Vjetnama: Dalība TV raidījumā un izbrauciens ar motocikliem
„My friends, where you from?” uz ielas netālu no viesnīcas pilsētā Huế mūs uzrunā kalsns vīrelis ar dzelteniem darvas pleķiem klātu smaidu. Izdzirdējis vārdu „Latvia”, viņš manāmi apjūk, bet ne uz ilgu laiku. „Look here! I don’t know this Latvia, but here are other people from other country. Look, all like my motorbike tour! All very satisfied and happy!” stiegrainais vīriņš, plati smaidot, nober savu pantiņu. Un patiesi, nez no kurienes viņam rokās pēkšņi uzrodas divas kladītes, kuru mazliet apskretušās rūtiņu lapas rotā sajūsmas pilni teksti dažādās valodās. „Look, all happy, very happy, 110% satisfied! I give you good price! Come!”
Pie bodītes, kurā mēs abi burtiski tiekam vilti iekšā aiz rokas, rēgojas plāksnīte ar uzrakstu „Easy Riders”. Vjetnamā pēdējo gadu laikā saražotas simtiem, tūkstošiem šādu reklāmas izkārtņu, kas vēsta, ka konkrētajā vietā nolīgšanai pieejamas motociklu tūres. Šī pakalpojuma pirmsākumi meklējami Vjetnamas pilsētā Dalatā, kur reiz vietējiem vīriem dzimusi ideja drosmīgākos tūristus apmaiņā pret naudu izvizināt ar saviem braucamrīkiem un labskanības labad nosaukt savu rūpalu slavenās Denisa Hopera filmas vārdā. Bizness gāja no rokas, tādēļ pavisam drīz, gluži kā daudz kas cits Vjetnamā, tas tika neskaitāmas reizes kopēts un atdarināts, un nu vārdu salikums „Easy Riders” kļuvis teju par sinonīmu vārdiem „motociklu tūre”. Tagad, šķiet, katrs otrais sevi cienošs vjetnamietis pašrocīgi to uzšņāpis uz savas sētas un cer uz drīzu peļņu.
Ko dara prātīgi cilvēki, kad viņiem tiek izteikts piedāvājums, kas izklausās pārāk labi, lai būtu patiess? Droši vien pieklājīgi atsaka. Taču šoreiz, skaidri vizualizējuši to, kā jau nākamās dienas rītā dodamies izbraucienā pa grūti sasniedzamām imperatoru kapenēm un budistu lūgšanu vietām, un nokaulējuši cenu līdz 15 dolāriem par personu, mēs tomēr nolemjam riskēt.
Vēlāk vakarā, ieturot vakariņas ar dīvānu sērfotāju Fuongu un viņa paziņu Kuonu, mūs gan sāk mākt nelielas bažas par savu vieglprātību. Abi jaunieši uz vakariņu vietu – vietējo ēstuvi pilsētas nomalē – mūs aizvizina ar motorolleriem un mēs pirmoreiz uz Vjetnamas satiksmi lūkojamies tās dalībnieku acīm. No šī skatu punkta raugoties, tā šķiet vēl haotiskāka, nekā skatoties no malas. Braucamrīku plūsma šķiet pa galam neprognozējama un bīstama. Kamēr Kuona cenšas ar mani uzturēt sarunu, vienlaicīgi manevrējot starp motociklu, velosipēdu un kājāmgājēju straumi, es vairākkārt satrūkstos, jo esmu svēti pārliecināta par sadursmes neizbēgamību. Taču katru reizi Kuona tik nospurdz savus meitenīgos smiekliņus un sadursmes draudi izkūp gaisā kopā ar biezo izplūdes gāžu mākoni.
Kamēr uz vakariņu galda silst plītiņa ar zivju zupu (lẩu cá), Fuonga drauga divpadsmitgadīgais dēls, kas pie mūsu galda pieaicināts valodas prasmes pārbaudes nolūkos, neticami raitā angļu valodā pastāsta par Vjetnamas izglītības sistēmu. Fuongs piestrādā par angļu valodas pasniedzēju un puikas atbildes noklausās ar savaldītu lepnumu.
Vjetnamā bērni skolā mācās 12 gadus, taču mācību nedēļa ir sešas dienas gara. Lielākoties mācības notiek divās maiņās un bērnu skaits klasē ir ap 40. Vispār bērnu un jauniešu Vjetnamā ir ļoti daudz – pēc statistikas datiem aptuveni 65% iedzīvotāju ir vecumā līdz 35 gadiem. Katrā pilsētā, kuru šeit esam apmeklējuši, redzam daudzus specializētos kāzu kleitu un grūtnieču apģērbu veikalus – demogrāfijas rādītāji iet uz augšu, lai gan jau vairākus gadu desmitus Vjetnamā ir spēkā divu bērnu ģimenes politika (par trešo un nākamajiem bērniem ir jāmaksā nodeva valstij).
No kreisās: Fuongs, 12 gadīgais puika, viņa tēvs – TV operators, mazais dēls, Diāna, Kuona
Vakariņu gaitā mums pievienojas arī citi Fuonga draugi un paziņas, un vakars izvēršas neparasti jautrs. Tiekam pat iemūžināti reģionālās televīzijas sižetā par restorānu, kurā ieturam vakariņas. Tā kā pirms gada kas līdzīgs ar mums jau atgadījās Portugālē, nolemjam, ka laikam taču esam īpaši fotogēniski. Šoreiz gan izskaidrojums ir daudz prozaiskāks – lai arī TV pārraide domāta vietējiem iedzīvotājiem, bālādainu cilvēku klātbūtne kādā iestādē Vjetnamā liecina par tās augsto kvalitāti, tādēļ mūsu parādīšanās restorāna TV komandas viesošanās laikā īpašniekam ir kā debesu dāvana. Vēlāk viņš pats, manāmi apmierināts un gandarīts, apsēžas pie mūsu galdiņa un, ne vārda nesacīdams, vien plati smaidot, nosēž labu brīdi.
Viens no vjetnamiešu jauniešu izklaides veidiem ir karaoke dziedāšana uzreiz pēc vakara maltītes ieturēšanas. Arī Huế, kas ir viena no lielākajām Vjetnamas pilsētām, ir daudzi karaoke bāri, taču mēs atrodamies labu gabalu ārpus pilsētas, tādēļ neatliek nekas cits kā, sekojot blakus galdiņu priekšzīmei, uzrīkot improvizētu dziesmu karu turpat restorānā. Nez no kurienes pie mūsu galdiņa uzrodas gan ģitāra, gan mutes sintezators (vai kā nu sauc šo brīnišķīgo mūzikas instrumentu) un mēs tiekam iepazīstināti ar pāris vjetnamiešu tautas dziesmām, uz kurām savukārt atbildam ar „Ai, jel manu vieglu prātu”, kam Fuongs turpat uz vietas izdomā savu aranžējumu.
Nākamajā rītā mūsu nolīgtie motociklu šoferi ir klāt kā likts – precīzi laikā. Tā ir laba zīme, pie sevis nodomāju. Laba zīme man šķiet arī tas, ka pat vēl pirms esam paguvuši uzvilkt ķiveres un uzrāpties pasažieru krēslā, abi vīriņi jau sāk piedāvāt mūs izvizināt arī nākamajā dienā, kad no Huế plānojam doties tālāk uz četras stundas attālo Hojanu (Hội An). „Tas labi, mēs viņiem esam vajadzīgi dzīvi,” es klusībā mierinu savu satrakojušos prātu.
Astoņos no rīta Huế satiksme ir vēl intensīvāka nekā iepriekšējā vakara pulksten astoņos. No visām ielām un vārtrūmēm divriteņu braucamrīki plūst straumēm un saplūst vienā lielā, mutuļojošā motorolleru un mopēdu upē, lai ik pa laikam pie kāda luksofora vai krustojuma negribīgi uzmestu burbuli un tad atkal, haotiski pīpinot, ritmiski rūcot un bagātīgi dūmojot, izšķīstu smalkās straumītēs uz visām pusēm. Gods godam, mūsu šoferi brauc samērā ātri, bet uzmanīgi. Sākotnējais satraukums lēnām norimst. Kad esam izbraukuši ārpus pilsētas un ar 70 km/h stundā traucamies pa nelielu šoseju kalnainā apvidū, skatam paveras zaļi lauki, ko apjož kokosriekstu palmas, vējjakas kapuci sāk pluinīt atsvaidzinošs vējelis un prāts beidzot ļauj braucienu vienkārši izbaudīt.
Dienas gaitā apmeklējot divas seno imperatoru kapenes, kas izbūvētas kā grezni ēku kompleksi ar plašiem parkiem, un četras budistu svētvietas, dēvētas par pagodām, mūsu spriedums ir skaidrs – dzīvo cilvēku mītnes mums tīk krietni labāk par mirušo atdusas vietām. Budistu tempļos jūtamies tāda miera ieskauti, ka nemaz negribas doties prom. Aspēžamies uz Tu Hieu tempļa vēsās flīžu grīdas līdzās pāris citiem lūdzējiem un ļaujamies mūka mantras un vīraka dūmu transam. Turpat tempļa pagalmā mūki iekopuši ziedu un augļu dārzu, kur kuplo orhidejas un mandarīnkoki. Otrā pagalmā saulē izliktas bļodas, kurās drīzajam pusdienlaika mielastam tiek žāvēti simtiem koka irbulīšu. Starp palmu zariem pie tempļa ieejas viens no jauniņajiem mūkiem spēlējas ar mobilo telefonu. Laicīgās izklaidēs pieķerts, viņš vien kautri nosmaida.
Atpakaļceļā mans šoferis no šosejas pēkšņi nogriežas uz šaura zemes ceļa. No motocikla riepām vairoties, nebalsī kladzinot, pa labi un pa kreisi pamūk vistu bars un mēs metam līkumu līkumus starp lauku māju sētām. „This is local road. Country. More beautiful,” paskaidro mans easy-riders. Priekšā uz ceļa pašķiras skolnieku bariņš uz riteņiem, sarkanie kaklautiņi noplīvo vien. Pēc brīža lauku ceļš pārtop par asfaltētu celiņu pie pašām vilciena sliedēm. Rokas stiepiena attālumā uz striķiem izžauta veļa. Pagrieziens, vēl viens un brīnumainā kārtā mēs esam nonākuši atpakaļ pilsētā, tieši savas viesnīcas priekšā. „Happy?! Satisfied?!” mūs tirpina abi vīri, un, atvāzuši dzeltenos zobus viltīgā smaidā, izliekas, ka nevar atrast sīknaudu, lai izdotu mums atlikumu. „Come again tomorrow?”
Super!
Tas TV ieraksts man likās tiešām smieklīgs… nevienu vārdu nevar saprast ko viņi tur murmulēja :) Ķīniski vēl kaut ko varētu apjaust. Un Jūs uzkrītoši arī parādīja vairākas reizes, hehe. Pieļauju, ka tiešām laba reklāma.
Skatoties ierakstu arī uzreiz atcerējos Āzijas ēdienus… ehh, pie mums (Latvijā) kaut kāda figņa tomēr ikdienā tiek lietota.. a tur… visādi dārzeņi un citas garšīgas un labas lietas.
Jā, Āzijas virtuve patiesi ir apbrīnojama. Negribētos gan teikt, ka vjetnamiešiem būtu raksturīgi ēst tikai veselīgas lietas, viņi mēdz arī aizrauties ar ēdiena vārīšanu eļļā, piemēram. Tomēr lielais zaļumu patēriņš droši vien visas negatīvās sekas atsver. Vispār mēs trīs nedēļu laikā redzējām ļoti maz vietējo ar lieko svaru. Un tie augļi! To dēļ vien būtu vērts atgriezties!
Paldies par kārtējo interesanto aprakstu. Kad bijāt Vjetnamā, katru dienu iesāku ar ekspoticija.lv apskatīšanu – vai nav jaunu ziņu.
