, kādas ar acs kaktiņu paguvām apskatīt mūsu izbraucienā svētdien. Tumši brūnu ķieģeļu namiņi ar baltām logu rūtīm un durvīm, apsūnojuši jumti, efejām apskauti pasaku meža koki un grūsnām aitām piebārstītas pļavas.
Arī pašai karalienei ir šāda vieta, kur aizbēgt no pilsētas kņadas – Vindzoras rezidence ar tai pieguļošajiem parkiem, kuros pavasarī uzzied krokusi, narcises un rododendri. Mēs tur bijām mazliet par agru, lai ieraudzītu pils dārzus visā to krāšņumā – Lielbritānijā šogad gluži tāpat kā citur Eiropā šogad ir vēlais pavasaris. Tomēr mežus jau pārklājusi žilbinoši balta sniegpulkstenīšu sega, bet Londonā šur tur ceļmalās uzziedējušas narcises. Tās te aug pieneņu vietā, bet londonieši tās neplūcot (tāpat kā nelasot mežā sēnes un ogas).
Londonas pievārtē ir arī ļoti daudz universitāšu pilsētu – dižciltīgu un bagātu ģimeņu bērni tādās tiek izmitināti, jau sākot no 7 gadu vecuma. Tādās pilsētiņās viņi joprojām staigā tumši zilās skolas formās un pa gabalu mazliet atgādina mazus Harijus Poterus. Satiekot viņus uz ielas, šķiet, ka esi atmests vairākus gadsimtus vecā pagātnē.
Pēc svētdienas pastaigas vakarā dega vaigi. Nevarējām saprast, vai tas no saules, svaigā gaisa vai abiem.
Lasīt citus ierakstus par Londonu →
Apskatīt Londonas fotogalerijas → Londona II, Londona
Patiesi.
Un visas labākās vietas jūs redzējāt.. Nu gandrīz visas. :-)
BRAAAAVO!!
Apsveicu ar atkārtou okeāna šķērsošanu!!
Esmu saviļņots!
tik miiliigi, man ar vienmēr ir tikai London, baby :D nevis atsevishkji vai kā savādāk :D
Londonā būts jau reizes 7as 8as, bet katru reizi jaunas vietas & lietas. parasti nepavelkos uz atgriešanos kaut kur, ja reiz ir iespēja doties citur, bet tā laikam ir viena no retajām vietām, kura man nekad neapnīk. tiem, kurus vairs neuzrunā bigbens un bekingemas pils, rekomendēju svētdienas puķu tirdziņu Columbia Road, kurā var ieķert ne tikai puķes, bet arī dažādus foršus krāmus kāda vietējā garāžā, Holandes parku, kur vāveres ir vēl draudzīgākas un daudz vairāk kā Haidparkā, stilīgo Vivjenas Vestvudas veikaliņu Čelsijā un Agatas Kristi māju turpat netālu Bromptonā, Mežparkam līdzīgo Hampsted Heath, no kura paveras superīgs skats uz Londonu (ne sliktāks par to no Acs panorāmas rata), teātra bāru Cutbar iekš Union Street, kur, ja palaimējas, var satikt Mr Bean vai Džūdu Lovu :) un ja nav jāsteidzas, tad ar autobusu pārvietoties ir ne mazāk aizraujoši kā ar metro – vēl kolorītāka publika un var pieķert vietas, kuras pa metro logu neredzēsi. aich, kā ash sailgojos pēc Londonas :)
Laura, liels paldies par lieliskajiem ieteikumiem! Puķu tirdziņš patiesi bija valdzinošs. Arī mums laikam Londona būs viena no tām vietām, kur atgriezties atkal un atkal.