Vecās dzirnavas

Medņiki, kā jau šādām vietām pienākas, ir izvietojušies upes krastā. Vjada ir šaura, bet diezgan strauja upe, tādēļ uz tās tautsaimniecības uzplaukuma gados uzbūvētas pat divas ūdensdzirnavas. Vienas tepat pie mājām, uz to pamatiem vēl šobaltdien ir uzbūvēts šūpīgs priežu baļķu tilts. Bet šodien pirmoreiz aizgājām aplūkot arī otru ūdensdzirnavu drupas, kas ir kāda kilometra-pusotra attālumā uz austrumiem.

Priežu meža biezoknim sākoties, kur kādreiz bijušas krustceles, jānogriežas pa labi. Vecais ceļš aizaudzis kupliem avenājiem, pāri sakrituši koki un saauguši šavvaļas vīteņaugi. Pašā upes krastā stalti izslējušās kādreizējo dzirnavu akmens sienas. Vietējām ēku drupām tas ir liels retums, jo lielākoties no mājām paliek pāri tikai pamati, kurus leknajā zālē pat grūti pamanīt.

Pie durvju ailes iemūrētā plāksne vēsta, ka dzirnavas uzbūvētas 1931. gadā. Pēc plāksnē izrakstītajiem iniciāļiem var nojaust, ka būvnieki bijuši trīs brāļi, jo pirmie un pēdējie – uzvārda un tēva vārda – burti visās trīs rindiņās sakrīt. Vecmamma  zināja stāstīt, ka tās bijušas privātas dzirnavas un darbojušās līdz septiņdesmitajiem gadiem.

Tagad jumta vietā ir starp sienām saaugušo bērziņu lapotnes. Mūru iekšpusē starp pāris sakritušām griestu sijām redzami arī vecie dzrinakmeņi. Ārpusē pie upes ēkas pamatos manījām arī tādu kā aku – tur kādreiz esot bijusi turbīna. To vēlāk kāds noteikti pārdevis metāllūžņos.

Dzirnavu ēkai bijuši divi stāvi – otrais taisīts no koka un to vēlāk pēc dzirnavu slēgšanas esot aiztransportējuši uz Gorbunovku, kur tā izmantota robežsardzes punkta ēkas būvniecībai. Vispār ēku pārvietošana šeit ir diezgan ierasta prakse, un mājas pārdošana bieži vien nenozīmē, ka pircējs dodas pie mājas, bet gan māja – pie pircēja.

Lai novirzītu ūdeni uz dzrinavām, pāri upei bija uzcelts dambis, virs kura tad arī atradās šajā apkaimē otrais tilts pāri Vjadai. Tilta nu jau sen te vairs nav, taču tā vietā bebri sabūvējuši savus dambjus – vietās, kur pāri upei krituši koki, sastiepuši zarus un mazus kociņus, kas salikti vienuviet atgādina milzīgas putnu ligzdas.

Kad piesēdām upes krastā, pēc ilgāka klusuma brīža augstu virs mūsu galvām starp koku galotnēm sāka riņķot divi cēli meža putni ar platu spārnu atvēzienu. Brīdi palidinājušies, putni nozuda mūsu acu skatam otrā upes krastā. Lāgā pat nepaguvām garo objektīvu no fotosomas izvilkt. Pārnakuši aprakstījām putnu izskatu mājiniekiem, kas pēc neilgas apspriešanās paziņoja, ka tie esot bijuši “koršuni”.

Uzmeklējām informāciju par tiem internetā, pārtulkojām nosaukumu latviski, apskatījām miglainos attēlus no mūsu fotoaparāta un secinājām, ka šodien esam redzējuši Latvijas Sarkanajā grāmatā ierakstītās melnās klijas. Patiesi majestātiski putni, kas vietējos nemaz nerada izbrīnu, jo šai apkaimē esot manāmi diezgan bieži.

Vakarā nopērāmies pirtiņā. Īstā krievu lauku pirtī sienas ir nokvēpušas tik melnas, ka tām nedrīkst pieskarties, citādi var gadīties no pirts iznākt vēl krietni netīrākam nekā ienākt.

Iesaki citiem:
  • Twitter
  • Facebook
  • draugiem.lv
Tēmas: Abrene, Krievija

1 komentārs: “Vecās dzirnavas

  1. Olga

    un ziniet ko… pēc jūsu rakstītā man pašai sagribējās uz saviem laukiem, kas gan ir pusotru tūkstoti kilometru tālāk, bet uz to pašu pusi :) Mazā melnā pirtiņa, omītes ceptie pīrāgi, kā viņa pati saka “с пылу, с жару”, Piena ceļš debesīs un krītošas zvaigznes, kuras nekur nav tik košas, kā tur – 1760 km un Krievijas vīzas attālumā.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *