Setúbal: klusais maršs pilsētas ielās
Uzvilkti kā stīgas, gatavi kuru katru mirkli lekt kājās. Pār deniņiem notek dažas sviedru lāses, bet viņi tās ignorē. Alus glāzē atšālējies, cigaretes oglīte jau izkvēlojusi līdz pirkstiem. Bērni izskrējuši spēlēties uz ceļa, kur brauc mašīnas. Viņi to neredz, jo skatiens nekustīgi pievērsts vienam punktam. Viņi skatās futbolu. Viņi SPĒLĒ futbolu. Šobrīd katrs sevi cienošs portugāļu vīrietis spēlē Portugāles nacionālajā izlasē un aizstāv savas valsts godu.
Autors: Diāna
Tā vietā, lai sekotu līdzi futbola spēles pārraidei, es nespēju novērsties no tās skatītāju vērošanas. Tas izrādās aizraujošāk par vislabāko teātri. Jūs domājat, ka dienvidu mačo nav jūtu? Šeit, āra kafejnīcā Setubalā, vērojot portugāļu vīriešus, lielus un mazus – visus, kas šobrīd drudžaini jūt līdzi Eiropas futbola čempionāta pusfināla spēlei, var redzēt visu plašo cilvēcīgo emociju gammu – prieku un lepnumu, cerību un bailes, dusmas un izmisumu. Tās ir neskaitāmas gaviles un uzsaucieni, roku mešana gaisā, skaļi aplausi un drūmas nopūtas.
Vērojot to visu, nevilšus aizdomājos, ka Portugālei un Latvijai ir daudz vairāk kopīga nekā sākumā likās un ka visizteiktākā līdzība to starpā ir mūžīgais pabērna sindroms – abas ir vienas no nabadzīgākajām Eiropas Savienības valstīm, kas allaž atrodas savu kaimiņu ēnā. Ceļojot Portugālē, esam paši sev par pārsteigumu atklājuši, ka cenas šeit ir aptuveni tādas pašas kā Latvijā, bet atsevišķas lietas, piemēram, svaigi augļi te maksā pat lētāk. Kopumā dzīves līmenis abās valstīs šķiet līdzīgs.
Tāpat kā latviešu labsajūtu, arī portugāļu lepnumu šobrīd pavisam noteikti ir ievainojusi ekonomiskā krīze. Tomēr, ja Latvijā jau esam pieraduši dzirdēt, ka lietas šajā jomā pamazām virzās uz pozitīvo pusi, tad šeit kopējais noskaņojums liecina, ka krīze vēl ir tikai sākusies. Piemēram, vakar TV ziņās intervētie portugāļi stāstīja, ka šovasar nevarēs atļauties doties pilnvērtīgā atvaļinājumā uz pludmali un ēst restorānos, jo trūkst naudas.
Visbeidzot, arī portugāļiem ir izteikts mazās valsts sindroms. Lai arī kopumā Portugālē ir vairāk nekā desmit miljoni iedzīvotāju, tās teritorija ir tikai pusotru reizi lielāka nekā Latvija. Īpaši grūti samierināties ar mazās valsts statusu portugāļiem ir arī tādēļ, ka kādreiz Portugāle kopā ar savām daudzajām kolonijām, piemēram, Brazīliju un daudzām Āfrikas valstīm, bija viena no varenākajām pasaules karalistēm. Paši portugāļi pat apgalvo, ka „paldies” japāņu valodā – „arigato” cēlies no portugāļu „obrigado”. Protams, tā ir portugāļu lielummānija, nevis fakts.
Bet tagad Portugālei ir tikai viens kaimiņš, un, kā jau tas parasti notiek, šis vienīgais kaimiņš portugāļiem nav īpaši mīļš (vai redzat paralēles?). Spānija ir mūžīgais sāncensis, kas jāsakauj – vismaz šovakar tā noteikti domā katrs portugālis. Šovakar visa tauta cer uz brīnumu, cer uz uzvaru. Runa jau sen vairs nav par futbolu. Katrs portugālis kā bruņinieks futbola laukumā – simtiem, tūkstošiem Krištianu Ronaldu.
Un tad tas viss pēkšņi pazūd nebūtībā. Sejas noslēdzas un emocijas tiek noglabātas kaut kur dziļi iekšā. Klusums. Ne vārda nesakot, kafejnīcas apmeklētāji ceļas kājās un dodas prom.
Vai zināt, kā skan zaudējums? Man likās, ka tas ir kas līdzīgs uzvarai – skaļš un pamatīgs, tikai pavisam citā toņkārtā. Tāds kā neapmierināts rēciens vai smaga nopūta. Es kļūdījos. Gluži kā visskaļākais strīds ir klusums, arī smagākais zaudējums ir tieši tāds – stindzinoši kluss. Klusas top ielas un parki, un nekas vairs neliecina, ka vēl pirms mirkļa te kūsāt kūsāja cerība.
Pievienojoties klusuma maršam pa Setubalas ielām, ir skaidrs, ka mēs uz brīdi esam pārtapuši par portugāļiem, jo šajā pasaulē nav nekā, kas vienotu spēcīgāk par nacionālu traģēdiju. Un mēs bijām klāt, kad šis drūmais mirklis pienāca. Tik drūms, ka rīt karogiem, kas izkārti pie logiem un elektrības stabiem, varētu pievienoties sēru lentes. Portugāle : Spānija – 0 : 1.
Te var paklausīties, cik augstu vilni mača laikā sita emocijas: [audio://ekspoticija.lv/wp-content/uploads/2012/07/Portugale_Spanija.mp3|titles=]
Spēle jau kopumā bija laba, bet veiksme šoreiz bija spāņu pusē!
Kaut kur lasīju, ka Ronaldu gribētu uzdāvināt savas komandas uzvaru līgavai:) Cik tur trūka!
kā vienmēr – lielisks sajūtu raksts.. bet man interesanti, ka arī pirms kādiem 5 gadiem portugālē mēnesi nodzīvojot radās sajūta, ka viņi ir līdzīgi latviešiem savā lielā kaimiņa izjūtā.. un arī pārsteidza gan cenu līmenis, gan vienkāršums un viesmīlība. ļoti ļoti labas atmiņas un noteikti iesaku kā ceļojuma galamērķi!