Sekoju kartē jūsu ceļojumam un domāju, kur konkrētajā brīdī esat :)
Tagad jau domāju, kā nākamgad savā darbu grafikā “izsist logu” ceļojumam uz Vjetnamu. :)
Prieks, ka varam ar saviem stāstiem iedvesmot! Ja saņematies ceļojumam uz Vjetnamu, silti iesakām pie reizes pieķert arī Taizemi, kas turpat blakus vien ir. No citu ceļotāju stāstiem noprotam, ka arī Laosa un Kambodža ir apmeklēšanas vērtas, turklāt pagaidām vēl tūrisma mazāk skartas. Ja ir interese, piesakieties ciemos uz bilžu vakaru, ar lielāko prieku pakonsultēsim! :)
Paldies par interesanto rakstu!
Prieks, ka patīk! Patiesībā šī laikam ir pirmā reize, kad ir gribasspēks un iedvesma ceļojuma stāstu tapināšanu turpināt arī pēc ceļojuma. Pozitīvas lasītāju atsauksmes noteikti motivē turpināt!
Drīz vajadzētu sākt tapināt ceļojumu grāmatu ar vērtīgiem stāstiem un izciliem foto. Bilžu kadri ir tik trāpīgi un kvalitatīvi…
Jau ilgu laiku šo domu apsveram. Kas zina, varbūt drīz tā arī materializēsies :)
Sirdi priecējošs apraksts un acis mielojošas bildes. Paldies!
Jautājums par Vjetnamas ATM – tā ir taisnība, ka tipiskā ATM var izņemt vienā reizē tikai 2 miljonus vietējo naudiņu (~100usd) ? Derētu kāda bankomāta bilde arī … nu tīri lai saprastu, kādās valodās tur vispār ir izvēlne.
Es te iespaidojos no 1 cita foruma rakstiem par Vjetnamu (tieši lēto izmaksu ziņā… [jopcik, 2h iekšējais lidojums par 28Ls (!) (Hanoi-Hue) jau vien liecina par cenām] un gribu braukt !
Izmantojām Techcombank bankomātus. Par maksimālo summu nezinu, bet 8’000’000 VND (jeb ~200Ls) ar reizi atļāva izņemt. Lasījām, ka šie ir vieni no retajiem, kam par izņemšanu netiek piemērota komisijas maksa (no Vjetnamas bankas puses), mūsu bankas komisiju gan neviens nav atcēlis :). Pilsētās manījām regulāri, tie ir balti/sarkanā krāsā, uzmeklē “Techcombank” un redzēsi kā izskatās.
Ja kas, norēķiniem ar karti bieži vien tiek piemērota 3% komisija, izņemot lielajos veikalos, kur tā jau ierēķināta cenā.
Iekšējie pārlidojumi ir ērta lieta. Satiksme uz ceļiem mēdz būt lēna. No Hue uz Hoi An (~130km), šķiet braucām kādas 3.5-4h
Paldies par info! Jā… tā 3% komisija nav diez ko laba… tāds pasākums tika novērots arī šur tur Ķīnā (mazās/šaubīgās bodēs). Šaubos vai tas pat ir īsti legāli.
Banku atradu – //www.techcombank.com.vn
Vēl radās tāds jautājums – vai viesnīcās/hosteļos u.c. naktsmītnēs tiešām jāatstāj pase? Kaut kur lasīju, ka tāda kārtība viņiem esot. Kaut kā diezgan neomulīgi atstāt pasi kaut kur pie kaut kā svešā valstī.
Ķīnā bija tā, ka viesnīcās viesnmēr pase tika nokopēta, bet jāatstāj gan nekur nebija.
Principā, jā – pasi katrā viesnīcā reģistrējoties paņēma. Bet vismaz Hanojā mēs tajā pašā dienā arī paņēmām atpakaļ pie sevis. Ne visās viesnīcās pasi prasījām atpakaļ, bet domāju, ka var sarunāt. Nešķiet, ka tas tik stingri noteikts.
Raksts- super! Neko pielikt ne atņemt, patīk pašam ceļot īpaši vienatnē… (meklēt piedzīvojumus) Es būtu pirmais kas lasītu tavu grāmatu!:)