Ekspotīcija

Atgriezušies pilsētā, klīstam apkārt kā Dieva nepieņemti. Lietus joprojām nav mitējies, nogurums pieņemas spēkā, bet līdz nakts autobusam uz Hue atlikušas vēl sešas garas stundas. „There is nothing to do in Ninh Binh itself,*” bez liekiem izskaistinājumiem mums pavēsta WikiTravel, kad cenšamies apzināt iespējas sevi kaut kā nodarbināt. Kaspars ierosina atrast kādu lielveikalu un iepirkt pirmo mājās vedamo saldumu partiju. Ņemot talkā kafejnīcas wi-fi, uz labu laimi kartē atzīmējam pirmo punktu, kas tiek atrasts pēc atslēgas vārdiem „shopping center”.

Kad, izpeldējuši cauri motorolleru un satiksmes autobusu rēcošajai jūrai, esam nonākuši galamērķī, mums atliek vien pasmaidīt par to, cik rietumnieciski naivs tomēr bijis mūsu domu gājiens. Atzīmētajā vietā ir nevis daudzstāvu tirdzniecības centrs, bet gan tirgus. Skaļš, juceklīgs, smaržīgs un smakojošs vienlaikus, tas acumirklī mūs aprij. Slēgtajā daļā divos stāvos stāvgrūdām pārbāztos stendos juku jukām tiek tirgotas lētas drēbes ar pasaulslavenu logotipu uzdrukām, milzu mīkstās rotaļlietas, trauki, higiēnas un saimniecības preces, savukārt ārpusē pa perimetru turpat uz asfalta viens otram cieši blakus izvietojušies augļu un dārzeņu, kā arī gaļas un zivju pārdevēji. Smidzinot smalkam lietum, savus īpašniekus turpat ceļā malā maina spilgti rozā pūķa augļi, zaļu banānu ķekari, prāvi citronzāles saišķi, dzīvas garneles un pat apsvilinātas suņu galvas, no kurām rēgojas baltu zobu sastingušās rindas.

Protams, vēl vairāk nekā iepirkties mums gribas to visu iemūžināt bildēs. Pēc pāris kadriem mūsu iedzimtā kautrība izgaist, sastopoties ar platiem pārdevēju smaidiem un labprātīgu pozēšanu kameras priekšā. Tikai retā kundzīte noķiķina un aizgriežas prom vai arī apmaiņā pret bildēšanos mēģina mums kaut ko pārdot, kas parasti vainagojas ar panākumiem. Nosauktās cenas par augļiem ir krietni zemākas nekā Hanojā un mēs pat necenšamies kaulēties. Galu galā, cik liels būs mūsu ieguvums, ja par kilogramu banānu tiek prasīti 50 santīmi? Beigās priecīgi ir visi – mēs par bildēm un saldajiem augļiem, pārdevēja par nopelnīto, bet viņas kaimiņienes par aizraujošo šovu. Šajā tirgū, šķiet, ārzemnieki iemaldās gaužām reti, un mēs te jūtamies kā aizraujošas izpētes objekti, ko tirgoņi uzlūko ar neviltotu interesi un sajūsmu. Tirgū pavadām krietnu laika sprīdi un iznākam ārā jau daudz labākā noskaņojumā. Kādā ēstuvē uzpildījušies ar kārtējo sātīgās nūdeļu zupas devu, dodamies uz viesnīcu savākt savas glabāšanā atstātās mugursomas un gaidīt autobusu.

Līdz pat šim brīdim vjetnamieši ir izcēlušies ar ļoti striktu precizitāti laika ziņā, un arī autobuss no Hanojas pienāk uz mata kā solīts pulksten astoņos vakarā. Baltais milzenis ar neona gaismām izrotātiem logiem sāk nelabi taurēt vēl aiz viesnīcas stūra, lai laikus varam sagatavoties lekt tajā iekšā, jo te tas piestāj, tikai garām braucot. Jau pa gabalu ir redzams, ka tas ir kaut kas ģeniāls – šādos guļamautobusos (pazīstamos kā open un sleeping bus) pasažieri trīs rindās un divos stāvos tiek pārvadāti guļus, jo sēdekļi tajos ir izvietoti tā, ka kājas var izstiept zem priekšā esošo pasažieru galvām.

Iekāpjot autobusa salonā, mums liek novilkt apavus un ielikt tos  celofāna maisiņos, ko pēc tam var iebāzt speciālā nodalījumā zem sēdekļa atzveltnes. Pirmā stāva guļvietas ir grīdas līmenī un starp tām ir salikti mīksti paklāji – gluži tādi, kādus skolās fizkultūras stundās izmanto kūleņu mešanai. Tur lielākā daļa vietu jau ir aizņemtas, jo daudzi pasažieri ceļu uz Hue sākuši jau Hanojā, kas ir divarpus stundu brauciena attālumā, tādēļ autobusa pārzinis, izveicīgs vīriņš labākajos gados, ierāda mums vietas otrajā stāvā. Sākumā nelielā apjukumā pat nevaru īsti saprast, kā lai tur uzrāpjos.

Autobusa salons ne tikai izskatās moderns, bet arī ir pavisam svaigs un jauns. Ādas krēsli vēl joprojām smaržo pēc rūpnīcas, bet gaišā salona apdare vēl nav pasažieru roku nodancota. Katram braucējam ir piešķirta arī individuāla plīša sedziņa. Pēc garās un iespaidiem bagātās dienas esmu gatava iekārtoties uz dusu līdz rītam, taču autobusā valda gulēšanai pagalam nepiemērota atmosfēra. Pa visu salonu skaļi dārd jestri vjetnamiešu estrādes ritmi, kas komplektā ar spilgti zilajām un sarkanajām gaismām rada iespaidu, ka atrodamies uz riteņiem braucošā karaoke bārā. Lāgā nelīdz pat Rīgas lidostas aptiekā iegādātie ausu aizbāžņi.

Vispārējā rosība autobusa salonā norimst tikai pirms pusnakts, un man beidzot izdodas aizmigt, lai pēc 12 stundās mērotiem 700 kilometriem pamostos jau pavisam citā Vjetnamas nostūrī – imperatoru pilsētā Huế.

*”Pašā Ninh Binh nav nekā, ko darīt.” (angļu val.)

• ← Vjetnama: Izbrauciens pa rīsu laukiem un skrējiens džungļos
• Vjetnama: Dalība TV raidījumā un izbrauciens ar motocikliem →