Ekspotīcija

Jau kādu laiciņu mēdzam savā starpā jokot, ka mēs varētu uzrakstīt psiholoģisku pētījumu par apkārtējo reakciju uz mūsu paziņojumu par došanos gandrīz četrus mēnešus ilgā ceļojumā. Pirmais jautājums, ko cilvēks tādā reizē uzdod, patiesībā ļoti labi atklāj to, kas ir viņa prioritāšu saraksta augšgalā. Ņemot vērā lielo interesi par dažām atsevišķām tēmām, nolēmām arī šeit atbildēt uz trim biežāk uzdotajiem jautājumiem.

Kā ar darbu?

Šis laikam ir visvairāk reižu uzdotais jautājums, un mūs tas nebūt nepārsteidz. Laikā, kad daudziem bail zaudēt darbu, mūsu iecere pāris mēnešus nestrādāt izraisa patiesu izbrīnu un neizpratni. Arī mums pašiem ilgu laiku tieši darbs un mācības bija galvenie iemesli atlikt šādu ilgāku ceļojumu, un šis brīdis brauciena organizēšanai nebūt nav izvēlēts nejauši (mācības ir beigušās un darbā ir labvēlīgi apstākļi).

Tā kā esam nodarbināti vairākās darba vietās, katrā gadījumā bija jāmeklē piemērotākais risinājums. Šķiet, kopumā būsim izmantojuši visus iespējamos variantus – gan vienošanos par ilgāku bezalgas atvaļinājumu, gan atlūguma rakstīšanu, gan garākas pauzes ieturēšanu darbu maiņas brīdī.

Universāla risinājuma nav, taču no savas pieredzes varam teikt – viss ir vienkāršāk nekā sākumā varbūt šķiet. Mēs bijām patīkami pārsteigti par to, cik pretimnākoši izrādījās mūsu darba devēji un priekšnieki. Sarunu laikā redzējām, kā viņu acis pēkšņi iedegās, kad viņi aizrautīgi stāstīja par saviem ceļojumiem vai paziņām, kas dzīvo Dienvidamerikā, un sajūsminājās par mūsu drosmi.

Daudzi pēc mūsu atbildes noklausīšanās saka: “Mjā, forši… Es gan tā nevarētu.” Un mēs nebūt nerosinām visus ceļot gribētājus pēkšņi pamest savus darbus un bez apdomas skriet plašajā pasaulē. Galvenais ir apzināties, ka tā vienmēr ir un būs jūsu pašu izvēle – arī strādāšana, un būt mierā ar to. Mēs laikam mierā īsti vairs nebijām, tādēļ meklējām piemērotāko brīdi doties ceļā. Pēc tam, kad beidzot bijām apzināti pieņēmuši šo lēmumu, viss atrisinājās gandrīz pats no sevis.

Vai tas nav dārgi?

“Dārgi” un “lēti” ir ļoti subjektīvi jēdzieni, tādēļ viss atkarīgs no tā, ko un ar ko salīdzina. Piemēram, cenas. Dienvidamerikā cenas vidusmērā ir zemākas nekā Latvijā. Esam parēķinājuši, ka ceļot Dienvidamerikā mums dienā izmaksās aptuveni tikpat (un atsevišķās valstīs pat mazāk), kā vienkārši dzīvot Latvijā.

Šoreiz, gatavojoties braucienam, vēlreiz pārliecinājāmies par to, ka, plānojot un organizējot ceļojumu pašiem, salīdzinājumā ar tūrisma aģentūru piedāvājumu sanāk krietni ietaupīt. Turklāt mūsu vēlme ceļojumos tikties klātienē ar vietējiem iedzīvotājiem bieži vien nodrošina arī bezmaksas naktsmājas, tādējādi vēl vairāk samazinot ceļojuma izmaksas. Un arī aviobiļešu cena garākos braucienos “atmaksājas” vairāk.

Kāds mūsu draugs atklāja, ka par savu auto mēnesī iztērē aptuveni 300 latus (līzings, benzīns, remonti un citi izdevumi). Ja viņš no auto atteiktos, bet iztērēto naudu uzkrātu, tad gada laikā viņš varētu sakrāt līdzvērtīgam ceļojumam. Katram savas prioritātes – tādēļ mums sava auto nav.

Vai jums nav bail?

Jā, mums ir bail. Taču ne no tā, ko cilvēki, kas uzdod šo jautājumu, parasti pie sevis nodomā. Mēs esam saviem spēkiem ceļojuši pa Meksiku – valsti, kuras nosaukumu izdzirdot, daudziem mati saceļas stāvus un acu priekšā pavīd mazi, melnīgsnēji meksikāņu narkodīleri, kas uzbrūk tūristiem. Taču lielākoties mēs tajā valstī jutāmies krietni drošāk nekā dažos labos Rīgas centra rajonos dienas vidū. Skaidrs, ka Riodežaneiro un Karakasa noteikti nav drošākās pilsētas pasaulē, taču tas, gluži kā jebkas šai pasaulē, ir relatīvi.

Mūsu drošības stratēģija ir izskatīties pēc iespējas mazāk līdzīgiem tipiskajiem balto šortu un polo kreklu tūristiem, nezibināt dārgas foto kameras vai rotaslietas un bez īpašas vajadzības nestaigāt apkārt pa vientuļām ielām tumšā diennakts laikā. Šis nebūt nav pirmais mūsu patstāvīgais ceļojums, esam potējušies un arī spāniski vismaz pāris frāzes pateikt varēsim. Turklāt, esot kopā ar vietējiem pavadoņiem, drošība krietni paaugstinās, jo kurš gan cits zinās labāk, kur un kad drīkst vai nedrīkst doties?

Mums ir bail pavisam no citām lietām – ka nepagūsim apskatīt visu iecerēto (un tas laikam jebkurā ceļojumā ir neizbēgami) un ka negribēsim braukt atpakaļ. Īpaši ar pēdējo esot jāuzmanās Brazīlijā. Pāris mēnešu laikā, kopš esam nolēmuši doties turp, esam dzirdējuši ļoti daudz stāstu par latviešiem un citu tautību pārstāvjiem, kas reiz aizbraukuši uz Rio, tad atbraukuši atpakaļ un pēc brīža aizbraukuši uz Rio atkal. Pavisam. Ja godīgi, pagaidām neesam izstrādājuši rīcības plānu gadījumam, ja arī mums gadās ar šādu kaiti sasirgt.

• ← Ekspotīcija uz radio
• Vīzas uz Brazīliju →