Arrábida: zelta laukus staigājot

Trīs maģiskie vārdi, kas mums liek kādu apskates objektu iekļaut savā ceļojuma maršrutā, ir jūra, kalni un rezervāts. Ja kāds dabas parks apjozts ar šauriem ceļiem, kas vijas gar jūras krasta klintīm un sola neaizmirstamus skatus, ko neaizsedz viesnīcu kompleksi vai kāda cita modernās civilzācijas apbūve, mēs tur pavisam noteikti gribēsim aizbraukt. Serra da Arrábida dabas parks solījās būt tieši tāds – ar gleznainām ainavām, kas izkaisīts maziem zvejnieku ciemiem okeāna krastā un leknām vīna audzēm kalnu nogāzēs iekšzemē.

Autors: Diāna

Taču vispirms tur kaut kādā veidā bija jānokļūst. Kopš brauciena uz Dienvidameriku auto īre ceļojumos mums vairs nešķiet tik pašsaprotama kā kādreiz. Neapšaubāmi, mašīnas nomāšanai ir ļoti daudz priekšrocību – neatkarība no sabiedriskā transporta grafika un maršruta, kā arī lielāks komforts un pārvietošanās ātrums, tomēr tai ir arī vairāki trūkumi.

Pirmkārt, salīdzinoši augstās izmaksas – Eiropā jārēķinās vidēji ar 40-50 eiro dienā par īri un vēl papildu tēriņiem par degvielu, maksas ceļiem un stāvvietām. Otrkārt, tā ir atbildība un līdz ar to arī lieks stress, jo ar svešu auto jābrauc pa nepazīstamiem ceļiem un jārēķinās ar citas mentalitātes braucējiem sev apkārt – grūti to sasaistīt ar atvaļinājumu, kad prātā tikai atpūta.

Dienvidamerikā mēs auto īri pat neapsvērām, jo ceļi tur nav pārāk droši (daudzās nozīmēs) un arī kartes nav pārāk uzticamas. Tā nu esam iemācījušies savus ceļojumus plānot, paļaujoties galvenokārt uz sabiedrisko transportu. Protams, ir arī ir izņēmumi. Piemēram, lai pienācīgi apskatītu Arabidas dabas parku nelielajā pussalā uz dienvidiem no Lisabonas, tomēr lēmām par labu auto īrei, jo autobusu satiksme šajā reģionā ir ļoti vāji attīstīta un vairākiem apskates objektiem piekļuvi nemaz nenodrošina.

Bet atrast pienācīgu sabiedroto uz vienu dienu nemaz nebija viegli. Izstaigājām vairākus auto nomas kantorus Setubalas centrā, bet piedāvājumi, ko saņēmām mūs nebūt neiepriecināja – vieni piedāvāja desmit gadus vecu auto par kosmisku cenu, citi pārsteidza ar braucamrīku, kuram ir ne tikai fiksēta īres maksa, bet arī piemaksa par katru nobraukto kilometru (NB! 0,45 eiro/km). Tādēļ bijām ļoti iepriecināti, kad kāda portugāļu firma – pēdējā, kuru apmeklējām – beidzot izteica mums ļoti saprātīgu piedāvājumu: salīdzinoši jauns Fiat Punto par 42 eiro. Ņēmām ciet un nākamās dienas rītā devāmies ceļā.

***

Lai arī pulkstenis rāda knapi pāri desmitiem, pilsētai tuvākā pludmale ir tik pārpildīta, ka auto stāvvietā tai blakus vairs neatrodam nevienu brīvu vietu. Daudzie kanēļa krāsas ķermeņi blīvi sarūmējušies viens otram blakus sakarsušajās smiltīs vai pacietīgi mirkst ūdenī. No malas izskatās, ka maksimālā pludmales ietilpība jau sasniegta, bet, gluži kā smilšu graudi akmeņu pilnā traukā, ik pa laikam tajā iekrīt un atrod sev vietu vēl pa kādam saules bērnam.

Tā ir tikai pirmā no daudzajām atpūtas vietām, tālāk tās seko viena otrai. Pirmo desmit kilometru laikā esam apstājušies jau piecas reizes, lai nobildētu klasiskus pastkaršu skatus uz okeāna piekrasti – tumši zils okeāns, kas horizontā nemanāmi saplūst ar debesīm, bet pie krasta apliekts ar gaiši zilu volānu, kas vilina atpūtniekus. Uz šiem līcīšiem var aizbraukt pa tik šauriem ceļiem, kur pietiek vietas tikai vienai joslai ar maiņvirziena kustību, ko regulē luksofors.

Izlīkumojušies pa kalnu serpentīnu, ko no abām pusēm ieskauj majestātiskas priedes un to biezoknī iegrimušās noslēpumaina klostera drupas ar pa perimetru izkaisītiem vientuļiem lūgšanu torņiem, nonākam Sesimbrā. Kādreiz te savu pamatīgo cietoksni kalna galā uzbūvēja mauri – Āfrikas arābi, kas pirms daudziem gadu simtiem valdīja Ibērijas pussalā. Tagad savus cietokšņus būvē starptautisko viesnīcu tīklu īpašnieki. Varbūt kādreiz Sesimbra arī bijusi kluss zvejnieku miests, kā rakstīts mūsu ceļvedī (tas ir astoņus gadus vecs), bet nu tā pārtapusi par ļoti populāru atpūtnieku galamērķi.

Taču okeāns no tā nemainās, tas ir un paliek okeāns, skaists un varens, un tādēļ visi ceļi Sesimbrā ved lejup – uz pludmali, kas iekārtojusies tieši ciema pakājē. Portugāļi savus atvaļinājumus sāk jūlijā un mēs ar prieku baudām pēdējās jūnija dienas, kad atpūtnieku vēl ir salīdzinoši maz. Vairāku dienu laikā tā ir mūsu pirmā pelde, bijām jau paguvuši sailgoties.

Pludmalē netālu no mums pamanu kompāniju, kurā ir vairāki jaunieši ratiņkrēslos. Vienu no tiem, puisi ar acīmedzamiem kustības traucējumiem, līdzgaitnieki uz mirkli ienes ūdenī un, turot uz rokām, izpeldina. Viņa sejā atplaukst patiess smaids, kas nepazūd vēl ilgi pēc tam, kad viņš slapjš ir atpakaļ krastā.

Epizode tik ļoti atgādina vienu no manām mīļākajām franču filmām „Skafandrs un tauriņš” – par cilvēku, kas fiziski ieslodzīts savā slimajā ķermeņī, bet joprojām vesels savā prātā un dvēselē, un par universāliem laimes mirkļiem, ko saprot katrs, piemēram, peldi okeānā karstā vasaras dienā. Vēlāk man vēl ilgi jādomā par to, ka šādus mazos laimes mirkļus jāprot cienīt un baudīt arī tad – un īpaši tad, ja esam sveiki un veseli. Šis ceļojums man to atgādina atkal un atkal, katru dienu, un es pazemīgi mācos.

Ilgi izturēt pusdienlaika svelmi, guļot tiešos saules staros, nav iespējams. Kamēr pusdienās nogaršojam ēdienu, kas pa lēto pieejams gandrīz visās ciema ēstuvēs – fritētu tintes zivi, kas līdzīga milzīgam kalmāram, auto saulē jau uzkarsis līdz pieklājīgas saunas līmenim. Atraujam vaļā logus un, gluži kā redzēts daudzās amerikāņu road-trip filmās, ar vēju matos ripinām tālāk, uz pasaules malu, uz Cabo Espichel.

Kādreiz katrs zemes rags, kas ietiecās okeānā, patiesi tika uzskatīts par pasaules malu, par galējo robežu, aiz kuras tālāk bija tikai nezināmais. Un tad nāca drosminieki, kas – ne reti tieši no Portugāles krastiem – devās plašajā okeānā, lai meklētu un atrastu citas malas un zemes.

Lai arī ģeogrāfisko atklājumu laiki jau sen pagājuši, zemes ragiem joprojām piemīt šī pirmatklājumu burvība – tie izraisa tādas kā ilgas vai priekšnojautas par to, kas sagaida aiz horizonta. Mums kā piedzīvojumu medniekiem, kas skrien pa pasauli, tās ir ļoti tuvas vietas, kur padomāt par to, kur jau būts, un pasapņot par to, kur vēl tikai tiks braukts. Kaut kur lejā, klinšu pakājē mutuļo mežonīgi okeāna viļņi, bet vējš te nekad nerimstas un pūš tik stipri, ka izpūš no cilvēku galvām visas muļķības – vismaz man tā gribētos domāt.

Espičelas rags ir īpašs vēl arī ar to, ka tam blakus klintīs atrasti pārakmeņojušies dinozauru pēdu nospiedumi – vismaz tā šīs nelielās bedrītes akmens plātnēs skaidro zinātnieki. Tomēr, lai nelielajās iedobītēs saskatītu 150 miljonus gadus vecas dinozauru pēdas, vajag ļoti spilgtu iztēli. Tad jau vieglāk noticēt skaidrojumam, ka tās ir mūļa pēdas, ko tas atstājis kādā brīnumainā naktī, kad no okeāna viļņiem uz savas muguras klintī uznesis Jaunavu Mariju – šādu vīziju 13. gadsimtā šeit esot redzējis kāds zemnieks un ar to šo zemes ragu padarījis par populāru svētceļojumu galamērķi.

Bet mēs dodamies tālāk un jau vēlā pēcpusdienā sasniedzam Azeitão, kas ir svarīgs vietējās nozīmes vīna un siera ražošanas centrs. Tomēr vēl pirms degustējam šos gardumus, nododamies savam jau ierastajam pēcpusdienas rituālam portugāļu stilā – kūkai ar kafiju. Gastronomisks grēks, kas pēc mūsu domām piedien tikai svētkiem un ceļojumiem. Turklāt Aceitao, kā jau katram lepnam portugāļu miestam, ir kūka, kurai dots ciema nosaukums – to nevar laist garām! Maza biskvīta rulete, pildīta ar olu dzeltenumu krēmu ir trekna un salda, gluži tāda, kādai jābūt īstai kūkai.

Tomēr vēl labāk par kūku man garšo Azeitão dzintarkrāsas muskatvīns – tas ir neticami salds, gandrīz divreiz stiprāks par parasto vīnu un garšo pēc augļiem un medus. Vīnziņu aprindās Moscatel de Setubal tiek uzskatīts par ļoti cienījamu desertvīnu.

Īsu mirkli pirms slēgšanas pagūstam ielavīties lielākās reģiona vīna darītavas Jose Maria da Fonseca bodītē un apgūstam īpaši smalku vīna degustēšanas automātu. Tam apkārt riņķī saliktas kāds ducis dažādu vīna pudeļu un katrā no tiem iegremdēts pumpītis – ievietojot automātā iepriekš pie kases apmaksātu plastikāta kartiņu, pa izvēlēto krāniņu glāzē var iepildīt 75 ml vīna. Un tā vairākas reizes, kamēr ir gana. Ģeniāls izgudrojums! Pie tādas rotaļlietas katrs pieaugušais var justies mazliet kā bērns.

Izdzertais vīns un saulriets iekrāso vakaru zeltā. Man galvā ieskanas Stinga dziesmas vārdi – We walk the fields of gold… Daudzajiem vīna laukiem izbraucam cauri klusējot, gluži kā baidoties, ka katrs izteiktais vārds varētu pēkšņi uzmodināt no trausla, sirreāla sapņa. Par to, ka tas varētu būt tikai sapnis, liecina arī pilnībā tukšās Palmelas – mūsu pēdējās pieturvietas – ielas.

Kamēr kāpjam augšup, uz pili kalna galā, mūsu soļi uz bruģa mazliet spokaini atbalsojas pret viduslaiku namu sienām. Nav neviena, kam pavaicāt, vai dodamies pareizajā virzienā, bet pēc stāvā ielas kāpuma spriežam, ka labi vien būs.

Un turpat aiz pagrieziena jau tas ir – senais cietoksnis, stalti izslējies uz pakalna, no kura paveras panorāmas skats uz mūsu šodienas ceļu. Tik daudz iespaidu nieka 100 kilometros! Tas ir ceļošanas skaistums un posts vienlaikus – daudz spilgtu notikumu un atmiņu īsā laika sprīdī. Varētu taču to visu sadalīt pa visu gadu, izkaisīt pa pāris reizēm mēnesī… bet kamēr tā nav, ir jāmācās novērtēt to, kas ir. Un mēs pazemīgi mācāmies.

Iesaki citiem:
  • Twitter
  • Facebook
  • draugiem.lv

2 komentāri: “Arrábida: zelta laukus staigājot

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *