Ekspotīcija

Solidarizējoties ar Ullu un Dāvi, šodien nolēmām doties pārgājienā. Bruņojušies ar karti un norādēm telefonā, jau no paša rīta braucām uz 20 km attālo Porto Covo ciemu. Turp katru dienu dodas tikai viens autobuss. Biļetes uz vienīgo reisu plkst. 8.45 var iegādāties no pieturas netālu esošā šūšanas piederumu veikaliņā, kas savas durvis ver pusdeviņos no rīta.

Autors: Diāna

Plkst. 8.15. pie veikala jau liela rosība, vairāki tantuki cienījamā vecumā gatavo veikalu darba dienai – izliek izkārtnes, slauka ielu, kārto diegus. Pie biļetēm tiekam pat piecas minūtes pirms darba laika sākuma. Vakar vakarā gan šīs pašas kundzītes Kasparu sūtīja mājās, jo, lai arī šūšanas veikala darba laiks vēl nebija beidzies, biļešu „kasei” gan. Ej nu saproti, kā viņas tiek (un vai tiek) cauri sveikā bez identitātes krīzes – kurā brīdī viņas ir šūšanas piederumu pārdevējas un kurā kasieres?

Biļetes ellīgi dārgas. Par 20 minūšu braucienu katrs šķiramies no 6 eiro. Toties līdz mazajam ciemam tiekam aizvizināti ar lielo satiksmes autobusu, kuram ir visas iespējamās ērtības, ieskaitot gaisa kondicionieri un bezvadu internetu. Šoferis konsekventi ignorē daudzās ātruma ierobežojuma zīmes un pa mazajiem lauku ceļiem trauc, cik jaudas, sev aiz muguras atstājot vien putekļu mutuļus. Bet brūnaļas ganībās ceļa malā neliekas traucētas un turpina savu vienmuļo gremošanas darbu. Portugāļu govis ir ļoti glītas – slaidas, vingras, ar smilšu krāsas kažokiem.

Kad ierodamies, Porto Covo ir pa galam miegains. Ciema centrālajā laukumā tiek novāktas skatuves stalažas, laikam vakar pie baznīcas bijusi laba ballīte. Šur tur āra kafejnīcās mana pa kādam tūristam, kas malko savu rīta kafiju. Uz mirkli apsveram iespēju viņiem pievienoties, bet galvenās ielas galā redzamā jūra tomēr vilina vairāk.

Rīta saule tinas dūmakā. Tāda sajūta, ka starp zemi un sauli kāds ielicis nespodru stiklu. Saules disku redzam, bet gaisma līdz mums neatnāk. Varbūt tā arī labāk, būs vieglāka iešana. Mūsu viesu nama administrators, ļoti laipns un izpalīdzīgs puisis, bija mazliet izbrīnīts, kad izjautājām viņu par iespēju no Porto Covo līdz Vila Nova de Milfontes gar okeāna krastu atnākt kājām. Vai nu tas vienkārši nav kaut kas tāds, ko tūristi parasti darītu, vai arī taka nav no tām vieglākajām, mēs nodomājam.

Tādēļ esam pārsteigti, tikko izgājuši no ciema, ieraudzīt ceļa rādītāju, uz kura atzīmēti virzieni vairākām pārgājienu takām. Zilzaļā kombinācija – viena zila un viena zaļa strīpa ar parakstu Rota Vicentina turpmākajos 20 kilometros kļūst par mūsu sabiedroto un par pareizā ceļa atrašanu vairs nav jāsatraucas.

Ceļš ir brīnumskaists. Lielākoties taka vijas gar piekrastes klinšu malu, ik pa laikam atklājot skatam kādu baltu smilšu strēķīti, ko no abām pusēm ieskauj masīvi akmens nogruvumi. Kājas pašas nes uz priekšu, jo gribas redzēt, kas gaida aiz nākamās klints. Man nevilšus jādomā par to, cik daudz taisnības ir teicienā, ka pirmais solis allaž ir tas grūtākais. Kad septiņos no rīta zvanīja modinātājs, itin nemaz negribējās izkāpt no gultas un kaut kur braukt. Bet tagad esmu laimīga, ka nolēmām šodien doties šajā pārgājienā. Rīta lēnīgums ir zudis, svarīgs kļūst pats ceļš.

Kad kārtējoreiz nonākam pie kādas glītas pludmales, turpinām ceļu apspriežot to, vai un kā būtu iespējams šādā pludmalē apmesties ar telti uz kādu mēnesi kā tādiem Krūzo tēvoča sekotājiem. Pavisam noteikti būtu jāatrod līcis ar pietiekami platu krasta līniju, lai naktī paisums neaizskalotu mūs ar visu telti jūrā. Pēc pārtikas nāktos kādus 5 km mērot līdz tuvākajam ciema veikalam. Ūdeni varētu smelt no strauta. Par ko liecina šādas fantāzijas? Droši vien par to, ka ilgojamies pēc miera un klusuma.

Ļoti ilgu laiku pa taku ejam vieni paši un nemanām nevienu arī balto smilšu pludmalēs. Taču pēc kāda laika mums aizmugurē piebiedrojas vēl viens gājēju pāris un arī smiltīs šur tur mana pa kādam saules tīkotājam. Šīs pludmales ir gaismas gadu attālumā no pārapbūvētās okēana piekrastes Portugāles dienvidos. Pagaidām vēl neskarto zemes gabalu sargā likums, ar ko tas pasludināts par dabas parka teritoriju. Oficiāli nekāda būvniecība te nav atļauta. Diemžēl tas netraucē dažiem ēkas sliet, oficiāli nesaskaņojot, mums vēlāk pastāsta viesu nama administrators.

Vairākas reizes iepauzējot, lai paēstu un vienkārši fotografētu, veiksmīgi pazaudējam savus sekotājus. Pēc vairākām pludmalēm, pie kurām var piebraukt arī ar auto, atkal kāpjam klintīs un paliekam vieni. Pa labi plešas okeāns, pa kreisi ir klintis, zem kājām tuksneša augi ar dzeloņiem, biezām lapām, sīkiem ziediņiem. Mežonīga krasta līnija ar asām akmens korēm, pret kurām šķeļas lielie okeāna viļņi. Redzot, kā milzīgi, melni akmens bluķi, atšķēlušies no klintīm, tagad guļ okeāna viļņos, jādomā, kad un kāpēc tie krituši un kad kritīs nākamie. Prātam neaptveramas pārmaiņas, kas dabai ir tīrais nieks.

Ja ceļa pirmajā pusē vairāk ir tādu pludmaļu, kas nepārtrauktas turpinās vairākus kilometrus no vietas, tad otrajā kilometru desmitā arvien biežāk no klints malas ir jānoskatās uz maziem, šauriem līcīšiem tālu apakšā. Vienīgais veids, kā šīs pludmales sasniegt, ir ar laivu, jo klintis ir pārāk stāvas, lai pa tām nokāptu lejā.

Tomēr pāris kilometrus pirms takas beigām skatam paveras pludmale, kura ir mazliet platāka par iepriekšējām. Ūdens gaiši zilā krāsa liecina, ka baltās smiltis turpinās arī zem ūdens. Lai arī dūmaka nekur nav zudusi, saule sakarsējusi gaisu līdz kādiem četriem desmitiem grādu, un mums ļoti gribas nopeldēties. No augšas smiltīs redzamas pēdas un klints malā ir šaura, stāva taciņa, kas lejasdaļā savienojas ar mazu strautiņu. Lai arī grūti spriest, cik droša ir šī taka, mēs jau esam izlēmuši, ka mums noteikti ir jātiek lejā.

Lieliem lēcieniem pa smiltīm, dzeloņaino zāli un dubļaino strauta gultni, kur kājas nepaklausīgi slīd uz visām pusēm, minūtes laikā aizcilpojam līdz pašai apakšai. Pludmali uzreiz nokristām par savu, un metamies peldēties. Okeāna ūdens ir tieši tik vēss, lai, iemetoties tajā kailiem, būtu jāspiedz. Pēc ilgstošās pastaigas saulē tas ir tieši tas, kas vajadzīgs.

Mums ar Kasparu ir tāda spēle. Kad esam ceļojumos, mēs ik pa laikam viens otram uzdodam jautājumu: „Kur tu tagad esi?” Spēles jēga – likt otram ar visu savu prātu pievērsties konkrētajam mirklim, būt te un tagad, un izbaudīt to. Nav noslēpums, ka bieži vien mums šķiet, ka būsim laimīgi, „ja vien…” Tad nu šīs jautāšanas uzdevums ir likt saprast, ka nekāda „ja vien” vairs nav. Sen gaidītais notikums, šajā gadījumā – ceļojums, vairs nav kaut kas, kas jāgaida. Tas ir te un tagad, un tieši te un tagad ir jājūtas laimīgam un pateicīgam par to.

Šodien jautājumu: „Kur tu tagad esi?” mēs viens otram uzdevām vairākkārt. Vienkārši tādēļ, ka dienās kā šī ļoti gribas, lai sajūtas un atmiņas varētu iekonservēt. Ielikt burkās, vāku virsū un pēc tam tumšos ziemas vakaros kleksēt ārā kā zemeņu zapti. Jo šādas dienas ļoti gribas atcerēties.

P.S. Pārgājiena maršruta karte: Porto Covo to Vila Nova de Milfontes (Rota Vicentina)

• ← V.N. de Milfontes: līgošana okeāna krastā
• Setúbal: diena, kad gribas palikt viesnīcā →