Ekspotīcija

Braucot uz siltajām zemēm, bieži vien atkārtojas līdzīgs scenārijs. Ceļojuma sākumā mēs kādu laiciņu vīpsnājam par satiktajiem bālādaiņiem, kas par ilgu uzturējušies saulē un tādēļ ir spiesti staigāt apkārt spilgti sarkaniem ģīmjiem un svilstošām mugurām. Līdz vienā brīdī pašu muļķības vai neuzmanības dēļ arī mēs papildinām šo apsvilušo bālģīmju rindas un tas viss nemaz vairs nešķiet tik smieklīgi.

Pēc pārcelšanās uz Moondance Bungalows vakar lielajā pludmalē, kur dzīvojām iepriekš, noīrējām divvietīgu kajaku un devāmies ledus kokteiļu tūrē uz blakus esošajām pludmalēm. Ko Tao tulkojumā nozīmē “Bruņurupuču sala”. Abos mūsu ceļvežos gan ir pretrunīga informācija par to, kādēļ sala ieguvusi šādu nosaukumu. Vienā teikts, ka kādreiz jūras bruņurupuči lielos daudzumos devušies šurp dēt olas, bet otrā – ka salas kontūra pēc skata atgādina bruņurupuci. Mēs sliecamies ticēt otrajam skaidrojumam, jo salas austrumu krasts, kuru vakar devāmies izzināt, patiesi atgādina rupuča bruņas, kur aiz katra nākamā akmens klinšu izcilņa seko neliels līcītis ar baltu smilšu pludmali. Par shake hopping* mēs šo pasākumu iesaucām tādēļ, ka katrā pludmalē, kur noenkurojāmies atvilkt elpu, palmu ēnā izdzērām pa ledus aukstam augļu-piena kokteilim.

Šāda airēšanās, kuras gaitā aiz katras nākamās akmeņu grēdas skatam pavērās jaunas pludmales mājiņas un cits balto smilšu strēķītis, mums lika justies kā kādas nezināmas salas atklājējiem un apsekotājiem. Pārsteidzoši, ka Ko Tao joprojām nav piedzīvojusi tik lielu tūristu plūsmu, kas pārvērstu to par vēl vienu Puketu, Pataiju vai Ko Phi Phi (sala, kurā uzņemta filma “Pludmale” ar Di Kaprio un kas kopš tā laika pārvērtusies par īstenām tūristu lamatām). Savu lomu gan noteikti spēlē tas, ka lielākā daļa no salas apmeklētājiem ir daiveri, tādēļ pa dienu viņi dodas niršanas izbraucienos, nevis ir sastopami salas pludmalēs.

Kopumā mūsu izbrauciens ilga kādas četras stundas un to laikā, lai arī pirms tam godīgi bijām ieziedušies ar aizsargkrēmu, pamanījāmies apsvilt saulē. Šoreiz gan laikam vieglākā formā, nekā snorkelējot Meksikā, turklāt arī skarto ķermeņa daļu klāsts ir atšķirīgs – toreiz tā bija mugura un pēcpuse, šoreiz seja un kāju priekšpuse. Šodien pa dienu gulējām ēnā viesu nama strīpainajos zvilņos, lasījām lietoto grāmatu veikalā iegādāto lasāmvielu un snauduļojām.

Uz ciemu uzdrošinājāmies iet tikai pēc saulrieta, kas šeit gan ir jau pulksten sešos – no mūsu mazās pludmales var vērot, kā sārta saule vakarā acumirklī iegrimst siltajā jūrā. Iepirkām pēcapdeguma krēmu un naģenes – tagad mūsu arsenālā būs arī ceļojumu cepures! Un nākamreiz mēs, protams, būsim vēl gudrāki un arī kajakojot drēbes atstāsim mugurā.

*kokteiļu tūri (angļu val.)

Lasīt citus ierakstus par Taizemi →

Apskatīt brauciena fotogaleriju →

• ← Taizeme – sapņu zeme?
• Moondance Bungalows →