-
Ekspotīcija - jā, šis omulīgais vārds, ko izgudroja vecais, dumjais Lācis Vinnijs Pūks - esam mēs, Kaspars un Diāna, divi ceļotāji un pasaules izzināšanas entuziasti. Tā vien šķiet, ka mēs allaž vai nu jau esam ceļā vai arī tam vēl cītīgi pošamies... Lasīt tālāk... -
Foto
Mai
1
“Ir tikai trīs lietas, kas var noiet greizi,” sacīja Filips. “Jūs varat pakrist, priekšlaicīgi apstāties vai arī jau gaisā jums var piemesties jūras slimība.” Viņa palīgs pieāķēja rozā sēdeklīša jostas pie izpletņa stiprinājumiem un tandēms bija gatavs. “Nu, vai ir bail?” viņš šķelmīgi pajautāja. “Nebaidies, tu tagad esi drošās rokās. Mazās, bet drošās.”
Mans čīliešu instruktors patiesi nebija ražens augumā, bet viņa balss gan bija skaļa un pavēloša. “Kusties man līdzi, nāc šurp, tā, labi, tagad stāvi!” tā dārdēja man aiz muguras. Jau pēc mirkļa viņš veica izpletņa pārbaudi un mēs visi trijatā sajutām spēcīgu rāvienu, kad vējš spēji piepūta lielo neilona pusmēnesi mums aiz muguras. Gaisa straume bija tik spēcīga, ka mēs visi sākām slīdēt atmuguriski pa granti. “Galvenais ir neatraut kājas,” es pie sevis atkārtoju Filipa instrukcijas, nepamanīdama, ka savā centībā esmu sākusi tupties. “Netupies, celies kājās, netupies!” abi vīrieši sāka brēkt katrs savā valodā un manas kājas acumirklī paklausīja.
Bet nebija laika atpūsties, pirmajam pārbaudījumam uzreiz sekoja nākamais – jāskrien, līdz zem kājām pazūd zeme. Biju jau trīs reizes redzējusi, kā to darīja citi tandēmi, taču asinīs tik un tā iešļācās adrenalīna deva. Pēc mazliet neveiklā sākuma biju nolēmusi izpildīt šo uzdevumu godam, taču izpletnis jau bija uzsēdies uz siltā gaisa plūsmas un mani centieni paskriet beidzās ar enerģisku kāju kūļāšana gaisā.
Sev aiz muguras varēju just mazliet satrauktu instruktora dīdīšanos, bet pelēko smilšu kalns zem manām kājām pārliecinoši kļuva arvien tālāks. Pēc mirkļa intruktors manāmi atslābinājās, atļāva man izvilkt savu rozā sēdeklīti un jau daudz draudzīgākā tonī vaicāja, vai viss kārtībā. “Jā, es māku lidot!” es izsaucos spāniski. Vīrs sirsnīgi nosmējās un norādīja uz mākoņiem, kurus jau bijām sasnieguši.
Ikike ir viens no galvenajiem paraglaidinga centriem visā Dienvidamerikā. Pilsēta atrodas pašā Klusā okeāna krastā, bet austrumos tā beidzas ar milzīgu kāpu un smilšu kalnu grēdu. Šāds ģeogrāfiskais novietojums to padara īpaši piemērotu planēšanai gaisā, izmantojot siltās gaisa plūsmas no sakarsušajām smiltīm vai siltos vējus no okeāna. Tā ir arī viena no retajām vietām, kur paraglaideriem atļauts lidot virs pašas pilsētas.
Kamēr Ikike nevar lepoties ar īpašu šarmu vai pievilcību, augstu no gaisa tomēr var pamanīt vairākas lietas, kas mazliet atkausē sirdi pret industriālo ostas un vara raktuvju strādnieku pilsētu. Piemēram to, ka gandrīz visām mājām ir vienādi salmu krāsas jumti, kas izskatās kā daudzi kopā saausti labības lauki, vai to, ka šoseja no pilsētas pāri kalnam izvijas kā sprigana čūska.
Taču, ja sev lieku reizi neatgādina par to, ka lido ar izpletni, sajūta ir, kā vērojot pilsētu pa lidmašīnas logu – lidošana patiesi ir mīksta un nesteidzīga. “Kad esi gaisā, aizmirsti visas problēmas, kas tevi moka uz zemes,” teica Filips, kad braucām ar mikroautobusu uz lēkšanas vietu. Jau pacēlusies, es gan iedomājos, ka tam vēl var piebilst: “…un atceries, kā ir sapņot,” jo sajūtas ir uz mata tādas pašas, kā lidojot pa sapņiem. Bērnībā es miegā lidoju regulāri, taču kā es varēju zināt, kā tas ir – lidot, man joprojām ir liels noslēpums.
Pēc 15 minūšu lidošanas sāka tirpt kreisā kāja. Vēl pēc brīža sāku šaubīties par to, vai mani apgalvojumi, ka nesirgstu ar jūras slimību, maz ir tik patiesi. Mazliet arī sala plaukstas, pārējo pasargāja speciāls termotērps. Pajautāju instruktoram, cik augstu esam. 700 metri? Nezin kādēļ šķita, ka esam krietni augstāk, taču jau vēlāk, uz zemes esot, man pastāstīja, ka mēs no visiem tandēmiem esam uzlidojuši visaugstāk.
Kā sajutis manu mirkļa diskomfortu, instruktors nokomandēja pievilkt kājas. “Mēs lidosim pāri pilsētai,” viņš paskaidroja. Aiz muguras palika lielā Drakona kāpa, no akmeņiem saliktās atzīšanās mīlestībā, grausti un degošās piepilsētas izgāztuves. Mēs laidāmies pāri pilsētai – daudzstāvu ofisa ēkām, maģistrālēm un grabošajiem autobusiem, kas noteikti bija baltos formas tērpos ģērbušos skolēnu pilni. Vēl tikai loks pāri okeānam, kurā peldējās vientuļa jūras lauva un augstajos viļņos kārpījās daži sērfotāji.
Mēs laidāmies lejup. Arī piezemējoties esot jāskrien, bet kamēr es par to domāju, mēs abi ar instruktoru jau bijām mīksti nostājušies smiltīs, nesperot ne soli, un izpletnis kā pārsprādzis balons sabruka mums pie kreisajiem sāniem. Mūsu trajektorijai sekoja arī Kaspara un Filipa tandēms, taču viņu piezemēšanās nebija tik gluda – pēdējā mirklī viņus pārsteidza pretvējš un abi sabruka uz dibena, izpletnim veļoties pāri galvām.
Sajūsmā par šādām izdarībām no otra pludmales gala acumirklī atļepatoja mazs zelta retrīvers un ar visām četrām metās iekšā jezgā, laizīdams Kaspara seju un pagalam sapīdamies izpletņa striķos. Kucēnam pakaļ atskrēja arī saimnieks un, kamēr mēs visi gardi smejāmies, mans instruktors pakoja izpletni un vaicāja man, kāds ir mans augums: “Metrs astoņdesmit?” Kad apstiprinoši pamāju ar galvu, viņš apbrīnā pievilka apakšlūpu. Tad arī pamanīju, ka pārējie jaunieši jau kādu brīdi uz mums gaidīja pie auto.
Lai gan mums tas likās pašsaprotami, izrādās, tikai 10% gadījumu tandēmi piezemējas pludmalē. Mums paveicās, stāstīja Filips, uzņēmuma īpašnieks, kas pats ir no Šveices. Pārvācies uz Dienvidameriku, jo te ir labvēlīgāki apstākļi lidošanai nekā viņa dzimtenē. “Te mēs varam lidot katru dienu, ja vien vēlamies,” viņš paskaidroja. Savu karjeru sācis Riodežaneiro, bet pēc 11 ielas bērnu uzbrukuma autobusā, nolēmis pārvākties uz kādu mierīgāku vietu un izvēlējies Čīli. Pastāstījām viņam, ka arī mēs gribējām lēkt Rio, bet tas nebija iespējams, tādēļ mazliet mainījām savu maršrutu, lai atbrauktu uz Ikiki. “Liktenis,” mēs nosmejām, kamēr mikroautobusā sakāpa trīs no piecām Filipa meitām.
Kā jau šādos liktens izspēlētos jokos gadās, Filipa paraglaidinga skola atradās 2 minūšu brauciena attālumā no tās ģimenes mājām, kur bijām apmetušies. Kad atgriezāmies, Zatina sāka gatavot pusdienas un mazie pa vienam sāka atgriezties no skolas. Viss bija kā parasti, taču mēs bijām mazliet citādi – ar putna pieredzi mūsu atmiņā un apņemšanos to kādreiz atkārtot vēlreiz.
*Es ticu, ka varu lidot (no angļu val.)
Iesaki citiem:
wow… un es sapņos tieši tā arī parasti sāku lidot – skrienot tik ātri, ka vienā brīdī kājas atraujas no zemes un es sāku “kult gaisu”… un, lasot Tevis rakstīto, sajūtas ir tādas, it kā es kādreiz to esmu darījusi. Varbūt iepriekšējā dzīvē :)
sen neko nerakstījāt…
Kad Jūs būsiet mājās?!!!!!! KO!