Ekspotīcija

Lai gan Latvijā esam jau ilgāk nekā pusotru mēnesi, sajūta joprojām ir mazliet sirreāla. Dažreiz šķiet, ka nekur nemaz neesam bijuši un tas bija vien skaists sapnis kādā vasaras naktī. Taču citreiz, kad stāstām par savu braucienu citiem vai šķirojam tos pāris tūkstošus ceļojuma bilžu, jādomā, kā gan mēs to visu varējām paveikt nieka 100 dienās?! Šis būs mazliet melanholisks stāsts par atgriešanos mājās un dažas filozofiskas atziņas.

Ņem to visu vieglāk…
Mums bieži jautā, vai jūtamies pa šiem trīsarpus mēnešiem mainījušies, un mēs īsti nezinām, ko atbildēt. Cilvēku ļoti ietekmē apkārtējā vide, tā “ievelk” sevī un ikdienā, bieži vien paši tam pat nepievēršot lieku uzmanību, mēs esam pieraduši rīkoties, izmantojot vienus un tos pašus paņēmienus un risinājumus, kuri sevi jau ir laika gaitā pierādījuši. Ceļojot un ik pēc pāris dienām nonākot citā vietā, citā vidē, šādu ierastu risinājumu nav, un tā ir svešāda, bieži vien neērta un izaicinoša situācija, taču izkļūšana no tās sagādā patiesu baudu.

Ceļošana ceļ pašapziņu, šķiet – ja mēs varējām 100 dienas izdzīvot svešā kontinentā un paveikt visu to, ko paveicām, tad tagad šeit, savā valstī, mums jābūt spējīgiem izdarīt jebko! Tādēļ atbilde uz jautājumu, vai esam mainījušies, vienlaikus ir gan jā, gan nē. No vienas puses mēs esam atpakaļ uz reiz jau iemītas takas un pamazām atgriežamies pie savas ierastās dzīves, bet no otras puses – mums joprojām mirdz acis, mēs jūtamies mazliet lepni par paveikto un kaļam jaunus plānus, jo tagad viss šķiet (un arī ir) neticami VIEGLI!

Lietas
Protams, ir jauki apzināties, ka tev ir savas mājas un dažādas lietas, tu esi pie tām pieradis un… pat mazliet tām pieķēries. Taču ceļojot tavas mājas ir tik tava mugursoma un, ja neceļo viens, tad arī cilvēks tev blakus. Mēs ne reizi vien tikām paslavēti par mūsu mazajām somām (35 un 42 litri), kurās satilpa gan guļammaisi, gan dažādu sezonu drēbes, gan trekinga apavi. Nekā lieka. Taču satikām arī ceļotājus, kas vienatnē uz savas muguras pārnēsāja tik, cik mēs abi kopā – 70 un pat 80 litrus dažādu mantu.

Tikai atgriežoties mājās, sapratām, ka esam mazliet atsvešinājušies no tām lietām, kas ir mums mājās, un iemācījušies itin labi iztikt bez tām. Mēs esam pārstājuši sevi identificēt ar to, kas mums pieder, lai gan pirms tam pat iedomāties nevarējām, ka to darām! Tā ir lieliska, atbrīvojoša sajūta, un mums tā ļoti iet pie sirds. Skapji piedzīvo lielo tīrīšanu, un pēkšņi mēs jūtam, cik daudz brīvas vietas tagad ir… mūsu pašu galvās.

Auksto zupu, rupjmaizi un zemenes, lūdzu!
Visstiprākās ilgas pēc dzimtenes gandrīz katru ceļotāju piemeklē tieši īsi pirms došanās mājup. Varbūt tas ir kāds pašaizsardzības mehānisms, kas skumjas par ceļojuma beigām ļauj aizvietot ar domām par atgriešanos. Dažus vakarus, laiski guļot šūpuļtīklā, mēs runājām par to, ko darīsim Latvijā, un skaidrs bija viens – mēs ēdīsim! Jo, atskaitot ilgas satikt mājiniekus, visvairāk mums pietrūka tieši dažādu ēdamu lietu. Tādēļ tad, kad mums tika jautāts, ko pagatavot vakariņās 29.jūnijā, atbilde mums bija zināma jau labu laiku iepriekš: “Auksto zupu, “Lāču” rupjmaizi un zemenes, lūdzu!” Tagad, protams, mēs ilgojamies pēc kukurūzas plāceņiem, pupiņu sautējumiem un laima sulā marinētām zivīm.

Melnā kladīte
Visbeidzot, jau esot ceļā, atskārtām, cik utopisks tomēr bija mūsu solījums regulāri rakstīt šajā blogā. Ceļojot bez laptopa, tas izrādījās gandrīz neizpildāms uzdevums. Taču spilgtu iespaidu bija tik daudz, ka nepilnu četru mēnešu laikā viena Moleskine klade tika pierakstīta gandrīz pilna. Vēl ir aptuveni trīs tūkstoši bilžu fotoaparāta atmiņas kartēs un trīs melnbaltās foto filmiņās. Ņemot vērā mūsu aizraušanos ar valdzinošu ceļojumu stāstu lasīšanu, mums ir radusies iecere arī pašiem reiz visu šo “jēlmateriālu” pārvērst skaistā ceļojumu grāmatā. Kā jums šķiet, vai jums tas būtu interesanti? Pastāstiet, mēs labprāt dzirdētu jūsu viedokli!

Nākamreiz padalīsimies ar mazliet praktiskākām atziņām un padomiem no mūsu brauciena.

• ← I Believe I Can Fly
• Ekspotīcija uz Radio 101 →