Rio, o, Rio!

Mūs ir piemeklējis Rio lāsts – bijām plānojuši te uzturēties tikai 5 dienas, bet izskatās, ka sanāks vismaz nedēļu. Lai gan droši vien te varētu pavadīt arī visas 100 dienas un tāpat būtu par maz. “Cidade maravilhosa” – brīnišķīgā pilsēta, tā viņi dēvē Riodežaneiro.

Neteiksim gan, ka Rio mūs sagaidītu atplestām rokām. Pirmajā dienā pilsēta bija viens vienīgs haoss. Valodu nevarējām saprast, jo cariocas (Rio iedzīvotāji) runā portugāliski un apgalvot, ka portugāļu valoda ir līdzīga spāņu, ir tas pats, kas teikt, ka latvieši var brīvi runāt lietuviski. Portugāļi “žūžo”: “‘Z-ž-ž…” skan viņu valoda un tā skan labi tālu un skaļi. Dabūjām kārtīgu tropisko lietus gāzi tepat pilsētā. Mākoņi smagi gūlās uz mūsu pleciem, gaiss bija tik mitrs, ka mati pūkojās un pēc aukstās dušas Rafaela mājā tā arī neizžuva. Aiz loga grausti un mājas, kas uzbūvētas kalnu nogāzēs, bet izskatās, ka drīzāk viena otrai virsū. Zāle un palmu lapas tik zaļas, ka kož pēc garā lidojuma nogurušajās acīs. Nezin kādēļ rodas sajūta, ka visi cilvēki izgājuši ielās. Izrādās, tā tiešām arī ir, jo pilsētā ir protesti pret naftas naudas pārdalīšanu Brazīlijas štatu starpā. Satiksme rīstās un mēs līdz tumsai knapi pagūstam izbraukāt pie Rio esošo pilsētu Niteroi. Ūdens līdz potītēm, un šķiet, ka vieglāk un ātrāk mājās būtu aizpeldēt. Viens no istabas biedriem argentīniešiem naktī krāc.

Taču jau nākamajā dienā Rio spīd spoža saule un liek atcerēties par mājās aizmirstajām saules brillēm. +35 C. Pilsēta sāk šķist draudzīgāka. Pēc nesteidzīgām pastaigām pa pilsētas vēsturisko centru, dodamies uz pludmali. Vieglāk sasniedzamā mums izrādās Kopakabana. Esot Rio tev vienmēr ir jābūt gatavam doties uz pludmali, jo tās te ir pašā pilsētas pakājē. Mēs, protams, Rio pārzināšanā vēl esam zaļi gurķi un tam neesam gatavi – pelddrēbes palikušas mājās mugursomās. Taču vilinājums mesties zilajā ūdenī ir tik liels, ka nekautrējoties to izdarām apakšveļā. Nav labais tonis, zinām, taču gandarījums to pārpārēm atsver.

Vakarā nolemjam doties ar tramvajiņu uz Santa Teresu – Rio glīto privātmāju un mākslinieku rajonu. Taču tramvajiņš salūst un ārā jau ir tumšs, tomēr dodamies pastaigāties tālāk pa tramvaja sliedēm. Skati uz pilsētas mirgojošajām ugunīm aiz katra līkuma ir arvien valdzinošāki, tādēļ ejam arvien tālāk, līdz kādas vietējās studentes mums paskaidro, ka sliedes nebeidzas vēl ļoti ilgi, bet mēs jau sen staigājam pa ielu, kur tumšajā diennakts laikā tūristiem mēdz uzbrukt tuvumā esošo favelu (nabadzīgo un kriminālo rajonu) bandas. Divatā noteikti mēs tik tālu nebūtu aizgājuši, bet kopā ar abiem argentīniešiem nekādas īpašas bažas neizjutām. Nejauši nozagtos naksnīgos skatus vēlāk nosvinējām ar kārtīgu feižoadu (tradicionālais brazīliešu ēdiens no gaļas un pupiņām) un ellīgi stipras caipirinhas glāzīti skaļajā Lapā.

Trešajā dienā debesis beidzot bija pietiekami skaidras, lai aizbrauktu uz pasaulslaveno Kristus statuju Korkovado kalnā. Kristus patlaban ir apjozts ar stalažām un šādi ieslodzīts šķiet vēl skumjāks nekā internetā atrodamajās bildēs. Statujas rokas veidojusi sieviete-arhitekte pēc savu roku prototipa, tādēļ Kristus pirksti ir maigi un slaidi. Un ar šīm maigajām rokām viņš, šķiet, sastindzis mēģinājumā apskaut grēkā kritušo pilsētu. Runā, ka, tikai palūkojoties uz Rio no Kristus statujas pakājē esošās skatu platformas, ir iespējams tā pa īstam izprast pilsētas ģeogrāfiju. Pilsēta ir plaša un zaļa, augstu kalnu un klinšu ieskauta. Rio ir divi pasaulē lielākie meži pilsētas teritorijas ietvaros, bet tās sānus apskalo Atlantijas okeāns, tādēļ vairākās pludmalēs viļņus par piedienīgiem atzinuši arī sērfotāji.

Kad pēcpusdienā pēc kārtīgas peldes nesteidzīgi vērojam saules mīļotājus Ipanemas pludmalē, galvā uzmācīgi skan “A Girl form Ipanema…” meldiņš un mēs tam ļaujamies un dungojam līdzi. Sagaidām dūmakā tītu saulrietu turpat aiz zaļo kalnu un moderno daudzstāvu ēku stūriem un klusi pie sevis spriežam, ka ceļošana tomēr ir viena sirreāla padarīšana – vienu brīdi tu esi mājās un zīmē brauciena maršrutu kartē, bet jau nākamajā mirklī tu esi šajā kartē “iekšā” un reālajā dzīvē izstaigā takas, par kurām tik ilgi esi domājis, runājis un sapņojis. Datora darba virsmas attēls pēkšņi materializējas tavu acu priekšā.

Taču centrālā daļa un pludmales ir tikai maza un vienpusēja Riodežaneiro stāsta daļa. Otru daļu mēs ik dienas redzam aiz autobusu un vilcienu logiem un tepat uz ielas, kurā dzīvojam. Rafaela māja atrodas Realengo – pilsētas ziemeļrietumos, aptuveni stundu ilga brauciena attālumā no centra. Ceļvedī skaidri un gaiši rakstīts – tūristiem nav pārāk daudz iemeslu apmeklēt šo Rio daļu. Tā šķiet tik liela netaisnība, jo tieši tādos rajonos kā šis dzīvo lielākā daļa Rio iedzīvotāju – gan parastie darba ļaudis, gan nabadzīgie favelu iemītnieki. Un ne visi no tiem ir izkāpuši no filmas “Cidade de Deus”.

Ja pirms brauciena šķita, ka Rio varētu būt interesanti doties organizētā tūrē pa kādu no favelām, tad tagad tas šķiet mazliet bērnišķīgi. Favelas, uz kurām tūristi dodas šādās tūrēs, patiesībā vairs nav nekādas īstas favelas un doties uz dzīvu cilvēku rajoniem, lai aplūkotu tos kā dzīvniekus safari brauciena laikā, šķiet ačgārni. Tepat divu kvartālu attālumā no Rafaela mājas arī ir favela. (Šo ieraksta daļu sirdsmiera labad mūsu vecāki un cilvēki ar vājākiem nerviem var droši izlaist.) Pāris vakarus mēs dzirdējam arī ložu šāviņu rindas – tā narkotiku tigoņi cenšas nokārtot lietas savā starpā. Taču šeit, Rafaela mājās durvis netiek aizslēgtas un nevienam no vairāk nekā 80 viņa ārzemju viesiem nekad nav gadījies te sastapties ar kādu nelabvēli. Pats Rafaels saka – nabadzība nenozīmē ļaunprātību, bet tajos retajos gadījumos, kad tomēr nozīmē, nabagie nezog no nabagajiem, tādēļ favelas ir drošākas par jebkuru no Rio “turīgo cilvēku ielām”.

Rio ir arī ļoti daudz apslēptu “dārgumu” – piemēram, vientuļas pludmales pilsētas nomalē. Uz vienu no tādām devāmies pārgājienā sestdien kopā vēl ar 30 citiem cilvēkiem no 10 dažādām valstīm – Rafaels ir aktīvs “dīvānu sērfotāju” biedrs un šādus pārgājienies organizē regulāri. Pēc divarpus stundu ilga brauciena un stundu ilga pārgājiena pa mežu un klintīm, visu dienu tīksminājāmies par sauli, smiltīm un okeānu. Iegrimām sarunās ar līdzgaitniekiem un pārliecinājāmies, ka pasaule aizvien ir tikpat maza kā allaž. Otrā zemeslodes pusē var sastapt gan lietuviešus, gan zviedrus, gan cilvēkus, kas vēlas aizbraukt ceļojumā uz mūsu dzimteni. Un kad pēc saules sūrst pleci, nav nekā labāka kā kopīgi vienoties ledusauksta açaí (asaī – dzēriens no saldēta augļa/ogas, kas aug tikai Brazīlijā) baudīšanai, saulei rietot turpat aiz tuvākā ciema autobusa pieturas pludmalē.

Bet šodien Rafaela māsai Patrīcijai ir 24.dzimšanas diena. Tas nozīmē skaļu ballīti šaurajā mājas pagalmā ar visiem ģimenes locekļiem un tuvākajiem draugiem. Mēs viņas dēļ iemācījāmies, ka “daudz laimes dzimšanas dienā” portugāliski skan “feliz aniversário” un dāvājām līdzpaņemto “Laimas” šokolādes tāfelīti. Tam visam sekoja daudz ēdiena un sarunu visinternacionālākajā no valodām – ar žestiem. Rafaela tēvs, gardi smejot savus sicīliešu mafijas smieklus, rādīja kāršu trikus tik ilgi, kamēr mums beidzot izdevās atmaskot vismaz vienu no tiem. Šķiet, ka šodien šajā lielajā brazīliešu ģimenē itin viegli atradās arī vieta mums, gluži tāpat kā Rio atrodas vieta katram, kas uz to atbrauc.

Iesaki citiem:
  • Twitter
  • Facebook
  • draugiem.lv

11 komentāri: “Rio, o, Rio!

  1. Zane

    Diana, vai Rio neuzskrēji virsū ekskolēgima Jānim Joņevam? Šodien draugos izlasīju viņa dienasgrāmatā, ka šamējais ir Rio.

  2. Mulans

    Skatos, ka esat iepazinušies ar autobusu cenām Brazīlijā.:) Vispār viņiem ir pāris lētās aviosabiedrības, dažreiz sanāk lētāk nekā autobusi. Bet nu laikam jau par vēlu ieteikumiem.

  3. Ance un Toms

    Forshi! Seezham NZ kivi pakotavas virtuvee (te mums drusku jauzstrada pirms Afrikas…:))priecajamies par jums un atceramies musu Rio dienas un celjojuma saakuma saviljnjojumu. Kamer musu celojums ir nedaudz piebremzejies, priecasimies par jusejo. Turam iikskjus par tikshanos ar jaguaaru Pantanal dzhungljos :) Veiksmi!

  4. Ieva

    Nu jau iknedēļas svētdienas rīta rituāls- ekspotīcijas ceļojuma stāsti. Iedvesmojoši! Ļoti gaidu bildes klātienē!!! :) Un vēl labi, ka Rio zemes nogruvumi, par ko mums ziņās stāsta, jūs neskāra (spriežu pēc jaunās atrašanās vietas) Diāna, pieraksti visu, visu, lai stāstāmā daudz! ;)

  5. zancy

    uhh pa ilgiem laikiem atcerējos, ka jāpalasa kā jums iet – valoda tik dzidri rit un stāsti tik kārdinoši, ka liekas arī pati neesmu tālu no Brazīlijas saules.. ;) baigie malači!
    ps mēs toties jaunajā birojā – sveicieni no Vecās Ģertrūdes – baznīca tieši aiz loga!

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *