Vilciens, kas brauc reizi nedēļā

Ivars ir uzrakstījis vēl vienu rakstu par saviem piedzīvojumiem otrpus Urālu kalniem. Šoreiz par braucienu vilcienā no Kazahstānas uz Uzbekistānu.

Autors: Ivars

Pirmais, ko ievērojam, kad ierodamies stacijā, lai dotos 24 stundas ilgajā pārbraucienā no Almati uz Taškentu, ir lielās ļaužu masas uz perona. Vai tiešām viņi visi kaut kur brauks? Nopriecājamies, ka mums ir nopirktas vietas kupejā un savs stūrītis garantēts.

Uz savām vietām dodamies lēnām, ļaujot steidzīgajiem kazahiem un uzbekiem būt pirmajiem. Kupejā kaimiņš uzreiz piedāvā samainīt vietas, jo sev, sievai, bērniem un kādai līdzi braucošai kundzei neesot varējis nopirkt vietas vienā kupejā. Piekrītam, jo labāk būt vienā kupejā ar divām pieaugušām sievietēm nekā zīdaini.

Vilciens vēl nav izkustējies no vietas, kad jau kļūstam par lieciniekiem brangam strīdam par vietu. Kāds pavecs krievu vīrs ir palicis bezšā. Pie sevis pasmīkņājam, kā šis klaigā un ārdās:

– Чего место заняли? Прихожу, а там толпа сидит!

Oficiāla izskata personāžs visu atrisina, taču neizpaliek arī tirgošanās:

– Ну, а что, пусть посидит. Бабуля ведь старая.

Vīrs ir uzstājīgs un taisnību tomēr panāk.

Nepaiet ne ilgs laiks, kad uzraugs – puisis vārdā Aibeks nāk aprunāties arī ar mums. Piedāvā ļaut babuļai pāris stundiņas pagulēt mūsu lāviņā. Es no šī piedāvājuma atsakos, un arī kupejas kaimiņienes uzstāj, lai nepiekrītu. Kā vēlāk savā starpā pārrunājam, šādi sev neparedzētās vietās iekārtojas bezbiļetnieki, kuriem palīdzēt atrast vietu cenšas arī vagona uzraugs.

Vēlāk puisis nāk atkal un runā jau uzstājīgi. Stāsta par veco babuļu, ka viņai sāpot vēders un vajagot pagulēt. Liek lietā smago artilēriju:

– У тебя же есть мать?
– Есть. А у тебя же тоже есть. У всех есть мать.
– Ну, вот. У меня есть. Мне жалко.

Frāžu apmaiņu papildina ciešs acu kontakts, tomēr pēc kāda laika mans “brālis” (tā viņš mani uzrunāja – брат) liekas mierā.

Tantes velk ārā vakariņas un visi kopīgi paēdam mūsu līdzpaņemto plovu un viņu pagatavotos manti – lielus rokām darinātus pelmeņus. Kamēr ieturamies, dalāmies arī stāstos par Latviju un Kazahstānu. Tiekam brīdināti, lai uzmanāmies, jo uzbeki esot viltīga tauta.

Vakars kļūst arvien vēlāks, taču rosība vilcienā joprojām liela. Viens bezbiļetnieks jau guļ koridorā, daži sēž, citi joprojām stāv kājās. Atkal uzrodas pavadonis Aibeks, šoreiz ar žurnālu, kurā reģistrē visus, kas šķērsos robežu. Pieraksta mūs, izsniedz Uzbekistānas reģistrācijas lapiņas un prasa viņam dot 500 kazahu tenges (Ls 1,75). Kad jautāju, par ko jāmaksā, atbild, ka par reģistrāciju. Atļaujos pajautāt, vai tiešām tā ko maksā.

– Все платят, skan atbilde.

Palīdzēšot mums ar reģistrāciju, ja nu ar dokumentiem kaut kas nebūs kārtībā.

– А чек будет? – prasu pretī, un Aibeks aiziet prom tukšā. Tantes nosmīn un saka, ka pareizi esmu darījis. Turklāt viena no viņām kazahu valodā esot pavadoni brīdinājusi, ka mēs labi pārzinām likumus. Kā vēlāk izrādījās, šī takse jāmaksā tiem, kam dokumenti tiešām nav kārtībā, pārsvarā uzbekiem. No pārējiem naudu iekasē profilakses pēc.

Pret rītu, mums vēl guļot, kaimiņienes izkāpj un kupejā pa kluso ievācas bezbiļetnieku ģimene – trīs pieaugušie un bērns, kuriem pirms tam bijām lieguši iespēju nakšņot kopā ar mums. Tomēr vēlāk spējam atrast kopīgu valodu un uzzinām, ka faktiski viņi ir nelegāļi, kas pārāk ilgi atradušies Kazahstānā (uzbekiem tā ir kā latviešiem Īrija) un tādēļ uzturēšanās atļaujas vairs nav derīgas. Šī iemesla dēļ viņi nevar arī legāli iegādāties vilciena biļetes.

Uz robežas visiem nelegāļiem liek doties uz citu vagonu, kur, kā vēlāk paši stāsta, sadzen kopā kā lopus un moka, izspiež kukuļus un tikai tad ļauj doties tālāk.

Uzbekistānā valda melnais valūtas tirgus. Jau vilcienā līdz ar desas, kafijas, pončiku un drēbju pārdevējiem cauri vagoniem steidz arī valūtas mijēji ar lieliem žūkšņiem uzbeku sumu. Nolemju samainīt mazumiņu un jau uzreiz saprotu, cik lielā mērā melnā tirgus kurss ir labāks – aptuveni par 30%. Tā mēs tiekam pie 32 tūkstošiem sumu, kas pēc oficiālā kursa ir 10, bet pēc reālā – 7 lati.

Robežsargi un muitnieki ir diezgan izbrīnīti par latviešu satikšanu, tomēr tiekam cauri bez īpašiem starpgadījumiem. Kopumā vilciens uz robežas pavada apmēram četras stundas un īsi pēc tam esam Taškentas stacijā, kur jau paveras pavisam citāda aina…

Iepriekšējais Ivara raksts par Kazahstānu: Tiekamies otrā pusē – Almati

Iesaki citiem:
  • Twitter
  • Facebook
  • draugiem.lv

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *