Portimão: negaidīta veiksme

Ir sajūta, ka savā dzīvē esam izdarījuši kaut ko tiešām labu. Jo kā gan citādi lai izskaidro tādu veiksmi? Esam izvilkuši laimīgo lozi. Divreiz!

Autors: Diāna

Mūsu laimīgā loze Nr.1 ir Gonsalo. Atšķirībā no citām reizēm mūsu ilgajā dīvānu sērfošanas pieredzē, kad mēs paši mērķtiecīgi meklējam naktsmājas, šoreiz naktsmājas mūs atrada pašas. Gonsalo man atrakstīja dienā, kad meklēju, kur palikt Faro, un sāka iztaujāt mani par Rīgu, kuru viņš plānojot apciemot septembrī. Puisis nesen piereģistrējies portālā, vēl bez atsaucēm un arī profila informācija bija tāda paskopa. Pie sevis nodomāju, ka šis ir nenopietns personāžs.

Pats sazināšanās fakts principā nebūtu nekas īpašs, ja vien ne Gonsalo dzīvesvieta – ievēroju, ka viņš kā savu mājvietu norādījis pilsētu Portugāles dienvidu piekrastē, stundas attālumā no Faro mūsu plānotajā pārvietošanās virzienā. Lai gan uz Portimão iepriekš nebijām plānojuši doties, jo nekā ievērības cienīga, izņemot glītas pludmales, kas pieejamas arī citur, tur neesot, tomēr kaut kas man tomēr lika lūgt Gonsalo naktsmājas. Pilnīgi uz dullo. Un man pašai par pārsteigumu, viņš piekrita.

Pirmās aizdomas par to, ka Gonsalo nav vis vienkāršs portugāļu jauneklis, mums radās mirklī, kad visai apjukuši izvēlāmies no satiksmes autobusa vietā, kur pēc mūsu domām vajadzēja būt autoostai. Tās vietā bija vienkārši pieturas stabs. Jau tvēru pēc mobilā, kad nez no kurienes uzradās mūsu hosts. Smaidīgs kā dienvidu saule, runīgs kā 100 portugāļi, kopā ņemti.

Nāciet, nolieciet savas somas mašīnā,” viņš teica un ar vieglu rokas kustību atvēra melna, spīdīga Mersedesa bagažnieku. Šajā brīdī, varu apzvērēt, man galvā ieskanējās iedomu TV viktorīnas vadītāja balss, kas svinīgi paziņoja: „Un mūsu uzvarētāji ir… Krampju pāris! Apsveicam!” Jo zināju, ka ar glaunu auto vien šis piedzīvojums nebeigsies.

Vienkāršākais veids, kā saprast, kas ir Portimão, ir iedomāties, kā izskatītos Zolitūde, ja tā būtu uzcelta pirms 10 gadiem un atrastos okeāna krastā. Desmit, 15 un 20 stāvu ēkas, cieši viena otrai blakus, rindu rindās, visas līdzīgas kā ūdens lāses. Daudzas no tām ir viesnīcas, citās ir īres dzīvokļi un tikai dažās pastāvīgi dzīvo vietējie iedzīvotāji. Jebkura sevi cienoša arhitekta lielākais murgs, ko atļāvušas īstenot vietējās varas iestādes, lai gan vēl pirms 15 gadiem dievojās, ka nekad nepieļaus tik masīvu piekrastes apbūvi, kāda tajā laikā jau bija notikusi Spānijas dienvidu kūrortos.

Un tieši pie vienas no šādām ēkām pašā okeāna krastā piestājām arī mēs. Gonsalo atslēdza dzīvokļa durvis un tur jau tas bija – skats par miljonu! Milzīga viesistaba ar spīdīgu flīžu grīdu, gaišiem ādas dīvāniem un terasi ar elpu aizraujošu skatu uz okeānu. Mums tika ierādīta atsevišķa guļamistaba ar durvīm uz to pašu terasi. Kas tāds, ko gadās redzēt pieczvaigžņu kūrortu mājaslapās un katalogos. Sērfojot dīvānus Eiropā, ar mums kas tāds gadījās pirmoreiz. Taču ar to mūsu piektdienas veiksme tikai sākās…

Pēc pastaigas pa pludmali, aizbraucām uz kafejnīcu stāvkrasta malā ar skatu uz okeānu – vakara saulē klintis krāsojās zeltainas, viļņi lēnām vēlās gar piekrasti. Gonsalo pats šo vietu gribēja apskatīt, jo nesen sācis satikties ar meiteni, kuru grib aizvest vakariņās uz skaistu restorānu. Vieta izrādījās patiešām jauka, gaumīgi iekārtota. Lai arī vēl neesam bijuši Grieķijā, mums tā šķita kā no Santorīni salas paskartēm izcelta ēka – balta ar ziliem logu rāmjiem. Puisis nosmēja, ka pagaidām tālāk par kafijas dzeršanu viņi ar meiteni vēl neesot tikuši, tāpēc šī vieta esot jāpatur prātā – varbūt saulrietā šeit pasniedz ko vairāk par kafiju.

Portugāļu kafija izrādījās tāda pati kā Itālijā dzertā. 25-30 ml rūgtena dzēriena, ko pie mums sauc par espresso. Gaiši brūnas putiņas pa virsu – Itālijā mūs mācīja, ka tā ir labas kafijas pazīme. Tā kā šķidruma apjoms ir tik niecīgs, parastā krūzītē tas ātri vien atdzistu, tāpēc kārtīgas kafijas krūzes maliņas ir vismaz divtik biezas. Pirms kafijas ieliešanas krūze tiek uzkarsēta un pēc tam labu brīdi uztur to siltu.

Kamēr kafijojām un priecājāmies par muzikantiem, kas fonā spēlēja Algarves reģiona tradicionālo mūziku, mūs uzrunāja sieviete, kas stādījās priekšā kā vietējā ceļojumu TV kanāla pārstāve. Paši to nezinot, bijām izvilkuši laimīgo lozi Nr.2 – mums tika piedāvāts piedalīties sižeta filmēšanā par omulīgo bāru-restorānu, apmaiņā saņemot iespēju visu vakaru malkot dzērienus bez maksas. Neesam nekādi lielie stipro dzērienu piekritēji, taču uztvērām to kā zīmi, ka bija pienācis degustēt slaveno portugāļu stiprināto dzērienu – portvīnu.

Tā nu atlikusī vakara daļa tika aizvadīta lielā līksmībā – sagaidījām saulrietu, pozējām operatoriem un saskandinājām ar glāzēm, kurās vienubrīd bija vairs tikai ūdens. Operatoram gan bija grūti saprast, kāpēc nedzeram vēl, dod taču bez maksas, bet mēs jau bijām gana stipri noreibuši no veiksmes, kas mūs bija pavadījusi visu dienu. Un tas viennozīmīgi ir vislabākais apreibšanas veids!

Iesaki citiem:
  • Twitter
  • Facebook
  • draugiem.lv
Tēmas: Eiropa, Portugāle

5 komentāri: “Portimão: negaidīta veiksme

  1. Turists

    Tā jau arī ir viena no CS burvībām, kad nekad īsti nezini, kas tevi priekšā sagaidīs..
    Un ja vēl brauc ar vnk ekspektācijām par pleķīti uz grīdas, bet saņem luksus privāto numuriņu, tad ir divtik patīkami.

    Bet jāsaka, ka man veiksme ir smaidījusi bieži šajā ziņā.. ;)

  2. Edgars

    Portimao neskatoties uz izteikto tūrisma garu man ļoti patika, vienā no šīm kastīšmājām arī dzīvojām :) pastaigas pa pludmali un tālāk gar pludmali ir skaista taka, kur var aizklīst uz Lagos pusi, daudzi britu tūristi rāpās pa klintīm ar apskaužamu jaudu.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *