Čūsku medības

Šodien mājas apkārtnē likvidētas četras pusaugu odzes. Pirmo ap pusdienlaiku pamanīja Oksana, kad bija aizgājusi aiz pirtiņas runāt pa mobilo telefonu. Vēlāk aiz siena šķūņa Kaspars meklēja kādu trauku, kurā taisīt ogles šašlikiem, un tur uz vecvectēva mājas fundamenta akmeņiem uzgāja vēl dažas saulītē sildīties atlīdušas čūskas.

Tās apkarot devās vesela brigāde gumijas zābakos – māsīca ar lāpstu, vecmamma ar mēslu dakšām, mamma un Kaspars – vienkārši ar garām rungām. [Piebilde 03.05.2009. 13:07.] Pēc tam Oksana teica: “Sogrešila*.” Čūskas viņa neaiztiekot, tikai tad, ja pienākot par tuvu mājai, ielien pagalma teritorijā, kā tas bija šodien. Izjūtas pēc šādas procesijas, protams, ir dalītas, taču tā te tās lietas notiek un ir jau notikušas gadu desmitiem. Cilvēki te ar dabu dzīvo sev vien izprotamā līdzsvarā, kas bieži vien atšķiras no dabas aizsardzības grāmatās aprakstītā. Taču esam pārliecināti, ka šejienieši dabai nodara simtiem reižu mazāku kaitējumu kā mēs, savās pilsētās dzīvodami. [Piebildes beigas.]

Palīdzam vecmāmiņai apdarīt visādus mājas darbus. Šorīt sagriezām divus spaiņus ar pērnajām bietēm, kuras mamma vēlāk samarinēja. Fiziski darbi sniedz neaprakstāmu gandarījumu – prāts atslēdzas un procesa beigās ir taustāms rezultāts. Turklāt te, laukos, lielākoties darba rezultātu cilvēks izmanto pats, nevis pārdod kādam citam. Tas visām darbībām piešķir ļoti konkrētu motivāciju.

Katru reizi, kad te atbraucam, rodas sajūta, ka uz šādu nomaļu lauku māju pārvākties uz dzīvi varētu arī mēs. Ja apzinīgi saimnieko, ar pārtiku nodrošināt var sevi pats, bet citiem izdevumiem šeit ģimenei mēnesī nevajag vairāk par 100-200 latiem. Ja ir kādi uzkrājumi no kapitālismam novergotajiem gadiem, tad kādu laiku var dzīvot bez papildu ienākumiem. Te ir tāda brīvības sajūta! Un pavisam cita vērtību skala. Ne velti te pēdējā laikā mājas iegādājas cilvēki no lielām Krievijas pilsētām – bēg prom no kņadas un samākslotības, pārceļas tuvāk dabai.

Vakarā ieturējām lielisku maltīti svaigā gaisā. Vecā metāla vannītē uzaisījām ogles, uz kurām uzcepām sulīgu cūkgaļas šašliku. Mamma sarūpēja gardus biešu un kāpostu salātus, atkorķējām no Rīgas atvesto sarkanvīnu un, saulei rietot, sasēdāmies pie galda mājas priekšā. Abi kaķi trinās gar kājām nepaguruši, diedelējot kādu gaļas gabaliņu. Tagad locekļus pārņēmis patīkams slābanums un, ar labiem vārdiem pieminot Latvijas hokeja izlases lielisko veikumu, jāliekas uz auss.

*no krievu val. – Sagrēkoju.

Iesaki citiem:
  • Twitter
  • Facebook
  • draugiem.lv
Tēmas: Abrene, Krievija

8 komentāri: “Čūsku medības

  1. Ekspotīcija Post author

    Paldies par viedokli! Diemžēl mums nav izdevies atrast informāciju par odžu aizsargājamību. Savukārt to, ka te dzīvo pēc saviem likumiem, jā, brīžam arī barbariskiem, mēs nemaz nenoliedzam.

  2. Aldis

    jekabs, tad jau meža cūkas, kas Latvijas mežos savairojušās, arī nedrīkst medīt – lai droši posta laukā lauku pensionāru un citu laucinieku kartupeļus vēl trakāk nekā pagājušā gadā

  3. Olga

    Ja jau odzes bija veselas četras vienā sētā, nedomāju, ka tās būtu Sarkanajā grāmatā ierakstītas. Protams, var diskutēt par cilvēku sadzīvošanu ar dabu… taču diez kā jekabs justos un rīkotos, ja tāda odze sakostu kādu viņa mājinieku. Ne jau aiz ļauna tas tika darīts, bet aiz piesardzības.

  4. mga

    lielākie dabas un dzīvnieku aizstāvji parasti no tā neko nejēdz, tikai izsaka savas padumjās un utopiskās idejas.
    Gribu redzēt tā dabas drauga seju kad viņa bērnu odze sakostu un tuvumā nekur nevar serumu dabūt!

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *