Ekspotīcija

Gaidot savu kārtu uz Krievijas robežas, satikām lapsēnu, kas nāca diedelēt ēdienu. No zvērēna uzvedības secinājām, ka tas tur ir biežs viesis, turklāt ir pamatīgi izlutināts. Maizi ēst atteicās, bet sieru gan kāri notiesāja un lūkoja, vai dos vēl. Nospriedām, ka ceļš no Rīgas līdz Abrenei vienmēr sevī ietver kādu piedzīvojumu elementu. Reiz mūsu mašīnai bija problēmas ar dzesēšanas sistēmu – dabūjām to ar kūpošu motoru stumt pāri Latvijas-Igaunijas robežai, pa ceļam iedodot robežsargam pases.

Pirmajā atbraukšanas dienā tiek izstāstīti visi tuvākās apkaimes jaunumi un baumas. Interesantākais šīs vasaras notikums ir apjomīga kaņepju audzēšanas rūpala atmaskošana blakus ciemā. Vienu no pamestajām mājām iegādājušies vīri no Pleskavas, vietējiem stāstot, ka gribot tur taisīt alus brūzi. Uzbūvējuši augstu, necaurredzamu žogu un uzaruši visus ceļus, pa kuriem ar braucamrīkiem var nokļūt līdz mājai. Tas viss pierobežas zonā, kuru regulāri apseko robežsargi.

Žoga un neesošo ceļu dēļ, mājai tuvumā neviens nav rādījies. Atklāti esot no helikoptera, no kura ievērotas aizdomīgās siltumnīcas. Cietokšņa ieņemšanai piesaistīti Omon, FSB un visu citu iespējamo Krievijas drošības iestāžu vīri, kas notikumu vietā sabraukuši kopumā ar 7 autobusiem un visus radošos uzņēmējus apcietinājuši. Vienu no vaininiekiem operācijas laikā ar roku dzelžiem esot pieslēguši pie koka un… aizmirsuši. Attapušies tikai nākamajā rītā, kad sapratuši, ka trūkst vienu roku dzelžu (nevis viena “dārznieka”).

Vakarā izmetām loku pa mežiņu un salasījām sēnes. Daudz nav, bet stundas laikā pa visiem viens spainītis piepildīts. Pamatos gailenes, pārējo sēņu mazāk. Šodien iesim uz otru pusi, varbūt būs vairāk. Melleņu un brūkleņu gan pilns mežs, spēj tik lasīt.

• ← Dzeramais ūdens no peļķes
• Meža veltes →