Ceļojuma sākums: Kad visa ir par daudz…

Šo atvaļinājumu mēs gaidījām īpaši. Nav jau tā, ka citreiz atvaļinājumus mēs negaidītu, bet šoreiz ir tāda sajūta, ka pa šo mēnesi, kas mums ir dots ne tikai ceļošanai, bet arī nesteidzīgām sarunām un savu domu sakārtošanai, vajadzētu kaut kam notikt, atrisināties, sakārtoties.

Autors: Diāna

Vakarā pirms lidojuma uz Portugāli, ap pusnakti, kad bija skaidrs, ka somu kravāšana atkal atlikta uz pēdējo brīdi, es Kasparam uzdevu jautājumu, kas mani jau ilgāku laiku tirda – vai kādreiz mēs kādā ceļojumā aizbrauksim arī tā kārtīgi sagatavojušies?

Pēdējās nedēļas pirms brauciena man vienmēr izvēršas par mini-elli. Kā jau cilvēkam, kas allaž alkst pēc pārmērīgas kontroles un plānošanas itin visā, man ļoti patīk plānot mūsu braucienus, bet vēl nekad nav izdevies tam veltīt pietiekami daudz laika, lai īsi pirms prom braukšanas es varētu justies apmierināta ar saplānoto.

Rezultātā dienas pirms lidošanas allaž izvēršas par vienu vienīgu skriešanu, grābšanu pa roku galam un cenšanos panākt to, lai visas bumbiņas, ar kurām žonglēju, vienlaicīgi būtu gaisā, nevis kristu zemē. Ir bijis pat tā, ka izlidošanas dienā es pilnīgā bezspēkā un riebumā paziņoju, ka nekur negribu braukt un labāk gribu svētā mierā vienkārši gulēt nedēļu no vietas un izlikties, ka neesmu mājās. Te tev nu bija saulains atvaļinājuma sākums!

Bet tā tas notiek atkal un atkal, un nu jau klāt ir tas mirklis, kad arī es beidzot redzu, ka tā nav tikai nejaušība vai apstākļu sakritība – tas viss iezīmē noteiktu tendenci, dzīves veidu, kas pirms šādiem braucieniem vienkārši kļūst intensīvāks un tādēļ vieglāk pamanāms. Ja tā labi padomā, šāda skriešana un stresošana par to, ka „neko vairs nevar paspēt” mūsmājās ir novērojama itin bieži – arī pirms došanās uz draugu kāzām, braukšanas uz laukiem vai sporta pasākumiem un bieži vien pat parastos darba dienu rītos.

Tad nu sausais atlikums no pārdomām šī brauciena priekšvakarā ir šāds – izmantojot izdevību vienreiz gadā pabūt prom no ierastās vides un ikdienas pienākumiem, ceļojumā padomāsim, ko varētu savās dzīves mainīt tā, lai šī briesmīgā, stindzinošā pēdējā brīža skriešanas sajūta pazustu.

Nu, gluži kā mēdz teikt, ka cilvēki dodas ceļot, lai “atrastu sevi”. Man gan tas allaž ir šķitis ļoti banāli. Tomēr pēdējā laikā, prātojot par ceļošanas jēgu, esmu pieķērusi sevi domājam, ka varbūt tā sevis atrašana nemaz nav tikai salkanu sieviešu romānu cienīgs sižets. Iespējams, tieši došanās nezināmajā arī ir tas, kas mums dod iespēju beidzot koncentrēties pašiem uz sevi. Jo ceļojot “es pats” ir teju vienīgā mums zināmā, pārbaudītā vērtība, un vienīgā izeja, kā vidē, kas katru dienu mainās un pārsteidz, atrast cilvēka prātam tik ļoti vajadzīgo drošības sajūtu, ir pievērsties pašam sev.

Vēl saka, ka citos cilvēkos mūs parasti kaitina tas, kas mums nepatīk pašos sevī. Pēdējās dienās mani kaitina tas, ka cilvēkiem ir pārāk daudz – par daudz mantu, notikumu, iespēju. Rezultātā kaut kas no tā visa netiek izmantots, kaut kas tiek aizmirsts un izniekots – dāvanu kartes ar iztecējušu derīguma termiņu, tā kleita skapī, kas tā arī nav ne reizi uzvilkta, un neskaitāmās grāmatas, kas krājas plauktā, jo tu gribi justies kā cilvēks, kas šādas grāmatas varētu lasīt, bet nevari, jo tām nekad nepietiek laika. “Nu, kā tā var,” es pie sevis nodomāju, bet zinu, ka var gan, jo pašai jau nemaz nav labāk.

Nesen, nodevusies kādu citu foto apstrādei, nevilšus pamanīju, ka datorā ir tik sasodīti daudz mapīšu ar bildēm, kurām tā arī neesmu atradusi laiku pieķerties klāt. Neskaitāmi simti, droši vien pat tūkstoši bilžu, kas nav sašķirotas, sakārtotas, apstrādātas. Un nav jau tā, ka es par tām būtu aizmirsusi. Nē, tās visas kā milzīgs nepadarīts darbs arvien krājas manā zemapziņā un pamazām kļūst arvien smagāks. Protams, var jau teikt, tās ir tikai manas iedomas, ka bildes pēc fotogrāfēšanas ir jāsakārto, lai stāv tāpat… Bet kāda jēga bezgalīgi daudz bildēt, ja pēc tam ar tām bildēm vairs neko neiesāk? Mani dzīvē visvairāk kaitina puskoka lēcēji, tie, kas neko neizdara līdz galam. Kurā brīdī es pati par tādu būtu pārvērtusies?

Tādēļ pēdējā laikā man ir tik ļoti tuvas kļuvušas dzīves vienkāršošanas mācības, kas ārzemēs, īpaši ASV, gūst arvien lielāku popularitāti. Atteikties no visa liekā, atstāt tikai to, kas tiešām svarīgs un pievērsties tam ar pilnu jaudu. Less is more… Quality over quantity… utt. utjpr. Šādu dzīves gudrību uzskaitījumu es varētu turpināt ilgi. Vienīgi zināt nav tas pats, kas darīt. Tad nu ceru, ka šis ceļojums un trīs nedēļas ārpus ierastās vides, vēlāk, mājās atgriežoties, ļaus uz visu paraudzīties no malas un atteikties no tā, kas nav svarīgs, lai beidzot ar pilnu jaudu varētu pievērsties tam, kas ir.

Tādēļ mēs šo ceļojumu gaidījām īpaši.

 

Iesaki citiem:
  • Twitter
  • Facebook
  • draugiem.lv
Tēmas: Eiropa, Portugāle

4 komentāri: “Ceļojuma sākums: Kad visa ir par daudz…

  1. Olga

    Kā jau parasti – ļoti skaista valoda, īsta bauda lasīt (atšķirībā no dažiem citiem blogiem, kur gramatikas kļūdas acīs griež).

    Kas attiecas uz less is more. Laiku pa laikam veicu skapju kārtošanu un aiznesu labdarībai kādas drēbes, kuras zinu, ka tiešām vairs nevilkšu. Mēģinu nepiegružot māju ar nevajadzīgām lietām. Taču, tā kā Tu saki, skapis ir pilns ar drēbēm, plaukts – ar grāmatām, un nav tās sajūtas, ka viss – pietiks. Māka dzīvot ar mazumiņu – tas ir tas, ko mēģinu “atrast” un sev iemācīt. Domāju, ka mums būtu, ko par šo tēmu parunāt.

    Novēlu jums šajā ceļojumā saprast to, ko vēlaties saprast, un “atrast sevi” :)

  2. Lauma

    ļoti jocīgi lasīt, ka cits cilvēks gandrīz vai vārds vārdā domā katru manu domu. Šoreiz ieraksts kā naglai uz galvas.
    Es kā traka kontrolētāja un plānotāja varu teikt, ka pirmo reizi mūžā savam atvaļinājumam esmu sagatavojusies laicīgi, mierīgi, bez skriešanas un tā, ka pēdējās 2 dienas “pirms” varu veltīt vien nekam(jo drēbes izmazgātas, somas sakrāmētas, nauda samainīta, uc uc). Un tas tikai tāpēc, ka man neietekmējamu iemeslu dēļ izjuka liels un rūpīgi izstrādāts dzīves plāns, ko biju nolēmusi īstenot līdz braukšanai. Droši vien nebūtu izjucis, es arī pēdējā brīdī vēl skrietu, darītu, nogurtu, pukotos, sastrīdētos.. Taču tagad, tas, kas pirmajā brīdī šķita traģēdija, galu galā ir izvērsies par labāko un mierīgāko pirms atvaļinājuma laiku mūžā. Tieši tāpēc mums, plānotājiem un kontrolētājiem, novēlu vairāk nejaušību, vairāk izmaiņu, kuras ietekmēt nav mūsu spēkos, vairāk plānu, kas pēdējā brīdī pajūk. Rezultātā ne vien rūdīsies raksturs-kontrolētējs, bet arī notikumi var izvērsties necerēti labvēlīgi.

    Lai jums skaists ceļojums!

  3. Ekspotīcija Post author

    Paldies jums abām par komentāru! Jā, protams, ar sirdi saprotu, ka vajag tām nejaušībām ļauties un, kad nāk tāda izdevība, parasti arī ļaujos, bet tas pirms-brauciena trakums mājās, kad iekšējais kontrolētājs brēc, ka viss vēl jāpagūst saplānot… to nemaz nav tik viegli apklusināt. Par laimi, nonācis ceļā, tas parasti ļoti ātri izslēdzas pats.

  4. IlzeBe

    es esmu totālā pēdējā brīža somu licēja (kaut arī Diānas augstāk aprakstītais aptver daudz plašāku plānošanas spektru, ne tikai kravāšanos). Un zinu, ka pa lielam sevi neizmainīšu – kaut vai tāpēc, ka nevaru iepriekš izlemt, ko tieši gribēšu vilkt, kādu laiku sola jaunākās prognozes utt. Bet lūk, mans pēdējo gadu princips. Es laicīgi izmazgāju VISAS savas drēbes un sakārtoju, salaboju apavus utml. Līdz ar to, 1kārt, ceļojuma gatavošanās ir tāda kā skapja pārskatīšana un dunka izdarīt lietas, kas ikdienā piemirstas un nav pa ceļam (kurpnieks, ķīmiskā tīrītava utt). 2kārt, tai brīdī, kad kravājos, man viss ir pa rokai labā kārtībā un somu salieku viens divi.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *