Setúbal: diena, kad gribas palikt viesnīcā

Dažas dienas vienkārši tādas ir. Dienas, kad no rīta pamostoties secini, ka esi vēl sagurušāks nekā iepriekšējās dienas vakarā. Dienas, kad viss kaitina – brokastotāji pie blakus galdiņiem, skaļā trauku šķindoņa un tā briesmīgā pelēkzaļā paklāja krāsa viesnīcas istabiņā (nopietni, kāpēc lai kāds kaut ko tādu izvēlētos pat pirms 20 gadiem?). Dienas, kad iesnas padarījušas galvu par spaini un ir grūti elpot. Dienas, kad ķermenis retoriski jautā: „Vai tad atvaļinājums nenozīmē atpūtu?” un tu nezini, ko atbildēt.

Autors: Diāna

Tādās dienās gribas visu dienu gulēt viesnīcā un neko nedarīt. Un bieži vien tas arī būtu pareizais lēmums. Bet es tā nemāku, jo zinu, ka mana sirdsapziņa man tik un tā nedos mieru un neļaus mierīgi gulšņāt, neko nedarot. „Tur ārā, aiz loga ir vesela pilsēta, kas gaidīt gaida, kad to iepazīsi, bet tu tagad vienkārš gulēsi?” tā ir neizpratnē un sarkastiski piemetina: „Zārkā izgulēsies!”

Tādēļ tādās reizēs es meklēju kompromisu. Ja tā labi padomā, visa ceļošana ir viens vienīgs kompromiss. Savā ziņā tā ir pēdējā laikā bieži piesauktā līdzsvara meklēšana – kā saplānot maršrutu tā, lai nav ne par daudz, ne par maz? Kā iekļauties budžetā, bet nenonākt līdz tam, ka taupības vārdā jāatsakās no kaut kā tiešām vērtīga? Piemēram, man grūti iedomāties, kā var aizbraukt ceļojumā uz Itāliju un ne reizi neaiziet vakariņās uz kārtīgu restorānu. Vai arī mērot tūkstošiem kilometru līdz Jordānijai un naudas trūkuma dēļ neapskatīt vēsturisko Petras pilsētu. Tā ir liela māksla – atrast šo kompromisu.

Mans kompromiss šodien ir doties uz priekšu soli pa solim bez īpaša mērķa un dienas plāna. Ja kādā brīdī jutīšu, ka ir par daudz, došos atpakaļ uz viesnīcu gulēt, es nolemju. Un līdz ar šo attieksmes maiņu pēkšņi mainās arī viss apkārt. Pilsēta sāk sevi atklāt visneparastākajos veidos un ar katru nākamo soli ir grūti izsprukt no tās skavām.

Kas neko negaida, tas nekad neviļas, ir teicis Remarks. Tas ir stāsts par mani un Setubalu. Vēl līdz pēdējam brīdim tās iekļaušana mūsu maršrutā bija zem jautājuma zīmes. Visos ceļvežos rakstīts, ka šajā pilsētā nav nekā apskates vērta, ka pati par sevi tā neesot nekas īpašs un vienīgais, kam tā derot – būt par bāzes punktu apkārtnes izzināšanai. Pēc šāda apraksta izlasīšanas es biju sagatavojusies bezpersoniskām blokmājām un rūpnieciskai ostai, kas aprijusi visu pilsētu.

Un tad es izkāpu no gultas un ieraudzīju pilsētu savām acīm. Šaurās vecpilsētas ielas ar kāpumiem un kritumiem, un veļas striķiem pāri. Mazos skvērus ar soliņiem, uz kuriem nav iespējams ilgi nosēdēt, jo tiem pāri sniedzas ziedošu koku zari, kas reibinoši saldi smaržo. Un tas viss mūzikas pavadījumā, jo arī te vecpilsētas ielas aprīkotas ar skandām, kas pārraida vietējo radio staciju.

Bet mūzikas netrūkst arī tālāk, aiz sakoptās vecpilsētas, tur, kur mājas, šķiet, ir tikpat vecas, bet vairs ne tik ļoti aprūpētas. Uz kāda balkona mazs meitēns cītīgi spēlē stabuli. Kaspars pavērš pret spēlētāju fotoaparāta objektīvu un melodija acumirklī pārtrūkst. Meitene plati smaida un ar rokām kautri piesedz stabuli, itin kā baidītos, ka tās skaņu kāds spētu nobildēt. Ak, ja kāds tiešām to spētu!

Līgo vietā portugāļi svin Sao Žuao svētkus, kas ilgst veselu nedēļu. Svētkiem par godu pilsēta izrotāta ar krāsainām virtenēm, kas pāri ielām veido krāšņu velvi. Pamanījusi mūs, cenšoties visu šo skaistumu iemūžināt ar fotoaparātu, kāda apņēmīga kundze steidz mums klāt un aiz rokas ved uz blakus ielu. “Tur ir vēl skaistāk, jūs redzēsiet,” viņa purpina. Un ir arī. Iela, kas ved uz baznīcu, izrotāta visā garumā. Škiet, arī pati kundze pielikusi savu roku izrotāšanā, tāds lepnumu viņa izstaro.

Un tad ir zvejnieku ostas kvartāls, kur smaržo pēc jūras un zivīm, un skarbi veči ar šļūtenēm mazgā savu ieskrietuvju flīžu grīdas. Blakus tirgus, kur dienas loms visā savā krāšņumā gozējas pārdevēju stendos. Jebkurā pilsētā tirgus mums ir viens no galvenajiem apskates objektiem, jo uzskatāmi parāda, kas tad tam lācītim vēderā. Pasaki man, ko tu ēd, un es pateikšu, kas tu esi. Izskatās, ka visa Setubala, tas ir, aptuveni 100 tūkst. iedzīvotāju pārtiek no zivīm, augļiem un maizes vien.

Arī mums pusdienās ir jūras veltes. Restorānā pilsētas nomalē mums pašiem jāiet pie zivju vitrīnas un ar pirkstu jārāda, kuras zivis gribam, lai mums uzgrillē. Tad pavārs turpat mūsu acu priekšā tās notīra, izvārta vannītē ar olīveļļu un sāli un liek uz ogļu grilla. Pusdienlaikā ceptu zivju smarža piepilda visu pilsētu un ielavās visās vārtrūmēs.

Vispār portugāļiem labpatīk ieturēt kārtīgas pusdienas, pa virsu uzēst vēl kādu saldo un to visu noskalot ar mazu kafijas šļuku. Mēs knapi tiekam galā ar savām pusdienām vien, tomēr, kad pēcpusdienā pastaigājoties pie kādas kafejnīcas nejauši pamanām uzrakstu „karsti kruasāni plkst. 16.30”, tas mūs burtiski nohipnotizē.

Kad tur atgriežamies dažas minūtes pēc maģiskā laika un mazliet nedroši jautājam, kur tad solītie kruasāni, oficiants gardi nosmej un rāda sev aiz muguras, kur, salikti zem balta dvielīša, tie guļ rindiņā vēl silti un kraukšķīgi. „Tikai nerunāsim par futbolu, labi?” viņš draudzīgi piemetina un ir skaidrs, ka viņu pārņēmis pamatīgs satraukums par vakara maču.

Ejot atpakaļ uz viesnīcu, lai pirms vakara futbola skatīšanās pārģērbtos, mūsu iemīļotajā laukumā pie lielas, baltas baznīcas, man kāds uzsvilpj dienvidnieku mačo stilā. Nu, jūs jau zināt, tā, kā jūrnieki svilpj pakaļ īsiem brunčiem, kad meitenes, gurnus līgodamas, paiet tiem garām. Portugālē ar mani nedēļas laikā tā gadās pirmoreiz.

Atskatos, bet, izņemot vecu avīžu pārdevēju kioskā, nevienu citu nemanu. “Ak, tu, vecais kārumnieks,” pie sevis nodomāju un jau grasos iet tālāk, kad svilpj atkal. Un atkal. Un tad gari novelk un tā kā nopūšas. Klusums. Apsēžos uz soliņa un gaidu, kas notiks tālāk. Klusums. Tas noteikti nav avīžu pārdevējs. Bet kas tad?

Un atkal svlipj. Iepauzē un notarkšķ… paga, notarkšķ? Ahā, esmu atradusi vaininieku. Tas sēž aiz restēm un lielām, dzeltenām acīm raugās garāmgājejos no kādas nojumītes, virs kuras esošais uzraksts „Sapateiro” liecina, ka tā ir apavu remonta darbnīca. Īsts skaistulis! Liels, pelēks papagailis. Kopā ar avīžu pārdevēju gardi nosmejamies, kamēr papagailis turpina tarkšķēt savā nodabā.

Rakstot šīs rindas, bieži aizdomājos par to, kā un vai vispār var izstāstīt pilsētu? Galu galā iespaids par jebkuru vietu ir tik daudzu apstākļu kopums. Kas vienam bāzes punkts, kurš pats par sevi nav uzmanības vērts, citam izvēršas par krāsainu skaņu un smaržu labirintu, kas mūžam paliks atmiņā.

Skaidrs ir viens – ir dienas, kad labāk palikt gulēt viesnīcā, bet ir arī tādas, kad labāk to nedarīt un vienkārši iet, kur acis rāda. Solīti pa solim.

Iesaki citiem:
  • Twitter
  • Facebook
  • draugiem.lv

1 komentārs: “Setúbal: diena, kad gribas palikt viesnīcā

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *