Sabiedriskais transports, turpinājums
Pēc ātras Lopburi apskates un vienkāršām, bet ārkārtīgi sirsnīgām pusdienām tirgū (ēstuves īpašnieks gandrīz ne vārda nerunāja angliski, tomēr ļoti tēvišķi mūs aprūpēja, pasniegdams tradicionālo nūdeļu zupu un aukstu ūdeni metāla krūzēs) steidzām atpakaļ uz vilcienu staciju, lai pēcpusdienā vēl pagūtu apskatīt Ajutaijas centru. Protams, biļešu kasē mums pavēstīja, ka arī šis vilciens kavēsies vismaz stundu. Nolēmām vēlreiz izmēģināt savu veiksmi, braucot ar autobusu, taču arī šoreiz neiztikām bez piedzīvojumiem.
Pirmkārt, Lopburi autoosta atrodas vairāku kilometru attālumā no vecpilsētas. Bijām gatavi nolīgt velotaksi, taču pirmais uzrunātais vīriņš bija tik ērti izgāzies saulītē, ka īpaši negribēja nekur kustēt, bet otrais par braucienu prasīja 100 batus (par šādu naudu var divatā ar autobusu aizbraukt uz Ajutaiju un atpakaļ). Kad jau bijām gatavi uz autobusu staciju doties kājām, piebrauca trešais, kas piekrita mūs aizvest par 40 batiem.
Pēc izskata braucējs bija aptuveni divas reizes tievāks, īsāks un vieglāks par katru no mums atsevišķi. Tā nu viņš aicināja mūs iestūķēties mazajā kulbiņā un lēnām-lēnām, paplašinoties kāju vēnām, mina uz priekšu mūs visus trīs. Galu galā jutāmies tik neveikli, ka par braucienu samaksājām mazliet vairāk.
Vajadzīgo autobusu atradām itin viegli, taču tas aptuveni pusstundu nekustējās no vietas, gaidot citus pasažierus. Pārāk daudzus tā arī nesagaidījis, autobuss vēl 30 minūtes ripināja pa Lopburi pirmajā pārnesumā jaunu pasažieru meklējumos. Turklāt pa to pašu ielu, pa kuru mūs pirms tam ar tik lielām pūlēm bija atvedis mazais velosipēdists!
Taču arī ar šīm divām epizodēm viss vēl nebija beidzies. Kā jau pirms tam stāstījām, gandrīz katrā autobusā ir ne tikai šoferis, bet arī konduktors – parasti enerģiska sieviņa ar skaļu balsi, kas ne tikai pārdod biļetes, bet arī sauc šoferim, kad apstāties un kad braukt, lai uzņemtu un izsēdinātu pasažierus.
Mūsu autobusa sieviņa angliski nerunāja, taču, jau pārdodot mums biļetes, kaut ko pārliecinoši klāstīja tajiešu valodā. Kaut ko ieskaidrot viņa mums centās vēl vairākas reizes brauciena laikā, vienubrīd atkārtoti piesaucot vārdu “Ajutaija” un norādot uz kādu pasažieri ar bērnu. Šo darbību nozīmi mēs beidzot sapratām tad, kad aptuveni 15 km pirms Ajutaijas autobuss apstājās kādā ciemā un visiem bija jāizkāpj. Izrādījās, ka, neskatoties uz nepārprotamo uzrakstu uz autobusa priekšējā stikla, tas tomēr nedevās uz Ajutaiju. Sekojām sievietei ar bērnu un drīz vien sagaidījām citu, mazliet mazāku busu, kas papildu samaksu mūs tomēr nogādāja galamērķī.
Visu šo manipulāciju rezultātā Ajutaijā mēs atkal nonācām pāris stundas vēlāk, nekā sākumā bija plānots. Taču nezaudējām apņēmību un vakarā uz pāris stundām noīrējām velosipēdus, lai tomēr atgūtu iekavēto. Turklāt vakara tumsā izgaismotās tempļu drupas, visticamāk, izskatījās pat dramatiskāk un iespaidīgāk nekā pa dienu, un neliela izkustēšanās pēc ilgās sēdēšanas autobusos mums noteikti nāca tikai par labu.
Lasīt citus ierakstus par Taizemi →
Apskatīt brauciena fotogaleriju →
Ļoti cītīgi sekoju līdzi Jūsu piedzīvojumiem un nevaru sagaidīt katru nākamo aprakstu. Tik interesanti un aizraujoši! :)
Jaukas un pārsteigumiem bagātas arī pārējās ceļojuma dienas!