Atbildīga ceļošana
Vai barot zilonēnu Bangkokas ielās ir laba doma? Ja atbildējāt „jā”, padomājiet vēlreiz. Kā mazais zilonis nonācis skaļās pilsētas satiksmes centrā un kā tajā jūtas? Kur tas pavada savas naktis – kādas ēkas angārā vai šaurā garāžā? Un kas galu galā ir šis uzmācīgais tipiņš, kas ar smaidā atņirgtiem zobiem par pāris batiem izpalīdzīgi piedāvā jums iegādāties dārzeņus, ko iebarot zilonītim snuķī?
Pēc ilgstošākas uzturēšanās kādā valstī sāc ievērot arī ne pārāk glītas plaisas valsts vizītkartes zelta apmalītē.
Taizemi daudzos tūrisma prospektos dēvē ne tikai par smaidu, bet arī ziloņu zemi. Mūsdienās tā patiesi sevi cenšas pierādīt kā šī titula cienīga valsts – lielākajā daļā teritorijas ziloņi tiek izmantoti gandrīz vairs tikai tūristu izklaidēšanai. Pieprasījums rada piedāvājumu, un ziloņu – šo gudro, lielo dzīvnieku – mazuļu sabiedrību pārdod pat Bangkokas ielās.
Tūrisms ir viens no būtiskākajiem tajiešu ekonomikas ienākumu avotiem. Citiem vārdiem sakot, ja tu esi blonds un garš – pa lielam tu tajiešu acīs esi biezs, staigājošs maks. Protams, skan mazliet vienkāršoti, taču nav izslēgts, ka tieši tas ir viens no iemesliem, kāpēc, skatoties uz tevi, vietējie smaida. Lai šos eiropiešu, krievu un amerikāņu maciņus mazliet patukšotu, iezemieši ir gatavi uz daudz ko. Un šeit var runāt ne tikai par plašo sekstūrisma pakalpojumu klāstu, kas raksturīgs šādām valstīm.
Tūristu plūsma uz Taizemi pēdējo gadu desmitā ir devusies vientuļo paradīzes pludmaļu
meklējumos. Protams, tikko kāds no atlikušajiem Ēdenes gabaliņiem tika atklāts, tur acumirklī uzradās visu burvību iznīcinoša civilizācijas infrastruktūra – asfalta ceļa segumi, pieczvaigžņu viesnīcas un lēti pludmales diskobāri ar tikpat lētām pavadonēm. Un tā ārzemnieku masas ir virzījušās pāri lielākajai daļai valsts teritorijas, atklājot arvien jaunas salas un aiz sevis atstājot atkritumu kaudzes un modernām ilgtermiņa vides stratēģijām neatbilstošu apbūvi.
Nav jau tā, ka braucēji ir atklāti pieprasījuši videi kaitīgus veidojumus. Tāds diemžēl ir tirgus ekonomikas trūkums – gandrīz visu nosaka cena. Uzbūvēt viesu namu pāris metrus no jūras un notekūdeņus izgāzt pa tiešo pludmales smiltīs noteikti ir lētāk, nekā nodrošināt sarežģītu kanalizācijas sistēmu. Pēc pāris dienu dzīvošanās Ko Tao arī mēs beidzot ievērojām, ka mūsu vannasistabas izlietnes notekcaurule beidzas uzreiz otrpus mājiņas sienai. Pludmales restorāna viesmīlis bez liekām ceremonijām pāri koka margām lidināja ūdenī visādus sīkus atkritumus.
Cik liela daļa no tā notiek vienkārši nezināšanas un cik – peļņas kāres dēļ, ir ļoti grūti spriest. Tieši tādēļ pastāv tāds jēdziens kā „atbildīga ceļošana”, kas paredz pēc iespējas mazāka kaitējuma nodarīšanu apmeklētās valsts videi. Ja pie šī principa pieturētos lielākā daļa no ceļotājiem, ar laiku izzustu arī iestādījumi, kas darbojas un rīkojas pretrunā ar to, jo pēc tiem vienkārši nebūtu pieprasījuma. Un arī ziloņi varētu mitināties džungļos vai to tuvumā, jo neviens tos vairs negribētu barot lielpilsētas ielās.
Tā ir problēmas risināšana “no otras puses”, ja to nespēj nodrošināt atbilstošās valsts valdība. Protams, dažus atbildīgas ceļošanas principus ievērot var arī nebūt viegli, taču ir vismaz vērts mēģināt. Vairāk informācijas šeit.
Lasīt citus ierakstus par Taizemi →
Apskatīt brauciena fotogaleriju →
