Ceļš mājup
Vispār jau, labi gribot, līdz Medņikovo tomēr var aizbraukt arī ar auto. Par to mēs pārliecinājāmies vakar, kad mūsu šoferis bija devies pakaļ savai meitai uz Pleskavu un pēc tam vakarā šiem dikti negribējās brist pa meža ceļu kājām – bija jāiet izpestīt kilometru pirms mājām dubļos iestigušo Audi 80. Žigli tika mobilizēts kaimiņš Vasjka un viņa puikas, kas līdz negadījuma vietai aizstiepa dēļus un vēlāk ierādīja citu ceļu, pa kuru, līkumu līkumiem braucot, var tomēr aizbraukt neiestiegot arī līdz pašām vecmāmiņas mājām.
Vakar vēlreiz secinājām, ka trešā diena mūsu braucienos parasti tomēr izrādās kritiska – tādu vai citādu iemeslu dēļ divas mūsu ģimenes vecākās paaudzes, mamma un vecmamma, kārtīgi izplēšas. Mamma liek omei atgulties un atpūsties, savukārt viņa ne par ko negrib un skaļi apvainojas par to, ka viņai savās mājās neļaujot darīt pēc sava prāta. Protams, jau pēc pāris stundām abas par šādiem starpgadījumiem sirsnīgi izsmejas, taču brīdī, kad karstās krievu emocijas sit augstu vilni, neviens no klātesošajiem neriskē atrasties kaut kur tuvumā.
Šoreiz atgriezāmies Latvijā caur Igauniju, jo vajadzēja aizgādāt šofera atvasi atpakaļ līdz Pleskavas autoostai. Secinājām, ka šķērsot Krievijas-Igaunijas robežu ir daudz patīkamāk nekā Krievijas-Latvijas. Modernāks robežkontroles punkts, daudz laipnāka saskarsme. Rudenī brauksim caur šo robežpunktu arī turpceļā!
Aizbraukšanas dienas vienmēr izvēršas tādas smeldzīgi skumjas. Somu kravāšana, mazo kontrabandu (medus, marinēto biešu) pakošana, atvadas no sabēdājušās vecmāmiņas un bērnības dienu mājām. Nav vēlmes atgriezties pilsētā. Te viss šķiet tāds gruntīgs… un īsts. Lietu būtība, kas izkosta līdz kaulam.
Īsi pirms braukšanas prom sēdējām uz gultām gala istabā un vecmamma kā jokodamās noprasīja, vai zinām, kas tajā koferī uz galda sakrāmēts. Esot mantas savām bērēm savākusi, vēl tikai daži sīkumi trūkstot. Bet jau pēc mirkļa pievērsās dārzam aiz loga un sāka stāstīt, kas vēl tik nav jāiesēj un jāizdara, lai būtu laba raža. Un tā te tā dzīve arī paiet. Nāve te ir tikpat ierasts un loģisks notikums kā pavasara pienākšana un plūmju ziedēšana. Tas, no kā pilsētā baidās vai izvairās, te ir pieņemts un saprasts.
