Ekspotīcija

Ir tik labi būt atpakaļ Bangkokā! Pēkšņi mēs tajā jūtamies zinoši un pašpārliecināti, mums pat ir radusies ilūzija, ka pazīstam šo pilsētu.

Šorīt jau no agra rīta uzkāpām Zelta kalnā. No mazā Wat Saket tempļa tā virsotnē paveras elpu aizraujošs 360 grādu skats pār visu pilsētu, turklāt tur ir ļoti iedvesmojoša atmosfēra – izņemot mūs, tur pie zelta stupas vēl tikai bija un skaitīja lūgsnas divi budistu mūki oranžos apmetņos, pāris tajiešu ģimenes un bariņš skolnieku baltās blūzītēs, bet ik pa brīdim iezvanījās simtiem mazu vēja zvanu ar sirsniņformas mēlēm.

Pēc tam mums bija radusies interese paēst kādā ēstuvē, kuru Lonely Planet nu jau vismaz gadus piecus no vietas dēvē par labāko iestādi veģetāriešiem visā pilsētā. Izrādījās, ka tā atrodas pie Bangkokas pašvaldības ēkas, tādēļ garāmejot varējām apskatīt arī to. Tāpat pa ceļam uz mūsu brokastu vietu (pirms tam apēsto ananāsu laikam nevar klasificēt kā brokastis) iemaldījāmies reliģisko statuju tirdziņā.

Ēstuve bija laba. Lai arī it kā radīta par godu vienam no bijušajiem pilsētas mēriem, kurš bijis pārliecināts gaļas neēdājs, pēc sava iekārtojuma tā nekādi neatšķīrās no blakus esošajām iestādēm – mazs pirmā stāva angāriņš ar plastmasas krēsliem un sagatavotā ēdiena katliem jau pie ieejas. Īpašniece uzreiz uzņēmās pār mums šefību, sakrāva rīsu šķīvjus, dārzeņu mērci ar kariju un kokosriekstu pienu, ceptas sēnes ar sezama sēklām, sojas pīrāgus banānu lapās, iedeva atdzesētu zāļu tējiņu un visam pa virsu vēl mazos, saldos banānus (par tiem uzreiz aizkustinoši nobubināja: “It’s free, it’s free.”*). Tā bija interesanta pārmaiņa mūsu ēdienkartē. Uzpildījām šķīvjus atkārtoti, pieēdām pilnus vēderus un par abiem samaksājām mazliet mazāk par 3 latiem.

Pēcpusdienu pavadījām kā tipiski tajiešu tīņi, kas pēc stundām, vēl ģērbušies priekšzīmīgajos formas tērpos, blandās pa glaunajiem iepirkšanās centriem, sūcot caur salmiņiem augļu kokteiļus vai kolu, un iet uz kino dienas seansiem. Izmantojot izdevību, aizgājām uz IMAX kinozāli, jo iepriekš nekad nebijām uz tādu bijuši. Taizemē pirms filmu seansiem tiek atskaņota karaļa himna, kuras laikā visiem jāpieceļas. Himnu dažviet regulāri atskaņo arī divas reizes dienā – no rīta un pēcpusdienā. Mēs to jau reiz piedzīvojām Ajutaijas vilcienu stacijā – tad uz brīdi visi apstājas un pārtrauc darbus.

Par karali vispār ir atsevišķs stāsts. Taizemē visi to mīl. Karaļa un viņa ģimenes bildes un plakāti ir izvietoti katras pilsētas centrālajās vietās, viņa foto ir veikalos, restorānos, vilcienu stacijās un, šķiet, katrās mājās (un ne vienā vien eksemplārā). Tajieši nekad nesaka neko sliktu par karali un, runājot par karalisko ģimeni, pat lietojot īpašu, goda un cieņas pārpilnu valodu. Jaunieši valkā aproces ar saukli “Long live the king!”**. Šeit ir karaļa masveida kults! Toties vietējo valdību, šķiet, nemīl neviens – nav, protams, grūti uzminēt, kam šajā valstī ir vairāk varas.

Bez karaļa himnas un aizkustinošā klipiņa, kas tika rādīts tās laikā (karalis mazs, tad karalis ar fotoaparātu, tad sievu, tad visu ģimeni, ar trūkumcietējiem utt. utjpr.), kinoteātrī sastapāmies ar vēl vienu sen neredzētu parādību – CENZŪRU! Skatījāmies filmu Watchmen, kas uzņemta pēc komiksa motīviem, tādēļ tajā bija diezgan daudz vardarbības un vēl arī zila, magnētiska pārcilvēka tēls. Pāris nesmukumi – galvaskausā ietriekts cirvis un pārcilvēka ģenitālijas – lentē tika vienkārši kā kriminālziņās notušēti ar mirgojošajiem kvadrātiņiem. Mazie skolnieki par šādām izdarībām līksmi ķiķināja mums līdzi.

Pēc filmas mazliet iebridām paša Siāmas kompleksa lielveikala dzīlēs – akdie, kā tik tur nav! Nosauciet jebkuru populāru apģērbu zīmolu un tas noteikti tur būs. Pēc pusstundu ilgas sajūsmināšanās grāmatu veikalā atkal sākām apsvērt ideju par emigrēšanu – mums patiesi patīk šī pilsēta, tajā var atrast visu, ko vien sirds vēlas, un ir sajūta, ka atrodies pašā notikumu centrā, tieši pa vidu.

Vakarā beidzot tikām līdz jau agrāk minētajam Bangkokas leļļu teātrim. Mūsu namatēvs Onds bija apmācībās, tādēļ nolēmām uz izrādi tomēr iet bez viņa. Tas tiešām bija krāšņš šovs – ļoti skaisti, smalki izstrādāti leļļu tērpi, katru lelli vada vismaz trīs aktieri, kuru horeogrāfija pieskaņota lelles kustībām. Starptautiski godalgotais uzvedums ir tajiešu versija par hinduistu dieva Ganešas dzimšanas leģendu.

Bet vakarā uz ielas pie mūsu hoteļa mums atkal uzsmaidīja veiksme – pirātisko audiodisku stendā skanēja CD, kuram tik cītīgi vienmēr dziedāja līdz Ko Tao bungalo puisis. Nopirkām par nieka 100 batiem, varēsim mājās klausīties un gremdēties siltās atmiņās par laiskajām dienām uz salas.

*Tas ir par brīvu, tas ir par brīvu! (angļu val.)
**Lai dzīvo karalis! (angļu val.)

Lasīt citus ierakstus par Taizemi →

Apskatīt brauciena fotogaleriju →

• ← Netīrās kājas
• Tajiešu masāža →