Ekspotīcija

Viens no iemesliem, kādēļ nolēmām uzkavēties Kančanaburi, bija Sai Yok Noi ūdenskritums, kas atrodas 60 km attālumā no pilsētas. Turp izvēlējāmies braukt ar vilcienu pa jau pieminēto Nāves dzelzceļu, šķērsojot arī Kvai upi. Vilciens uz ūdenskritumu dodas trīs reizes dienā, ceļā pavadot aptuveni trīs stundas. Farangiem jeb ārzemniekiem par braucienu jāmaksā 100 bati jeb 1,60 Ls, neatkarīgi no nobrauktā attāluma. Vietējie tiek cauri ar vairākas reizes mazāku samaksu. Šāda cenas diskriminācija tiek pielietota ne vienā vietā vien.

Biļešu pārdevējs stacijas kasē nevarēja izmainīt 1000 batu banknoti. Tā kā līdz plānotajai vilciena atiešanai bija palikušas tikai kādas piecas minūtes, tirdziņā pie stacijas mazliet satraukti meklējām kādu, kas naudu izmainītu. Kā vēlāk izrādījās, satraukums bija pilnīgi lieks, jo vilciens kavējās kādas 45 minūtes.

Tomēr garlaikoties, gaidot vilcienu, mums nemaz nenācās, jo kādi 150 skolēni 8-12 gadu vecumā arī bija ieplānojuši doties ekskursijā uz ūdenskritumu ar to pašu vilcienu. Tā kā daļa no viņiem bija angļu valodas nometnes dalībnieki (par to vēstīja uzraksti uz dažādu krāsu T-krekliem), mēs tikām apsēsti ar lūgumiem aizpildīt viņu “ārzemnieku burtnīcas”, kurās katram vajadzēja ierakstīt savu vārdu, valsti un hobiju. Pēc kādas desmitās burtnīcas parakstīšanas atklājām, ka mazie krāpjas un neuzdod mums burtnīcas sākumā minētos jautājumus angļu valodā. Tad nu sākām viņus izjautāt paši. Daži bija droši un bez grūtībām atbildēja, citi mulsa un vienkārši smaidīja, savukārt mēs uz brīdi sajutāmies kā Holivudas zvaigznes, kas bērneļiem dala savus autogrāfus.

Brauciens ar vilcienu pavēra gleznainas kalnu ainavas aiz loga, brīžam vienā vai otrā vilciena pusē varēja redzēt arī kara laika strādnieku izkaltās klintis. Tā kā Taizemē šobrīd ir sausā sezona, pats ūdenskritums šobrīd noplacis spēkā un, šķiet, varētu būt kādas reizes trīs mazāk iespaidīgs nekā lietus sezonas laikā. Tomēr gandrīz 40 grādu karstumā tāpat bija patīkami ar visām drēbēm palīst zem vēsa ūdens šaltīm un atveldzēties. Atpakaļ braucām ar autobusu, kas līdz Kančanaburi atgādāja trīz reizes ātrāk un divas reizes lētāk nekā vilciens.

Vakarā Ekspotīcijas sievišķā puse viesu nama lapenītē par 200 batiem (aptuveni trim latiem) izbaudīja stundu garu pēdu masāžu. Kas to būtu domājis, ka pēdu masāža sevī ietver arī roku un plecu masāžu! Masāža ir tajiešu ikdienas sastāvdaļa, tādēļ to piedāvā gandrīz uz katras otrās ielas stūra un labas masāžas pamatelementi tiek mācīti jau no mazotnes.

Pēdu masāžas laikā tiek izmantots neliels kociņš, ar kuru tiek spiests uz enerģijas punktiem un vilkts pa enerģijas plūsmas līnijām. Procesa laikā masierīte gan pāris reizes pamanījās parunāt pa mobilo telefonu, taču masāžas kvalitāti tas nemazināja (viņa noteikti to varētu izdarīt arī ar aizvērtām acīm), gluži pretēji – tas visu padarīja mazliet piezemētāku, jo citādi vakara gaiss, upes tuvums un apkārt skanošie vēja zvani tādas masāžas laikā var arī teleportēt citā realitātē.

Lasīt citus ierakstus par Taizemi →

Apskatīt brauciena fotogaleriju →

• ← Lielo, strīpaino kaķu templis
• Sabiedriskais transports →