Brazīlijas filmu maratons

Atgriežoties no ceļojumiem, mēs vēl ilgu laiku skatāmies kino, kas nācis no apmeklētajām valstīm. Ir patīkami kavēties atmiņās, vēlreiz dzirdot mazliet jau ierasto valodu un filmu kadros cerot atpazīt sevis iemītās takas. Nesen arī kādā ceļvedī izlasījām apgalvojumu, ka šāda veida nodarbe palīdzot novērst pēc-ceļojuma depresiju un ļaujot vieglāk pārdzīvot atgriešanos mājās. Vēl jo labāk! Bet tikpat labi šīs filmas arī palīdz noskaņoties ceļojumiem, kas vēl tikai priekšā, iedvesmo nākotnes braucieniem un… vienkārši mazliet izklaidē. Tādēļ tuvākajā laikā piedāvāsim tematiskus apskatus par filmām no valstīm, kuras esam apmeklējuši sava 100 dienu ceļojuma laikā. Un sāksim mēs, protams, ar filmām no Brazīlijas!

1. Cidade de Deus / City of God, 2002

Filma – mākslas darbs. Absolūti labākā pēdējās desmitgades brazīļu filma, kas savulaik nominēta četriem Oskariem un tagad jau uzskatāma par brazīļu kino klasiku.
Filma seko vairāku jaunekļu liktenim laika posmā no 60-ajiem līdz 80-ajiem gadiem. Viņi visi ir nākuši no Riodežaneiro nabadzīgā rajona ar nosaukumu “Dieva pilsēta” (tāda vieta Rio patiesi pastāv). Daži jau kopš mazotnes pievērsušies organizētai noziedzībai, bet citi arī tik neauglīgā augsnē lolo skaistus sapņus par citādu dzīvi… Dinamiska, elpu aizraujoša un pārsteidzoša – šī filma uz Riodežaneiro nabadzīgo rajonu iedzīvotāju dzīvi noskatās ar vieglumu un lielisku pašironiju. Un tad kā pļauka sejā – nežēlīga vardarbība, kas liek tā kā pat mazliet nokaunēties par smaidu iepriekš. Par to, ka vienā brīdī vari būt dzīvs un jau nākamajā – beigts ar lodi pierē.
Vērā ņemams fakts, ka lielākā daļa aktieru ir pašas favelas iedzīvotāji, nevis aktierskolās rūdīti profesionāļi. Lielisks skaņu celiņš, ko pēc filmas noskatīšanās gribas klausīties atkal un atkal. Filmas turpinājums “City of Men” ir mazāk veiksmīgs, taču šāda žanra filmu cienītājiem noteikti patiks.

2. Última Parada 174 / Last Stop 174, 2008

Filma balstīta uz patiesiem notikumiem – kāda Riodežaneiro pilsētas satiksmes autobusa pasažieru sagūstīšanu par ķīlniekiem, taču patiesībā ir par ko citu. Par vienu no Riodežaneiro galvenajiem simboliem (uzreiz pēc Kristus Glābēja statujas kalnā) – ielu bērniem, kas iežēlina un aizkustina, kā jau bērni, līdz brīdim, kad atklāj savu no apkārtējās vides iemantoto nežēlību un cietsirdību. Par nabadzības apburto loku, no kura izrauties izdodas retajam, un to, ka tādās vietās kā Riodežaneiro favelas iedzīvotājiem ir vien divas izvēles – pašiem iesaistīties nežēlībā vai arī kļūt fanātiski reliģioziem, cerot uz augstāku spēku palīdzību.
Filmas beigās pievērsiet uzmanību autobusam – Latvijā jau piemirstais konduktora amats un turniketi Rio autobusos dzīvi joprojām, arī šodien! Savukārt bēdīgi slavenais autobusa maršruts Nr. 174 jau sen ir pārdēvēts – pārāk slikts PR tam bijis, kā saka. Ja rodas vēlme uzzināt kaut ko vairāk par pašu autobusa sagūstīšanu, noskatieties arī dokumentālo filmu “Bus 174“.

3. Casa de Areia / House of Sand, 2005

Viegla kā zīda lakats un smaga kā akmeņu krāvums, šī filma ir par dzīvi nošķirtībā un to, kā veidojas trīs paaudžu sieviešu attiecības gan savā starpā, gan ar ārpasauli, kas dažreiz kā reibinoša ūdens šalts pāršļāc viņu dzīvi tuksnesī un tad atkal apsīkst, un pāri paliek tikai smiltis, smiltis… Cilvēks cilvēkam tuksnesis un tuksnesis arī pats sev.
Filmā nav liekvārdības, viss tiek izteikts ļoti precīzās, gandrīz metafiziskās vizualizācijās. Starp citu, abas galvenās aktrises arī reālajā dzīvē ir māte un meita. Filma Latvijā rādīta 2006.gada kino festivāla “Arsenāls” ietvaros.

4. O Homem Que Copiava / The Man Who Copied, 2003

Asprātīga un izklaidējoša filma par to, kā vienkāršs kopētavas darbinieks kādu dienu atklāj viedu dzīves patiesību, ka “money is only a paper that people believe is worth something…” Ar to aizsākas spraigs notikumu virpulis, kas parauj līdzi ne tikai vīru, kas kopēja, un viņa draugus, bet arī filmas skatītājus. Mūžīgi neizsmeļamā tēma par nabadzību un bagatību un vēlmi ātri pārlēkt pāri sētai, kas tās šķir. Arī šī filma ir no seniem “Arsenāla” krājumiem.

5. My Name Ain’t Johnny / Meu Nome Não É Johnny, 2008

Šo filmu mēs sākām skatīties, vēl esot Riodežaneiro. Rafaela tēvam kādreiz esot piederējusi DVD noma, bet viņš bija nolēmis to slēgt un pagalmā uzrīkojis DVD izpārdošanu. “Mans vārds nav Džonijs” bija viena no retajām brazīļu filmām, kas vēl bija neizpārdoto disku kaudzē, tādēļ kādā vakarā nolēmām to visi kopā noskatīties. Taču 20 minūtes pirms filmas beigām visā rajonā pēkšņi pazuda elektrība un mēs bijām spiesti iet gulēt, tādēļ šo filmu līdz galam mums izdevās noskatīties tikai Latvijā.

– Man, I’m close to my goal.
– Your goal? What is it?
– It’s to make a million dollars. Yours?
– Mine is to spend a million dollars.

Atšķirībā no iepriekšējām filmām, šī ir par Riodežaneiro ne tik nabadzīgajiem iedzīvotājiem – baltajiem cilvēkiem no mēreni pārtikušā vidusslāņa, kam patīk rotaļāties ar tikpat baltu pulverīti. Visa dzīve kā krāšņa ballīte un likmes, kas arvien palielinās. Bet katra ballīte, protams, agri vai vēlu beidzas. Žao ir brazīļu versija par Džonija Depa varoni no filmas “Blow“. Tiesas zālē viņu nosauc par “balto haizivi”, taču nekāda haizivs Žao, protams, nav. Vienkārši izlutināts jauneklis, kas īsti nezina, kur likt savu pārmērīgo enerģiju. Visa filma ir kā nenovēršama, stabila virzība uz neizbēgamo, bet pa vidu tam ir gaumīgs humors un teicama aktierspēle. Starp citu, arī šī filma balstīta uz patiesiem notikumiem.

6. Carmo / Carmo, Hit the Road, 2008

Karmo ir jauna brazīļu sieviete, kas kārtējo reizi nolēmusi bēgt no mājām, lai arī ko tas viņai maksātu. Izklaidējot iedzērušus vīriešus kādā lauku bārā, viņa iepazīstas ar Marko – spāņu kontrabandistu ratiņkrēslā. Kopā viņi meklē iespēju realizēt viņa preci, procesā te atrodot, te atkal pazaudējot Marko mašīnu, kravu un viens otru…
Filma – farss, tā brīžiem ir skaudra, nopietna, patiesa un vienkārši ģeniāla, brīžiem absurda, kaitinoša, prasta un vāja. Gluži kā pati Brazīlija. Visbeidzot, tā vienkārši ir filma par tiem, kas vienmēr ir ceļā – visam pāri saule vieglā dūmakā, dzīve mašīnas priekšējos sēdekļos un nebeidzamās ainavas atpakaļskata spogulī. Absolūti maģiska ir jutekliskā peldes scēna kādā no Pantanala mitraines upēm. Filmai ir ilga un izteiksmīga pēcgarša, gluži kā labam brazīļu sarkanvīna malkam vēsā atvasaras vakarā.

Ja jums zināma vēl kāda laba brazīļu filma, priecāsimies par jūsu ieteikumiem!

Iesaki citiem:
  • Twitter
  • Facebook
  • draugiem.lv

2 komentāri: “Brazīlijas filmu maratons

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *