Faro – pilsēta, kurā var arī uzkavēties

Iekožos persikā un garšas kārpiņu labsajūtā pieveru acis – salds gan! Portugāļu laukos augušie persiki kopā ar apelsīniem, šorīt ceptu pilngraudu maizi un zaļajām olīvām ir mūsu Faro tirgū pirktās brokastis. Augļa sula lēnām notek man pa roku līdz pat elkonim un lāsītes iemirdzas spožajā saulē. Mazs svētlaimes mirklis.

Autors: Diāna

Gājiens uz tirgu, kur pārdevējas ir tantes ar staltu stāju un tik tiešu skatu, kas liecina, ka viņas gatavas izrīkot un nolikt pie vietas jebkuru, un tādēļ viņu smaids ir jo īpaši vērtīgs, mums atkal liek aizdomāties, kā diez tas ir – dzīvot dienvidu zemē, kur pat mandeles un vīģes tirgū ir “vietējās”? Droši vien pie tā ļoti ātri pierod un nespēj vairs izbaudīt. Bet šodien mēs to varam. Ir pirmā īstā atvaļinājuma diena un mums jāatceras, kā tas ir – atlaist grožus mazliet vaļīgāk un ļauties ceļošanas baudai.

Pilsēta šorīt smaržo pēc dūņām un eksotiskiem ziediem. Ik pa laikam virs galvas nodārd kārtējā lidmašīna, kas nosēžas pāris kilometrus attālajā lidostā. Lielākā daļa tūristu Faro nemaz neuzkavējas un jau lidostā sakāpj lielos autobusos, kas tos nogādā kādā no dienvidu Portugāles kūrortiem ar daudzstāvu viesnīcām. Faro viņiem nav interesanta, jo tādas normālas pludmales te nemaz nav. Pilsētu no smilšu strēles, ko vietējie dēvē par pludmali, šķir vairākus kilometrus plats purvs, kas kalpo par mājvietu daudziem jo daudziem ūdens putniem.

Bet putni Faro ir ne tikai purvainajā Formosas upes dabas rezervātā. Pēcpusdienā apstiprinās mūsu aizdomas, ka baltie lidoņi ar lielajiem melnajiem spārniem, kurus savu brokastu laikā manījām riņķojot tālumā, tik tiešām ir stārķi. Un tad pēkšņi, kā pēc burvju nūjiņas mājiena, mēs stārķus redzam it visur – gandrīz uz katras baznīcas torņa. Uzcēluši ligzdas blakus akmens krustiem un vara zvaniem, tie, cēli izslējušies, bužina savas spalvas un klabina sārtos knābjus. Mēs esam pārsteigti, bet tomēr priecīgi par šādu negaidītu atkalsatikšanos.

Lai gan visu dienu jūtamies kā mazliet apmaldījušies telpā un laikā, jo ik ap brīdim jāatgādina sev, ka neesam ne Brazīlijā, ne Spānijā, Portugāle mums ļoti patīk. Ar baudu ļaujamies tam, lai Dienvidamerikas braucienā apgūtie portugāļu valodas vārdi lēnām atdzimtu atmiņā. Gluži kā pirmklasnieki ar sajūsmu skaļi viens otram lasām priekšā vārdus uz izkārtnēm, plakātiem, ceļa zīmēm un skaļi apspriežam to izrunu un nozīmi. Izmantojot savu nabadzīgo vārdu krājumu, mums pat izdodas apvārdot biļešu pārdevēju autoostā.

Uz mirkli pametam Faro ar tās stāvgrūdām pilno jahtu piestātni, ko gluži kā skaistas krievu meitenes, sauc par marinu, un plašo vecpilsētas laukumu, kas ceļiniekus aicina veldzēties apelsīnkoku ēnā, un ar autobusu dodamies uz netālu esošo pilsētiņu Loulé. Tā ir slavena ar saviem skursteņiem – uz katras mājas jumta ir vismaz viens mazs, rakstains tornītis ar cepurīti, un katrs, šķiet, ir unikāls. Gluži kā pašas mājas, kas ir vai nu baltas ar spilgtas krāsas durvju un logu ailēm, vai viscaur noklātas ar rakstainām flīzēm.

Vecpilsētas ielās uz katra stūra ir pa skaļrunim, no kuriem skan liegi bossa nova ritmi, visi skaļruņi savienoti lielā skaņas sistēmā. Mazliet sirreāla sajūta, jo pēcpusdiena atnākusi ar 37,5 grādiem karstuma, un, lai arī kur mēs ietu, ir grūti manīt kādus logus, kam nebūtu ciet slēģi. Aiz tiem portugāļi draudzīgi skandina šķīvju un dakšiņu orķestri, ko pavada vienmuļa TV murdoņa fonā. Siesta. Vienīgās dzīvās dvēseles ārpus māju mūriem ir čalojošs pensionāru bariņš parkā uz soliņa un melns kaķis, kas gluži kā bez samaņas, vāri elpodams, guļ uz sāna zem kādas automašīnas riteņa.

Pēc vairākas stundas ilgas pastaigas arī mums gribas vien kaut kur atgulties un pasnaust, bet, kad vakarā beidzot tiekam līdz mūsu pagaidu mājām Faro, drīz jau ir klāt arī to saimnieks Blēzs un ir laiks ķerties klāt vakariņu pagatavošanai. Blēzs, kā jau īsts francūzis, ir ārkārtīgi izvēlīgs ēdiena ziņā un jau pirmajā vakarā mums paziņo, ka viņam portugāļu restorānu ēdiens negaršojot un tādēļ viņš parasti ēdot mājās.

Atbraucis uz Faro darba dēļ, Blēzs te dzīvo nu jau pusotru gadu. Viņa darbs ir saistīts ar pētniecību, un pat izskata ziņā viņš atstāj tāda mazliet ķerta zinātnieka iespaidu – melniem, izspūrušiem matiem, kuplu bārdu un bieziem briļļu stikliem viņš izskatās iegrimis mūžam nepārejošās pārdomās par cilvēcei svarīgiem bioloģijas jautājumiem pat tad, kad veikli apmet otrādi uz pannas čurkstošās cukīni-burkānu pankūkas, ko šovakar ēdīsim vakariņās.

Lai arī ārkārtīgi inteliģents un viesmīlīgs, Blēzs man pirmkārt šķiet ļoti vientuļš te, svešā valstī, pētot baktēriju “cilts kokus”. Abi ar Kasparu līdz vēlai naktij mazajā virtuvītē ar dziļām nopietnības rievām pierēs runā par putniem, pēta enciklopēdijā stārķu izplatību un apspriež Latvijas nacionālos ēdienus. Ik pa laikam viņu sarunās iejaucas sajūsmas un vilšanās saucieni no bāra mājas pirmajā stāvā, kur portugāļi skatās futbola spēli. Tā arī netiekam gudri, vai portugāļi uzvar vai zaudē. Man, savukārt, nāk miegs un runāties vairs itin nemaz negribas.

Pirms aizmigšanas domāju par to, kā ceļojums pats visu saliek pa vietām. Ja vēl mājās, lasot ieteikumus dažādos ceļvežos, galva iet riņķī no visām vietām, ko gribas apskatīt, un lietām, ko gribas izdarīt, tad, uzsākot ceļu, svarīgas kļūst tikai izdarītās izvēles. Tas, kas īstenojies, kļūst daudz vērtīgāks par to, kas varēja būt, bet nenotika. Un tā ir viena no lielākajām ceļošanas burvībām.

Iesaki citiem:
  • Twitter
  • Facebook
  • draugiem.lv
Tēmas: Eiropa, Faro, Portugāle

2 komentāri: “Faro – pilsēta, kurā var arī uzkavēties

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *